Par Semjuela Beketa grāmatu "Stāsti un teksti par neko" (apgāds "Omnia Mea", 2021).
Semjuela Beketa "Stāsti un teksti par neko", kas Agneses Kasparovas tulkojumā iznāca jau pirms pāris mēnešiem, ir divdaļīgs izdevums – pirmo pusi veido trīs stāsti ("Izraidītais", "Mierinājums" un "Beigas"), bet otrajā lasāma plašāka tekstu kopa "Teksti par neko". Lai arī nav netipiski vienā krājumā izdot šos Beketa stāstus un "Tekstus par neko" (kā nekā tie raksturo vienu Beketa literārās darbības posmu), tomēr svarīgi nošķirt stāstus no tekstiem. Līdzīgu nošķīrumu, proti, daiļdarbu un tekstu nošķīrumu, aprakstot tā laika literatūras tendences, ieviesis arī Beketa laikabiedrs Rolāns Barts esejā "No darba līdz tekstam". Viņa ieskatā modernais teksts – iepretim daiļdarbam (piemēram, stāstam) – pirmkārt, ir brīvs no naratīva; otrkārt, neapzīmē kādu konkrētu lietu vai notikumu; treškārt, ir nepabeigts, maināms un pārformulējams. Tekstu raksturo nozīmju daudzums un pretrunīgums, to nevar patērēt, palasīt, bet tikai aktīvi lasīt, radot arvien jaunas jēgas [1].
Beketa skaidrošanai gan Barta nošķīrums ir derīgs tikai daļēji – arī Beketa stāsti ir teksti, ja tos atbilstoši lasa, tomēr viena atšķirība ir jaušama stāstnieka tēlā. Gan stāsti, gan teksti par neko rakstīti pirmajā personā – ir kāds Es, kas stāsta stāstus un darina tekstus. Tas, visticamāk, nav autors pats, lai gan pētnieki [2] norāda uz vietām, kur manāma Beketa un viņa subjektīvās pieredzes klātbūtne, tomēr šādu autorības pierādījumu nav daudz. Ne velti viņa darbi nereti tiek minēti kā spilgtākie piemēri un apliecinājumi autora nāves uzstādījumam daiļliteratūrā. Arī "Stāsti un teksti par neko" to apliecina – lai cik personīgi neskanētu "es" lietojums, šis tēls tomēr ir atsvešināts, apzināti padarīts neiepazīstams. Turklāt tas nav viens runātājs, tās ir dažādas, savstarpēji pretrunīgas balsis. Darbu "Stāsti un teksti par neko" var salīdzināt ar intensīvu, gandrīz agresīvu sarunu, ļoti privātu un kaislīgu. Intimitāte, kas veidojas, lasot Beketa rakstīto, ir teju nepatīkama, tomēr nepārtraukti gaidīta. Tas mani virzīja uz jautājumu – kas tu esi, kas runā uz mani? Te arī nošķīrums starp stāstiem un tekstiem: ja stāstu Es ir nesaprotams, tad tekstu Es, savukārt, ir nedomājams; ja stāstu Es varētu būt cilvēcisks, tekstu Es varētu pat nebūt dzīvs. Stāstus no "Tekstiem par neko" var nodalīt pēc atšķirībām gan metodē, gan sižeta veidošanā, bet visspilgtāk šis nošķīrums atklājas, domājot par otru – par to, kas runā ar mani no teksta. Tāpēc es vaicāju vēlreiz: kas ir Es?
Atšķirībā no "tekstiem" Beketa stāsti ir vēstoši, lai arī nav gluži skaidrs vēstījuma mērķis – kā saka "Izraidītais" nobeigumā ("Es nezinu, kādēļ izstāstīju šo stāstu. Tikpat labi būtu varējis stāstīt kādu citu.") [3] – vai arī šis mērķis tiek skaidri formulēts kā neizpildīts – piemēram, stāstā "Beigas" ("Es klusi un bez nožēlas atminējos stāstu, ko gribēju vēstīt, stāstu, kas atainotu manu dzīvi, nerodot drosmi beigt vai spēku turpināt."). Un tomēr tie ir stāsti, ko stāsta tāds Es, kas var gan redzēt, gan dzirdēt, gan sajust un nonākt cilvēciskās komunikācijas situācijās. Tas ir stāstnieks, kam ir valoda – tātad cilvēks, kas runā ar citiem cilvēkiem. Lai arī viņa fizioloģija ir paradoksāla – tam mēdz būt piecas vai sešas kājas, ietves platuma mugura utt. –, tomēr stāstu Es dzīvo dzīvi. To var saukt par cilvēka necienīgu, bet tā ir cilvēciska un līdzpārdzīvojumam pieejama.
Beketa stāstu Es ir zvērs starp cilvēkiem un cilvēks starp zvēriem, tāds, kas var iekļauties gan starp vieniem, gan otriem, bet pieņemšanu un mieru nerod nekur. Un tomēr tas ir stāstnieks, ko var saprast un pieņemt, un viņa pieredze, lai arī neierasta, ir katram cilvēkam pieejama, radot stabilu pamatu sarunai. Rodas sajūta – pat ja es nezinu, ar ko runāju, es zinu vai drīzāk jaušu un jūtu, par ko mēs īsti runājam, jo mēs runājam par cilvēku lietām: par trūkumu, neapmierinātību, apātiju, nespēju atrast savu vietu, nespēju apstāties un nespēju turpināt.
"Teksti par neko" turpretim attālinās no vēstīšanas funkcijas un iekšēji nepretrunīgas tēla un stāsta uzbūves ar katru tekstu (kopskaitā to ir 13, bet visi bartiski nepabeigti un vienoti) arvien tālāk un tālāk. Ja stāsti ir it kā nejauši, bez nepieciešamības tapuši vēstījumi, tad tekstus var saukt par neiespējamiem un sevi noliedzošiem, jo šo tekstu Es noliedz ne vien to, ko saka, bet arī to, kas ir un ka ir. Tādā veidā teksti progresīvi pietuvinās solītajam Nekam – statiskas, nemainīgas jēgas un esamības pilnīgam noliegumam. Ja stāstos Bekets apraksta iztēlojamu un tātad piedzīvojamu pieredzi, tad teksti to padara nepieredzamu, kamēr vien lasītājs nav piekritis mainīties un pārveidoties, līdz ar tekstu Es riņķojot ap ierasto esamības veidu. Šo tekstu lasīšanā ir kaut kas narkotisks – tie pieprasa ļaušanos, lai ļautos paši; sarunas noteikumi ir nezināmi, bet stingri. Lasītājs tiek atstāts viens tumsā, kamēr tam aprod acis un roka iegulst tekstu Es vēlīgajā, bet nepastāvīgajā plaukstā, bet drīz jau atkal tiek izmests pārlaicīgā gaismā, kur atkal jāaprod ar sava ķermeņa neesamību. Un tā lasītājs tiek mīcīts un spaidīts, līdz paliek tikai tas, kas vieno Es un lasītāju, līdz paliek tikai vārdi – vieni vārdi gan stāstniekam, gan klausītājam – un mūžīgi daudz neizteiktu domu starp tiem. "Nav nekādu dvēseļu, nekādu ķermeņu, nav nedz dzimšanas, nedz dzīves, nedz nāves, vajag turpināt bez tā visa, tas viss ir miris no vārdiem," [4] bet tieši no vārdiem top dzīvs tekstu Es, diskursa Es, aprakstīts no sākuma līdz nebeidzamībai.
Beketa "Stāsti un teksti par neko" kļūst par vasaras vēju, kas vien nedaudz smaržo pēc sviedriem un motoreļļas, kad nesaprašana tiek pieņemta, par abpusējas sapratnes pamatu – "kāda starpība, kas runā, kāds teica, kāda starpība." [5] Un tiešām – nav nekādas starpības. Var runāt un uzklausīt gan lietas, gan dzīvniekus; dažreiz tas ir pat vieglāk nekā sadzirdēt sev tuvos un tālos cilvēkus. Beketa stāsti – un "Teksti par neko" vēl jo vairāk – pieprasa nepārtrauktu iesaistīšanos un atbildēšanu. Šī saruna ir prasīgs un smags sevis atidentificēšanas darbs, pieņemot neesošā pozīciju. "Kurp es dotos, ja varētu iet, kas es būtu, ja varētu būt, ko es teiktu, ja man būtu balss, kas runā, sakot, ka runāju es" [6] – tie ir nevis jautājumi, kas jāuzdod, lai saprastu sevi, bet gan stāvoklis, kas jāpieņem, lai saprastu citus un tieši tos citus, kam balsi dod Bekets. Vienalga – dzīviem, nedzīviem, reāliem vai neiespējamiem.
[1] Barthes, R. From Work to Text. // Image, Music, Text. London: Fontana Press, 1977. P. 155–164.
[2] Kā piemēru šādai domas virzībai var minēt, piemēram, Alistera Hirda 2010. gada rakstu ""WHAT DOES IT MATTER WHO IS SPEAKING," SOMEONE SAID, "WHAT DOES IT MATTER WHO IS SPEAKING": Beckett, Foucault, Barthes."
[3] Bekets, S. Op. cit. 29. lpp.
[4] Ibid. 151. lpp.
[5] Ibid. 103. lpp.
[6] Ibid. 111. lpp.
0