"The Holy Mandylion of Christ", autors nezināms
 
Proza
02.12.2021

Bargā acs

Komentē
0
Saglabā

Vija gāja gulēt ar vienu vienīgu skaidru domu: "Es gribētu, es tā gribētu, lai manas asinis ir karstākas nekā kafija. Vajag savākt sevi kā gružu kaudzi šaufelē, jāizlasa ārā visi nejēdzīgie ieradumi un minstināšanās, jāizmet kā izdegušie sērkoki no spičkastes. Jāpalūdz dzīvokļa biedriem pamodināt uz pēdējo ieskaiti, jo reizēm var aizmigt tā, ka nepamosties."

Mācību gads gāja uz beigām, un Vijai bija pašai jāatrod prakse kultūras institūcijā. Dziesmu svētki atcelti, tur viņa nevarēja būt izpalīdzīga un kulturāla labā roka, Vijai nebija arī tādu pazīšanos, pietiekami daudz melnu drēbju, "RAINS" mugursomas un gaumīgas bezkaunības, lai vasaras sezonā iedabūtu sevi Laikmetīgās mākslas vai teātra vidē, kur viss bija cieši aizsists kā logi kara laikā, kā krogi pandēmijā.

Atlika vien iet pie kāda pasniedzēja un diedelēt kultūras drupačas, kuras varētu atmest arī viduvēju studentu vasaras praksei. Pēdējā brīdī, kad maijs bija nepiedodami novilcināts prakses meklējumos, pasniedzējs Alnis iedeva Vijai mākslas muzeja telefona numuru. Zīmīti viņš bija aplējis ar tomātu sulu. Vismaz Vija cerēja, ka tā ir sula, nevis asinis no deguna ar pēdējiem muzeja darbinieka – diloņslimnieka – vārdiem: "Atstājiet kādu krietnu meiteni izstāžu zālē manā vietā, te jums telefona numurs, jo tagad nu man laiks doties. Arggggh."

Stulbi, ka ir telefona numurs, nevis e-pasta adrese. Zvanot nepazīstamiem cilvēkiem, Vija stostījās. Stulbi, ka muzejs sākas ar "m", tā bija klupšanas skaņa. Prakse policijā arī būtu slikti, jo ppppolicija arī sākās ar "p", kas maisījās pa muti kā slapja pagale. "Labdien," viņa teiks un tad uzkārsies uz vārda "darbs", "es meklēju dddarbu."

"Vai jums ir brīva vieta vasaras laikā? Es varu aizvietot jūsu kolēģi," Vija izdomāja, kā veiklāk izlauzties cauri sarunas sākumam, izvairoties no vārda "darbinieks". Diez vai lietvedei kadru daļā ekspozīcijas uzraudze skaitās kolēģe? Ja visi zem viena liela un pelēka jumta, gan jau skaitās. Reizēm Vija "pateikt" vietā teica "nopateikt", jo tad vārdam nebija jāuzduras uz ppp kā plekstei uz īlena, kad vārds mēģina aizvelties tālāk, bet to pppietur.

Pirmā darba diena pienāca pārāk strauji. Ģērbusies viscaur melnā kā Sicīlijas atraitne, Vija uzklausīja īsas instrukcijas: "Telefonā nelūrēt, mūziku neklausīties. Pusdienas laikā jūs uz pusstundu nomainīs kāds no mūsu darbiniekiem. Neļaujiet apmeklētājiem tuvoties ikonām un nepārstāstiet apmeklētājiem to, ko pa ausu galam esat dzirdējusi no muzeja gidiem. Jums var gadīties runātīgi, pat saviesīgi apmeklētāji, tomēr saņemiet sevi rokās, pat nedomājiet apspriest tēmas, ka pasaule iet uz galu, Rīga drīz būs zem ūdens un kur te var atrast Brekti!" Nevarēja saprast, kas no tā domāts nopietni.

No apmeklētājiem bija mazliet bail, izskatījās, ka senkrievu ikonu priekšā tie lūdzas vai vismaz sarunājas ar svētbildēm. Kad zālē neviena nebija, Vija atļāvās uz īsu brīdi apsēsties, bet pārējā laikā kā detektīvs mina pa pēdām īpaši aizkustinātiem apmeklētājiem, jo tie mēģināja pavisam nedaudz pieskarties brīnumdarošajām ikonām. Tās sen jau bija pametušas baznīcas un klosterus, lai ar restaurētu vaigu noskatītos tukšā telpā, kurā tika uzturēts ideāls mitrums un stingri aizliegtas sveces, kas gadsimtiem ilgi tika dedzinātas to priekšā. Pusdienlaikā Vija devās uz nelielo muzejnieku virtuvi, kur attina pārsālītas kotlešmaizes, mazliet kautrējās no pārējiem darbiniekiem un dzēra saldu tēju no kādam citam piederošas krūzes ar lillā ceriņiem. Skaidrības labad uz tās bija rakstīts "Dobeles ceriņi".

"Kādas Dievmātei acis, tādas tumšas un dziļas, bet mazliet šķielē."

"Svētais tēvs izskatās noguris vai izbesījies."

"Pie Marijas piedzimšanas ikonas jāstāv, ja grib bērnu," noteica kundze lakatiņā un pabīdīja tuvāk jaunu sievieti zaļā samta žaketē. Pārsvarā izstāžu zālē bija diezgan kluss, jo baznīcas dziedājumu atskaņotājs bija saplīsis, bet Oļegs, kas māk to salabot, būšot uz vietas tikai nākampirmdien.

"Kādas viņiem mazas kājiņas un lielas zemnieku plaukstas!"

"Kāpēc Jānis Kristītājs ir tik pinkains?"

"Kas ir apgrieztā perspektīva?"

"Vari uzminēt, cik maksā tā zelta ikona, kas iekalta dārgakmeņos?"

"40 svētie ezerā neizskatās pēc grieķiem, drīzāk pēc ebrejiem."

"No šitāda Jēzus man būtu bail, viņš ir pārāk dusmīgs, tas malā ir daudz mīlīgāks."

Vija juta, ka dienas sākumā viņa muzejā vairāk līdzinās tam gaišajam, visu piedodošajam Jēzum, kuru izstādē fotografēja visvairāk. Viņa skatiens bija kā vēsa kāpostu lapa uz sakarsušas pieres. Zelta nimbs ap galvu izskatījās kā pienene, Dieva dēls bija skaists kā aprīlis, un viņa tērps krita elegantās, tumšzilās krokās līdz pat grēcīgajai zemei.

Vija mazliet bijās no milzīgās Jēzus ikonas "Спас. Ярое Око", Pestītājs – bargā vai dusmīgā acs. Tāda acs redz tev cauri, tu niecīgais kartupeli. Sarauktās uzacis norādīja, ka ķēniņš ar jums ir neapmierināts, ķēniņš ir vīlies un šī pasaule nav sanākusi. Labi vēl pasaule, bet svētbildē Jēzum nebija pat kakla.

Katrs muzeja gids pie ikonas stāstīja, ka Jēzus acs sekos jums telpā, lai kur jūs arī nebūtu. Vienmēr pāris cilvēku centās to izmēģināt, atkāpās sāņus, viltīgi atskatījās, paklupa pret tiem, kas klusiņām stūrī čukstēja lūgšanas. Pasaule nav sanākusi.

Vijai bija diezgan daudz laika pārliecināties, ka bargā acs seko tieši viņai. Par laimi, reizēm varēja paslēpties aiz kolonnas un vērot, kā džinsu kostīmā ģērbies vīrs zem deguna atkal kaut ko purpina, izklausījās, ka viņš mēģina pierunāt kādu no svētajiem nākt palīgā. Viņš ieradās ik pārdienas vai kad bija kas sakrājies. Reizēm viņš tuvojās Vijai un komentēja: "Jūs tāda jauna studentīte, neredzēta, vai ne?" Vija klusēja, sekojot muzeja vadības norādījumiem neminēt to, ka Rīga drīz applūdīs un visi būsim zem ūdens.

Dienas beigās Vija pati bija jaroe oko, ar dusmīgu aci viņa sekoja līdzi kārtējam tūristam, kas mēģināja ar telefonu vai kameru iegāzties svētajās gleznās. Kāpēc jālien tik tuvu, ko tu, nejēga, fotografē? Svēto nāsis vai skropstas? Kopš kura laika kaut ko iespējams saprast, pielienot tuvāk? Vai tu cilvēku iepazīsi labāk, ja varēsi saskaitīt katru viņa uzacu matu?

"Please, kkkkeep your distance. Please, don’t tttttttouch the pppaintings." Uzrunāt svešus cilvēkus bija mokoši, bet dusmās to izdarīt bija vēl grūtāk. Tūristi iepeldēja muzejā laipni un vēlīgi, bet viņas uzdevums bija nosargāt katru mākslas darbu ar savu nelielo uzrauga ķermeni. Vija diezgan ātri saprata, ka pietiek ar nosodošu skatienu un tādu no-no-no žestu kā mūzikas videoklipos.

Muzeja vadības baušļus studente Vija pārkāpa divreiz. Tukšā muzejā otrdienas rītā viņa izlaida zirgasti un zem gaišajiem matiem paslēpa austiņas – stunda nelegāla Nika Keiva muzeja mainīgajā ekspozīcijā. Viņu neviens nepieķēra.

Vakarpusē, kad bija atlikušas pāris darba dienas, Vija pietuvojās Bargajai Jēzus acij un uzņēma laiku. Jāiztur precīzi piecas minūtes, lai skatienu neaizmirstu, jo to vairs nekad neredzēs. Jēzus atgriezīsies pedantiski sakārtotā privātkolekcijā, viņa turpinās aizgulēties uz Kultūras akadēmijas agrajām lekcijām. Jēzum sejā spīdēja milzīgās un nekad nepievērtās acis, uzacis kā eļļainas bezdelīgas un saraukta piere. Nekā lieka, nevienas liekas kustības un līnijas. Turpat blakus atradās vairākas ikonas ar trim eņģeļiem, Sv. Trīsvienība. Eņģeļu priekšā uz galda bija vīna kauss un burkāni – savāds mielasts, normāls cilvēks par tādu apvainotos.

Pagāja trīs minūtes. "Varētu kāds svētais savākt visus manus liekos līdzskaņus. Bargais un nežēlīgais Jēzu, es lasīju, ka Mozus ir stostījies, bet es negribu, man ir jāpabeidz Kultūras akadēmija, mutiskais eksāmens." Lūgšana bija īsa un konkrēta, galvā katrs vārds veidojās veikli un izslīdēja kā klimpa. Tikai tad, kad glumās klimpas bija jālaiž pār lūpām, tām izauga ērkšķi, vārdi ķērās pie aukslējām.

"Kkkkur te ir tualete?" vaicāja kautrīgs apmeklētājs. "Taisni un pa labi," noteica Vija un līdz pusnaktij vairs nestostījās.

Pēdējā prakses nedēļā Viju norīkoja uz Ķīpsalu, uz Žaņa Lipkes memoriālu. Pasniedzējs Alnis bija sarunājis divas dienas un vienu dzejas vakaru Akuratera mājās, bet kāda labāka studente pieteicās pirmā un nācās vien doties uz Ķīpsalu. Muzejā bija pustumsa, darbinieki viņu cienāja ar vafeļu torti "Vāverīte" un solīja, ka ekspozīcijā nespokojas. Pirmajā dienā viņa četras reizes apmaldījās ceļā no tualetes uz biroju, divreiz iznāca ārā pa nepareizajiem vārtiem, un nācās zvanīt, lai muzeja darbinieki viņu ielaiž no jauna. Viens no apmeklētājiem Vijai negaidīti pajautāja, no kā pārtika bunkurā paslēptie ebreji: "Vai cūkgaļu arī ēda?" Vija tik ļoti baidījās no gadskaitļiem, un ja nu kāds pēkšņi pajautātu, cik ebreju dzīvo Latvijā? Labi, tur ebreji, Vija nezināja, cik Latvijā dzīvo latviešu un kāda ir vidējā alga. "Es vēl nezinu, viņi pppārāk nestāstīja, bet es pajautāšu muzeja darbiniekiem."

Lipkes memoriāla ēka bija kā bunkurs bez logiem, kurā nav ne dienas, ne nakts. Pašā apakšā no akas runāja Johanna, Žaņa sieva, un viņa skatījās tādām acīm, it kā pirms tam būtu vismaz gadu nostrādājusi svētbilžu zālē un ilgi raudzījusies dusmīgajās Dieva acīs: "Mēs tā domājām. Tie arī ir cilvēki, ka viņi mirst. Mirst veselām kaudzēm, ko es redzēju pati ar savām acīm." Stāsts gāja uz riņķi: "Mēs tā domājām ar Žani – tie arī ir cilvēki, ja tie cilvēki izdzīvos, tad mēs arī izdzīvosim. Jūs sapratāt to? Mēs tā domājām. Ko lai dara? Mēs nevarējām noskatīties tur, kad tie bērni kliedza: "Maizi! Maizi!"" Kontrabandista poļa sieva ar Jēzus sirdi kaklā pāris mēnešus pirms nāves atceras, kā abi ar Žani glābuši ebrejus. Vienu no viņiem sauca ganef, tas esot zaglis. Vieni cilvēki, kas glābj citus cilvēkus. Nevarēja noskatīties. Visi varēja noskatīties, šie divi nevarēja.

"Ko jūs domājat: tas ir joki? Tas nav joki, kad cilvēki ir badā, kad nav viņiem ko ēst," stāsta ļoti veca Johanna. Trim eņģeļiem uz galda vismaz bija burkāni un bulciņas. Triju dienu laikā Vija dzirdēja Johannas stāstu piecdesmit sešas reizes.

Tālumā gide stāstīja, ka muzejs atgādina Noasa šķirstu, kurā cilvēce var paglābties. Tā ir liela koka laiva, kurā viens cilvēks var izglābt visu pasauli vai vismaz ticību tam, ka cilvēcība arī kara un juku laikos ir iespējama.

"Nevar jau īsti izglābt," domāja Vija, "varbūt tikai tos, kas laivā."

Pārējie, tumšo uzacu pavadīti, staigā no viena stūra uz otru un mēģina uzminēt, vai bargās acis tiem vēl seko.

***

Nākamajā semestrī Vija praksei pieteiksies laicīgi, lai tiek Brīvdabas vai Dabas muzejā. Tur vismaz neviens nemirst veselām kaudzēm vien un izbāzeņu stikla acis pavisam noteikti skatās tikai vienā noteiktā virzienā.

Tēmas

Lolita Tomsone

Lolita Tomsone ir Žaņa Lipkes memoriāla direktore, daudzus gadus dzīvojusi Jeruzālemē, rakstījusi žurnālam "Rīgas Laiks". Dzimtajā Rīgā ilgojas pēc Jeruzālemes. 

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori un izmanto reģistrēta lasītāja priekšrocības - vērtē, komentē un veido rakstu arhīvu!

Satori
Satori
Pieraksties!
Komentē
0

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!