Bēgot no meitenes

Amerikāņu literatūrkritiķe H. Vendlere (Helen Vendler) savulaik rakstīja, ka, lai arī tipisku lirisko dzeju raksturo tas, ka tās notikumi norisinās „šeit” un „tagad”, dzejoļa „es” ir abstrakts. Tam nav konkrētas rases, etniskas, šķiriskas, dzimuma vai vecuma piederības. Proti, balss (vai balsis) pieder nevis noteiktai personai vai patībai, bet „dvēselei”[1]. Tieši tāpēc liriskās dzejas emocijas aizkustina ne tikai konkrētu mērķauditoriju – dzejnieka līdziniekus – piemēram, melnādainos, gejus vai sievietes, bet gan jebkuru cilvēku. Cilvēku emocijas un jūtas ir universālas un uz šī pamata – ciktāl dzeja ir cilvēka jūtu reprezentācija, tā visos laikmetos un kultūrās būtībā vēstot par vienu un to pašu. Mīlestība ir universāla. Vientulība ir universāla. Bijība milzīgā priekšā. Bailes no nāves. Neērtā eksistences apziņa. Vilšanās, cerība, nostaļģija, ciešanas un ekstāze.

Protams, tiklīdz šajā problēmā iedziļināmies rūpīgāk, nekas nav tik vienkārši. Viena no daudzajām lietām, kas nav pašsaprotama ir, piemēram, saistītā „laikmeta gara” tēma: katram laikmetam, sabiedrībai vai paaudzei esot raksturīga noteikta pasaules izjūta. No vienas puses, dzejas diskurss smeļas gan saturisko materiālu, gan izteiksmes līdzekļus no konkrētā laikmeta pieredzes, no gaisā (vai kolektīvajā apziņā, noosfērā, informatīvajā telpā) virmojošo reprezentāciju un vēl neformulēto ideju rezervuāra, no otras puses, dzeja pati gan pauž šo laikmeta garu, gan vienlaikus to konstruē.

Iemesls, kāpēc to pieminu saistībā ar Alises Zariņas pirmo dzejoļu krājumu, ir etiķete, ko, raksturojot Zariņas dzeju, pilnīgi pamatoti pielīmē J. Rokpelnis: „A.Z. /../ savā dzejā /../ organiski izteic mūsdienu Rietumu cilvēka pasaules izjūtu ar visiem tās plusiem un mīnusiem.”[2] Šajā gadījumā pat nav būtiski, ka formāli šāds izteikums var tikt skatīts arī kā problemātisks, jo, no vienas puses, reāli dabā nepastāv līdz pēdējam indivīdam precizējama „Rietumu cilvēku” kategorija un nav arī sastopams kāds ideāls, absolūti prototipsks Rietumu cilvēks, kas nevainojami pārstāvētu visus pārējos Rietumu cilvēkus. Savukārt, no otras puses, jebkurš Rietumu cilvēks neizbēgami izsaka Rietumu cilvēka pasaules izjūtu, pretējā gadījumā viņš vairs nav Rietumu cilvēks.

Dzejnieku, kurš izsaka kādu kopēju pasaules izjūtu, mēs varam iztēloties jebkurā punktā uz skalas, kuras vienā galā būtu izciliem dzejniekiem piedēvētā prasme izkristalizēt laikmeta garu, izgaismot un kā pirmoreiz vai skaudri precīzi nosaukt vārdā sava laikmeta vērtības, pieredzi u.tml., savukārt otrā skalas galā būtu vienkārši laikmetam tipiskais.

Zariņai ir vairāki dzejoļi, kas dažādu iemeslu dēļ ir kaut kur uz šīs skalas, proti, ir „laikmeta zīme”. Vismaz trīs no tiem, šķiet, pēc pašas autores domām labi noder, lai pārstāvētu viņas dzeju – tie ir publicēti gan Karogā, gan ¼ Satori („piejauc šņabim mēness aptumsumu un pāris narcises..”, „černobiļas bērni..” un „padzert ar dzejnieku šņabi, šķaidītu melnā tējā..”), un nešķiet, ka šādas dublēšanās iemesls būtu tas, ka trūkst publicējamu dzejoļu. Nosauktie dzejoļi patiešām pieder tiem darbiem, kas koncentrēti uzrāda savu laikmeta (un paaudzes) piederību – katrs atšķirīgā veidā.

„černobiļas bērnos..” (70. lpp.)[3] uzskaitītas dažas no tām reālijām, kas bijušas priekšplānā kādas paaudzes bērnībā (Černobiļas AES avārija, jūkoši ideāli, pagaidu rubļi, meksikāņu seriāli, privatizācijas sertifikāti...) – privāti ārkārtīgi spilgtie un nozīmīgie vēstures artefakti, atmiņu objekti, kas veidojuši kāda pasauli, taču beigu beigās, kā tiek secināts dzejoļa noslēgumā, nav skaidrs, ko īsti ar tiem iesākt – šie fakti neko īpašu neizteiks nākamajiem, kam pašiem būs savas laikmeta zīmes.

„piejauc šņabim mēness aptumsumu..” (9. lpp.) savukārt šķiet ļoti raksturīgs mūsdienu diskursa paraugs, un ne tikai tāpēc, ka šeit tiek pieminēti Delfi un „tauriņu efekti” (kas varētu būt klasificējami kā atsauce uz populāru teoriju, filmu u.tml.). Praktiski viss dzejoļa teksts šķiet kaut kur dzirdēts, tas tik pat labi varētu būt kolāža, kuras frāzes savāktas kaut kur presē un Jauno autoru semināra konkursantu dzejā.

„padzert ar dzejnieku šnabi..” (81. lpp.) (viens no jaukākajiem krājuma dzejoļiem) arī piemin „mūsdienu reālijas” (dzejnieki „pārāk aizņemti rakstot haikas reklāmām”) un dzejoļa stilistika atkal kaut ko atgādina, bet šoreiz intonācija šķiet tuvāka nevis jauno autoru semināram, bet, piemēram, Agneses Krivades dzejas ritmam un intonācijai (Krivadei, šķiet, ir autortiesības uz īpašā krivadiskā intonācijā izteiktu vārdu „draņķīgs”). Cita starpā Zariņai ir arī dzejolis „bez siermaizītēm” (atsauce uz Kārļa Vērdiņa dzejoli „Come to me” no krājuma Es), bet teikums „es mīlu ar plaušām ar garšas kārpiņām ar saindētārm aknām/ manu sirdi manis pēc/ paturi cik ilgi vien vēlies” (12. lpp.) liek domāt par Vērdiņa „Joprojām aknas, plaušas un nieres riņķo ap/ manu sirdi, zvēro un deg” [4]. Līdzīgi kā Alises „es būšu suns, kas tev pienes čības” (36. lpp.) liek domāt par Marta Pujāta „investē manī/ un es kā sunītis tecēšu atpakaļ ar zariņu zobos”[5].

Mūsdienu reāliju pieminēšana un pazīstamu diskursu fragmenti, protams, ir tikai „mūsdienu Rietumu cilvēka pasaules izjūtas” virsslānis, formālās pazīmes – līdz pašām izjūtām vēl jānonāk. Uzreiz jānorāda arī, ka, pirmkārt, tipiskais ir ļoti mānīga noteiktība. Tipiskas vienlaikus var būt neskaitāmas lietas – varētu izburties cauri visiem pēdējos gados iznākušiem pasaules izjūtu reprezentējošiem dzejoļu krājumiem un neatrast nevienu, kas būtu līdzīgs Zariņas krājumam. Arī Jauno autoru semināra manuskriptu blāķos diez vai izdotos atrast darbu, ko varētu nolikt līdzās un teikt, ka tas ir gluži tas pats. Otrkārt, līdzīgais divu autoru tekstos ne vienmēr liecina par ietekmi vai plaģiātu. Pamācošs ir kaut vai Aijas Fedorovas minētais piemērs par Čaka iespējamo špikošanu no Majakovska[6] – šķiet nepārprotami, ka Čaka dzejoļos manāma Majakovska ietekme, un tematisko sakritību dzejoļos šķiet pārāk daudz, lai tās uzskatītu par nejaušām. Taču, pētot rūpīgāk, izrādās, ka viens no visaizdomīgākajiem Čaka dzejoļiem ir publicēts vairākus gadus pirms Majakovskis sarakstījis savu dzejoli. Fedorova secina, ka „fakts, ka vienu tēlu savos darbos izmanto vismaz trīs radošas personības /../ atklāj ne tik daudz ietekmēšanos citam no cita, cik laikmeta un tolaik aktuālo politisko noskaņu ietekmi uz radošu, jūtīgu cilvēku”.

Šķiet, subjektīvā robeža starp kristalizēto laikmeta garu un tipisko ir pirmreizības, unikalitātes sajūtā (nevis objektīvā kritērijā). Proti, nevar parādīt ar pirkstu uz kādu tēmu vai metaforu un sacīt, ka no tās nu ir izžmiegts viss iespējamais, tā vairs nav lietojama. Tāpēc arī, manuprāt, nav īpaši nozīmīgi uzlasīt visas Zariņas tēmas un metaforas un iztirzāt to aktualitāti. Kopējā sajūta ir „vispār jau labi, bet varbūt ne līdz galam”.

Par ko Alises raksta? Pirmkārt, par mīlestību, par „es un tu”, protams. Tikšanās ir trauslas un nedrošas, „Tu” ir tikai ar grūtībām un uz īsu brīdi notverams „daudzgalvainajā briesmonī gaiteņos, pagalmos, kāpnēs” (11. lpp.), un „cilvēkbars”, „pulsējošā miesas un kaulu masa” (turpat) neizbēgami to atkal ievilks sevī. Šeherezāde var paturēt savu karali tikai, kamēr viņš guļ – viņa nekad nebūs karaliene (16. lpp), un visjaudīgāk izskan iepriekš jau nojausto beigu akordi: „balss, kas šķērso augumu un pārgriež uz pusēm/ divi brūkoši krasti./ es neesmu pirmā, kam apsolīta šī zeme” (14. lpp.).

Krājumā ir arī zināms daudzums filozofijas. Pēdējās klātbūtne dzejā vienmēr ir saistīta ar zināmu risku – jauniem autoriem jo īpaši mēdz būt raksturīgi izklausīties negaumīgi didaktiskiem vai kā milzīgus atklājumus klāstīt vispārzināmas patiesības. Zariņa iztur šo pārbaudījumu – viņas dzejas filozofija ir pietiekami nepretencioza „kad tev stāsta, cik pasaulē ķīniešu daudz...” (7. lpp.) vai pat patīkami pārsteidz: „jo tev iemācīja lasīt, lai nebūtu tik ļoti jāmācās redzēt/ alfabēta burti pret it visām skaņām /../ caur citātiem atzīties pielūgsmē/ nepanesamai vienkāršībai” (46. lpp.).

Vairāki dzejoļi, līdzīgi jau minētajiem „černobiļas bērniem” „atceras bērnību” (piem. „ja brīvības un miera ielas stūrī” (8. pp.)). Šur tur sastopam pilsētas dzeju un industriālus motīvus („pilsētas atkritumos plastmasas pudeles pārkūst rozēs” (20. lpp.)), slum poetry vai kaut ko līdzīgu hiphopam („harakiri ar pienenes kātu” (69. lpp.)) un pat gotikas elementus („vai nu ej prom/ vai arī gulies uz galda” (38. lpp.)).
Neatkarīgi no tā, par kāda tipa dzejoļiem ir runa, tos lasot, neizdodas aizmirst, ka dzejniece ir „ļoti jauna” (vēl viena etiķete). Reizēm šī jaunība kalpo par attaisnojumu zināmam naivumam un neveiklībai, reizēm liek sajūsmināties, ka „tik jauna un jau tik prātīga”. Taču pārsvarā kaitina, ka vispār jāskatās caur šādām speciālām brillēm. Ir tā, ka, ja „ar monētiņu nokasa” Jauno autoru semināra reminiscences, šī dzeja šķiet jaudīga, viennozīmīgi „ar potenciālu”. Taču, tā kā mūsu priekšā ir nevis uzlabojams seminārists, bet gatavs dzejnieks, tad jāsaka, ka šeit ir pietiekami daudz lietu, kas man traucē lasīt.

Piemēram, komatu lietojums – Alise tos vietām liek, vietām neliek, kas vispār nav nekas nosodāms, jo šādi iespējams regulēt teksta ritmu un tempu, taču šeit ne vienmēr ir pārliecība, ka pieturzīmes nelikšana ir nākusi par labu.

Nekavējoties nav arī skaidrs, uz kāda pamata dzejoļi sadalīti nodaļās – viscaur tie šķiet visai vienādi eklektiski un savu balsi meklējoši.

Ik pa laikam nākas uzdurties „nepoētismiem” (nestrīdēšos, tas, protams ir gaumes jautājums). Piemēram, apspēlēdama vārdu polisēmiju, Alise raksta: „skat, māte pērļu zvejniekam vakariņās cep zelta zivtiņas, skat, pasaciņa atjāja un aizjāja, kaut ko pa ceļam sajāja..” (27. lpp.). Garais dzejprozā sarakstītais dzejolis postmoderni tēlo, šķiet, kādu absurdas pasaules izjūtu un noslēdzas ar truismu „laime ir septiņgadīga bērna zīmējums”. Šāda tipa dzejolis teorētiski varētu izpausties kā galvu reibinošas nozīmju virāžas un pārsteidzoši sazarojumi, bet tas, ko mēs redzam, ir citai uz citas sakrautu klišeju mudžeklis.

Jauno autoru seminārs pirmīt netika piesaukts nejauši – tieši, lasot jaunu censoņu darbus, mēdz būt sajūta, ka metafora vai oksimorons pat nav klišejiski, bet vienkārši nenostrādā – piem., izklausās komiski tur, kur konteksts ir traģisks vai šķiet vienkārši bezgaumīgi. Piemēram, ļoti pusaudziskas vai vienkārši klabošas šķiet tādas frāzes kā „plikas meitenes drusku stiklainām/ diezgan cerīgām acīm” (10. lpp.), „karstas, uzvārītas sirdis un apsaldētas nieres” (20. lpp.), „tava māte visu mūžu gaida bērnu/ pārnākam no kara” (41. lpp.), „runa iet par par ātru, runa ņem un aiziet projām” (23. lpp.) u.c. Ik pa laikam var saskrieties arī ar kādu klišeju („zvaigžņu gaismas pielieti plaksti” (22. lpp.).

Zariņas dzejoļos sastopam arī jaunu cilvēku dzejoļiem raksturīgos neprecīzos tēlus, lakonisma, izteiksmes līdzekļu ekonomijas trūkumu, samudžinātu dzejoļa loģisko struktūru, veselas frāzes, ar kurām noteikti ir gribēts pateikt kaut ko ārkārtīgi dziļu, tikai nevar saprast – ko īsti. Piemēram, saistībā ar neprecīzajiem tēliem varētu minēt „ja brīvības un miera stūrī”, kurā tiek pieminēts dabā vairs nesastopams maizes veikals. Kopumā smeldzīgo noskaņu izdevies radīt ļoti veiksmīgi, taču, piemēram, manuprāt, „kad bērni rausta mammas aiz svārkiem”, „čaukstoņa” nav dzirdama – ja vien svārki nav iznomāti netālajā teātrī. Vēl – man nav īsti skaidrs, kas ir domāts sakot, ka sērkociņš ir „piesmēķējams” (10. lpp.), vai, piem., kāpēc liriskais varonis, sastapis un nomazgājis savu mīļoto „Tu”, ierauga „tūkstoš vasaru laizītu ādu” (izcēlums mans) (11. lpp.). Iespējams, runa ir par „Krēslas” vampīru tūkstošgadīgo mīlestību, taču viņiem vasaras laizīšana nekādu ietekmi uz ādu neatstāj.

Tamlīdzīgi varētu uzjautrināties līdz pat grāmatas beigām un galu galā nonākt ar krājumu līdzatkarības attiecībās – ir nešaubīgi redzams, ka zem tiem dažiem trūkumiem un sliktajiem ieradumiem taču ir skaistas, gudras un temperamentīgas „dvēseles balsis”, vajadzētu tikai nedaudz kaut ko pamainīt, nedaudz attīrīt...

Visbeidzot ir pilnīgi iespējams, ka etiķete „izsaka „X” pasaules izjūtu” jāuztver kā brīdinājums par zemesriekstu daļiņu iespējamo klātbūtni produktā – var izraisīt alerģiju, taču ne visiem – citiem zemesrieksti nebūt nekaitē un nāk tikai par labu. Nonākot šajā punktā, var gadīties, ka jākonstatē – no „šīs paaudzes” pats jau esi pārcēlies uz „iepriekšējo paaudzi”, kāds ir jau ieskvotojis pat tavās personiskajās Černobiļas un Donas Beižas atmiņās, un gudrāk ir paturēt pie sevis to, ka daudzās jaunā laikmeta vēsmās atpazīsti pats savas jaunības kļūdas.