Sleja
20.07.2020

Benjamins sabotieris

Komentē
0
Saglabā

Par Valtera Benjamina eseju krājumu "Vardarbība un melanholija" (izdevniecība "Neputns", sastādījis un no vācu valodas tulkojis Igors Šuvajevs, 2020).

Varētu domāt, ka kultūras laukā ir kārtība un tā teritoriju kontrolē divi spēki – radošās industrijas un nacionālā identitāte. Tomēr nē. Gluži kā partizāni riņķī slapstās arī citi. Vārdā nenosaukti, tomēr dzīvi. Sabotāžas seko viena otrai. Uz baltas sienas uzpūsts grafiti. Nobrucis perfekti ieeļļots mehānisms. Apstājusies karavāna. Kāds pārkāpis visas robežas. Saraudināts bērns, sašutis klausītājs, nodokļu maksātājs, kurš neko nav varējis saprast.

Tāda sabotāža ir arī Valtera Benjamina tekstu krājuma "Vardarbība un melanholija" izdošana. Svešzemju autors, sen miris, sarežģīts teksts, prasa iedziļināšanos un zināšanas, nav acumirklī praktiski izmantojams. Un tad vēl visa tā izšķērdība – izvērsti komentāri, personu rādītājs, pēcvārds. Labi vismaz, ka autoram ir nejauša saistība ar Latviju!

Cita lieta, ka izsmalcināta kultūra patiešām prasa izšķērdību, lai kā mēs to šobrīd censtos notušēt un noslēpt projektu rezultātu aprakstos. Manuprāt, tā ir viena no šodienas Latvijas kultūras dilemmām – būt pragmatiskiem, bet provinciāliem vai riskēt un cerēt uz kaut ko vairāk. Benjamina tulkojumi latviešu valodā ir dumpīgs apliecinājums tam, ka Latvija nav provinciāla vismaz tādā ziņā, ka spēj pieslēgties sarežģītām teorētiskām diskusijām un grib sarežģītas domas domāt latviski.

Krājumu "Vardarbība un melanholija" kaut kādā ziņā var uztvert kā turpinājumu Valtera Benjamina eseju krājumam “Iluminācijas", ko Latvijas Laikmetīgās mākslas centrs Ivara Ījaba tulkojumā izdeva 2005. gadā. Var teikt, ka kopā tie aptver pazīstamākās Benjamina esejas, lai gan Benjamina radošais mantojums ir stipri plašāks (latviski izdotas arī "Maskavas dienasgrāmatas", LLMC, 2018, tulk. I. Šuvajevs).

Krājuma sastādītājs eseju atlases principu formulē šādi: "Krājumā apkopoti Valtera Benjamina darbi par teokrātisko anarhiju un mesiānismu, to dažādajiem izvērsumiem laika gaitā, kā arī teksti par montāžu, pārprofilēšanu un auru to praktiskajā, tekstuālajā izpildījumā." (137. lpp.) Droši vien tā arī varētu būt, lai gan es teiktu, ka šajās esejās parādās daudzas Benjamina tēmas, jo Benjamins raksta par daudzām tēmām. Tā ir viņa specifika – Benjamins nemēģina piedāvāt vienu noteiktu "filosofiju", kādu precīzi formulētu literatūras analīzes metodi. Hanna Ārente "Ilumināciju" angļu tulkojuma ievadā Benjaminu pielīdzina pērļu un koraļļu zvejniekam ("pearl diver"), dīvainību kolekcionāram, kurš tās pieraksta savā piezīmju grāmatiņā – nevis lai vienkārši uzskaitītu, bet lai izvērstu no šīm druskām neparastas un savu laikmetu apsteidzošas domas.

Benjamina spēks ir detaļās, tomēr nav grūti uzskaitīt jomas, kurās viņa teksti izrādījušies ārkārtīgi ietekmīgi – mediju studijas un fotogrāfijas teorija, pilsētu studijas, kultūras teorija, literatūras teorija. Krājumā "Vardarbība un melanholija" ir esejas, kas pievēršas tādām tēmām kā sirreālisms un revolucionāras mākslas iespējamība, kara metafizika un estētika fašismā, valsts vardarbības attaisnošanas problēma, fotogrāfijas ietekme uz mākslu un pat literatūru u.c. Bet nekad nevar teikt, ka tā vai cita eseja ir par to vai citu tēmu, katrs teksts ir daudzslāņains un atbilstoši lasāms.

Lasīt Benjaminu – tā noteikti ir problēma. Viņa teksti ir intensīvi, un autors ne vienmēr iedomājas, ka viņam jāpalīdz lasītājam. Šī domas intensitāte rada arī tulkošanas grūtības, un Igors Šuvajevs nevairās eksperimentēt ar latviešu valodu. Kopā šie faktori liek lasīt tekstu brīžiem vairāk intuitīvi nekā analītiski.

Benjamins savu lasītāju, šķiet, ievieto noteiktā laikā un vietā, nevis vēršas pie mūžības, tāpēc mūsdienu lasītājam ir grūti saprast visas tiešās un netiešās atsauces, lai gan daudzie komentāri, protams, palīdz. Bet te ir runa par ko vairāk. Piesaiste laikam un vietai ir konceptuāli svarīga, jo Benjamins negrib būt pārlaicīgs domātājs un, šķiet, apšauba šādas domas (un pārlaicīgas filosofijas) iespējamību. Domājot līdzi Benjaminam, mēs tiekam ierauti dialektiskās domāšanas spēlē, kur, uzduroties konkrētu autoru ideju ierobežotībai un noliegumam, nonākam pie jaunām domām.

Tiesa, mūsdienu cilvēkam akli sekot Benjamina domu lidojumam, manuprāt, nav iespējams. Vismaz postpadomju cilvēks nevar nopietni lasīt par proletariāta un revolūcijas problēmām, kas Benjaminam, šķiet, ir reālas. No otras puses, Benjaminu reti kurš šodien lasa kā vēsturisku domātāju, teiksim, kā Dekartu. Benjamins ir vērtīgs kā laikmetīgs autors, kura domāšanas detaļās atklājas tas, ko paši neesam iedomājušies. Vārdu sakot, Benjamina lasīšana ir gana sarežģīts process – mēs kaut kam pievēršam uzmanību, kaut ko ignorējam, kaut kur padodamies teksta neskaidrības priekšā, bet citur atrodam kaut ko unikālu. Savā ziņā arī lasītājiem ir jākļūst par pērļu zvejniekiem.

Tas gan rada dažādas problēmas – Benjamina tekstos ir daudz no tā, kas daļu lasītāju kaitina tā saucamajā kontinentālajā filosofijā. Grūti nošķirt, kas tekstos pateikts un ko tajos patvaļīgi ielasām. Arī robeža starp dziļdomību un vismaz paviršu rakstību nav skaidra – vai visā, ko viņš raksta, ir slēpta, tikai Benjaminam zināma disciplīna, vai šie teksti ir jāuztver kā spēle?

Der atcerēties, ka Benjaminam neizdevās aizstāvēt savu grāmatu par baroka laika vācu traģēdiju kā habilitācijas darbu. Recenzenti tekstu nesaprata, un viņu palūdza darbu paņemt atpakaļ, tam nemaz nenonākot līdz aizstāvēšanai. Šis gadījums tiek pieminēts kā kauna traips Frankfurtes Universitātes literatūrpētnieku un filosofu vēsturē, jo abi darbu noraidīja, lai gan mūsdienās tas tiek uzskatīts par vienu no nozīmīgākajiem tekstiem 20. gadsimta literatūras teorijā. Es nezinu, vai Frankfurtes profesori kļūdījās. Šobrīd viņu motivāciju grūti restaurēt, bet jāatzīst, ka teksts neatbilst arī mūsdienu Latvijas Universitātes prasībām doktora darbam. Vai tas liecina par akadēmiskās filosofijas trulumu? Var jau būt. Bet Benjamins gribēja aizstāvēt habilitācijas darbu, jo bija spiests meklēt darbu un gribēja to atrast universitātē. Vai viņš būtu bijis labs pasniedzējs? Nezinu, bet šaubos. Galu galā viņš darīja tieši to, kas viņam padevās vislabāk, – rakstīja neparastas, sarežģītas, neskaidras, šķietami patvaļīgas, bet oriģinālas un provokatīvas pārdomas, kuras daudziem lasītājiem aizvien šķiet aktuālas un rosinošas. Ko gan vēl var vēlēties?

Artis Svece

Artis Svece ir filozofs, publicists, Latvijas Universitātes Filozofijas un ētikas nodaļas docents, viņa pētnieciskais lauks aptver dzīvnieku studijas, ekokritiku, sociālo filozofiju un kritisko domāša

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori un izmanto reģistrēta lasītāja priekšrocības - vērtē, komentē un veido rakstu arhīvu!

Satori
Satori
Pieraksties!
Komentē
0

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!