Par Dž. Dž. Džilindžera izrādi "Dieva indes un velna zāles", Dailes teātris, pirmizrāde – 2014. gada 8. janvārī.
Kas īsti ir tas, kas nosaka – mēs patiešām dzīvojam? Asinsrite? Elpošana? Mūsu domas? Un kas apliecina otra cilvēka esamību? Jūtas pret viņu? Pretmīla? Un cik gan tas, ko mēdzam saukt par realitāti, vispār ir reāls? Uz visiem šiem jautājumiem mudina – nē, drīzāk vedina – atbildēt pēc Mozambikas rakstnieka Mias Koutu romāna motīviem veidotais iestudējums "Dieva indes un velna zāles" Dž. Dž. Džilindžera režijā, kas pirmizrādi uz Dailes teātra Mazās zāles skatuves piedzīvoja 8. janvārī. Tapusi radošo meklējumu cikla "Brīvā skatuve" ietvaros, izrāde tiek pieteikta kā melīga drāma. Režisors vienlaikus ir arī iestudējuma vizuālā risinājuma un tā pamatā esošā romāna tulkojuma un dramatizējuma autors.
Izrādes galvenie varoņi Jura Bartkeviča Bartolomejs un Indras Briķes Munda ir sen precējies pāris, kas mīt bijušās Portugāles kolonijas Mozambikas ciemā ar gluži pārspīlēti poētisku nosaukumu – Migla. Savas dienas viņi vada samērā noslēgti, īsinādami laiku nemitīgos sasvstarpējos konfliktos. Lai precīzāk raksturotu uz skatuves un skatītāju zālē valdošo atmosfēru, varētu teikt, ka rodas sajūta, kas raksturīga ieilgušiem karstuma periodiem. Sākumā siltums uzlādē, ļauj un pat liek darīt neiedomājamas lietas, dzīvot vairāk un iet tālāk. Taču beigās gluži vienkārši nogurdina. Arī Bartolomejs un Munda ir tā noguruši.
Tomēr, lai gan lielā mērā viens otra nomocīti, viņi vēl nav pavisam paguruši no pasaules. Katru no tās atplūstošo vēja plūsmiņu viņi pieņem, ja ne atplestām rokām, tad noteikti dziļi sirdī gaidītu. Arī Ģirta Ķestera jauno ārstu Sidoniju, kuru pie saviem vecākiem atsūtījusi Bartolomeja un Mundas meita Belinda. Kaut arī faktiski izrādē darbojas tikai trīs varoņi, tieši meitas tēlam, kas uz skatuves tā arī neparādās, daudzās atklāsmēs un varoņu izpausmēs ir noteicoša loma. Belinda ir gan Sidonija tālais sapnis un vecāku ilgu objekts, gan viņu savstarpējo attiecību katalizators un galu galā saistviela, kas nesaraujami abiem nogurdinātajiem pievienojusi arī jauno ārstu.
Sākotnēji uz skatuves vērojamā situācija šķiet pat tāda kā ierasta un tuvākā un tālākā apkārtnē sazīmējama. Taču, ieskatoties mazliet ciešāk, atklājas – galveno varoņu attiecības nav gluži tik parastas. Un ne jau tāpēc, ka savu kopējo esamību viņi apliecina tikai ciešā mijiedarbībā, kurā vienlīdz spilgti ir gan mīlestības, gan nicinājuma mirkļi. Attiecībās, kurās iesaistītie vairs nav spējīgi dzīvot ne kopā, ne atsevišķi, nonāk ļoti daudzi cilvēki. Taču neparasti ir tas, ka abi izrādes galvenie varoņi ļoti labi apzinās savu situāciju. Bartolomejs vēlas mīlēt sievu. To sievu, kas viņam bija. Un Munda tik ļoti negrib ienīst savu vīru. Varbūt viņa grib pat ne savu vīru, vienkārši atkal mīlēt. Bet viņi abi zina, ka tas nav iespējams. Tomēr turpina dzīvot tā, it kā būtu.
Tieši galvenā aktieru pāra izvēle nenoliedzami ir viena no lielākajām, ja ne pati lielākā, iestudējuma veiksme. Jura Bartkeviča un Indras Briķes savstarpējā saspēle notiek pat tādā kā bezvārdu komunikācijas līmenī. Tāpēc, viņus vērojot, ir pavisam viegli noticēt, ka Bartolomejs un Munda tiešām pazīst un jūt viens otru tā, kā retajam ir ļauts. Ka viņi ir kā viena veseluma divas daļas. Nozīme šajā gadījumā, protams, ir arī tam, ka viņi savulaik bijuši partneri ļoti daudzos Liepājas teātra iestudējumos. Ja šīs attiecības noritētu dzīvē, nevis uz skatuves, varētu teikt, ka "Dieva indes un velna zāles" sižets ir to loģisks turpinājums. Diemžēl Ģirta Ķestera Sidonijs brīžiem šķiet kā svešķermenis šajā citādi vienotajā visumā. Ne tikai tādā mērā, cik jau pats izrādes saturs paredz viņam tādam būt, bet arī aktierisko kvalitāšu ziņā. Varbūt tā ir nespēja pieņemt citādu formu jau ierastās vietā, tomēr gribētos teikt – tēla izteiktajā rāmumā paša aktiera dabiskā esība šķiet iesprostota. Un liekas, ka forma ir uzvarējusi saturu.
Tomēr kopumā, lai gan Dž. Dž. Džilindžeram mēdz pārmest pārspīlēti ārišķīgu estētiku, šis patīkamā kārtā noteikti nav tas gadījums. Dailes teātra Mazā zāle ar jau tā izteikto skatītāju un aktieru tuvību izrādē pārtop pat mājīgā un aicinošā interjerā – nobružātas, tomēr ļoti skaistas masīvkoka mēbeles, daudz drapēriju un vēl pavisam nedaudzas, bet būtiskas detaļas, kas sadalītas divu karojošo nometņu frontes pusēs. Mundas teritorija ir senatnīga bufete, kurā sagūlušas gadiem krātās lietas. Uz tās novietots kristāla trauks, kurā Sidonijs ikreiz atstāj Bartolomejam paciņu cigarešu, neliels krucifikss, ko garāmejot vienmēr noskūpsta saimniece, un aiz stikla ievietota Dievmātes statuete, pie kuras izrādes galvenā varone vēršas tikai pašos saspringtākajos brīžos. Savukārt Bartolomeja puse vairāk atgādina bunkuru vai pat alu. Tajā aiz aizkariem paslēpušās viņa pasaules drumslas – šaha galdiņš, neliela tējkanniņa, citi sīkumi. Tas, kas pirmajā acu uzmetienā izskatās pēc nebūtiskiem krāmiem, atklāj varoņu dzīves nianses un viņu attieksmi pret tām. Gluži nemanot, šī telpa pārņem savā varā tikpat neuzbāzīgi kā izrādes muzikālais materiāls.
To pašu gan nevar tik vienkārši apgalvot par iestudējuma tekstuālo pamatu. Liekas, ka varoņu sacītais reizēm nemaz nesatiekas – katrs runā savas prātulas, it kā nemaz nebūtu būtiska to savietojamība. Īpaši no Bartolomeja mutes birstošie teikumi ir tik noapaļoti un nogludināti, ka tikai attāli atgādina valodu, kādā cilvēki sarunājas, bet, izrādei tuvojoties beigām, domugraudu īpatsvars kļūst jau absurds.
Tomēr aktieru patiesīgums lielākoties atsver tekstuālo neveiklību, un arī runāšanai aforismos var atrast pieticīgu attaisnojumu – Bartolomejs daudz laika ir pavadījis savās domās; tās cilājis, vētījis un vērtējis. Lēnām un pamatīgi atsijājot to, ko pašam labpaticies patiesi saukt par savām domām. Kādā brīdī viņš pat saka, ka esot nosapņojis domāšanas procesa attīstību. Katrā cilvēka dzīves desmitgadē domāšana ir citāda, sarunā ar Sidoniju apgalvo vecais vīrs. No patstāvīgu domu neesamības cilvēks laika gaitā nonāk līdz tam, ka domāšana vairs notiek tikai miegā. Lai taupītu laiku.
1