Varoņgara latviešiem nekad nav trūcis – vēsturiski jautājums ir bijis tikai par tā izpausmēm. Šo veco patiesību pēdējās nedēļas laikā mums atgādināja diskusija medijos – jo īpaši sociālajos – par notiekošo Ukrainā. Tur patiesi ir vajadzīgs daudz drosmes, lai tik kategoriski komentētu situāciju, par kuras nozīmi un tālāko attīstību nav skaidrības pat lielajam vairumam iesaistīto. Skaidrs, ka iespēja atgriezties pie iepriekšējās normalitātes nav iespējama. Tajā brīdī, kad parādījās ziņas par pirmajiem nogalinātajiem, nekāda normalitāte Janukoviča vadībā vairs nav iedomājama pat tīri teorētiski. Kad vēl vecajā gadā sākās pirmais Eiromaidans, valdība izvēlējās "mest cilpas" – proti, vilkt laiku, izvairīties no konfrontācijas un izdarīt negaidītus gājienus cerībā nojaukt opozīcijas plānus un norunas. Tagad tas vairs neies cauri – neatkarīgi no tā, cik ilgi norisināsies visi sarunu mēģinājumi. Kas notiks tālāk, vai opozīcijas vadības triumvirāts spēs saglabāt savu ietekmi "uz ielas", kad tieši Janukovičs sapratīs, ka lieta ir zaudēta, – par šiem jautājumiem tomēr var spekulēt tikai cilvēki, kuri labāk saprot situāciju uz vietas.
Tomēr ir dažas lietas, par kurām varam padomāt jau tagad. Vispirms – vismaz kopš Otrā pasaules kara Eiropā nav bijis tik vērienīgu un asiņainu protestu pret demokrātiski ievēlētu varu. Jau iepriekš varam atrunāt visus iebildumus. Janukovičs, protams, ir gana nesimpātisks; atņemot savai tautai sapni par Eiropas Savienību, viņš ir rīkojies ne tikai muļķīgi, bet arī noziedzīgi. Vienlaikus viņš tika ievēlēts Ukrainas prezidenta amatā samērā godīgās vēlēšanās, un vismaz līdz tam brīdim, kad novembra beigās pavēlēja (vai vismaz neiebilda) "Berkut" dauzīt demonstrantus, viņš turējās sava mandāta robežās. Nu ko? Tās patiesībā ir sliktas ziņas demokrātijai visā pasaulē. Jau ilgāku laiku mēs mēdzam klusējot pieņemt, ka demokrātiska konkurence un vēlēšanas ļauj izvairīties no šādiem scenārijiem, kas balansē uz pilsoņu kara robežas. Demokrātija varbūt nav perfekta pārvaldes forma, taču tā ļauj labot savas kļūdas – tā mēs esam dzirdējuši runājam. Kijeva turpretī mums sniedz piemēru, ka pret demokrātiski leģitīmu prezidentu un valdību tauta šodien var vērsties nebūt ne vārgāk kā pret visādiem mubarakiem un ben ali. Tie, kas šodien protestē Gruševska ielā, ir tā pati tauta, kas konstitucionāli regulētās procedūrās ievēlēja Janukoviču par prezidentu. Kļūdas te negrib labot ar vēlēšanām, konkurējošām partijām un tiesām, bet ar Molotova kokteiļiem.
Kāds varētu iebilst, ka Ukraina jau neesot nekāda "pareizā" demokrātija – kā tās pareizās Rietumeiropā un Ziemeļamerikā. Protams, nav. Oranžā revolūcija notika tikai nesen; ekonomiskas problēmas; problēmas ar nacionālo un ģeopolitisko identitāti un tamlīdzīgi. Taču nelaime, ka tādas Rietumu demokrātijas nav arī daudzās citās reģiona valstīs, kur cilvēki varbūt netrako pa ielām, taču nedara to drīzāk slinkuma un apātijas dēļ, nevis tādēļ, ka būtu apmierināti ar demokrātijas funkcionēšanu. Te der atcerēties arī par Latvijas sabiedrības vidējo apmierinātību ar demokrātijas efektivitāti, par mūsu uzticēšanos valdībai un parlamentam un vārgi slēptās ilgas pēc pašiem sava nacionāla Janukoviča, pareizāk, pēc sava Lukašenko (kurš, protams, ir daudz slīpētāks un efektīvāks par savu ukraiņu amata brāli). Un, kad visas šīs lietas būsim atsaukuši atmiņā, varēsim sākt droši mācīt ukraiņiem dzīvot demokrātiski. Protams, arī Rietumu un tāpat mūsu liberālajās aprindās var sastapt daudz labdabīgu cilvēku, kuru simpātijas iegūs jebkurš, kas nobļausies "bandu geķ" attiecībā pret savu valdību. Taču patiesībā mums šeit ir darīšana ar daudz nopietnāku parādību kā labās tautas cīņa pret slikto valdību. Tā ir fundamentāla leģitimitātes krīze Eiropas jaunajās demokrātijās.
Protams, sava loma ir arī ģeopolitikai. Janukovičs sava stulbuma dēļ ir pamatīgi uzkāpis uz varžacīm savas tautas aktīvajai daļai. Tie ir ļaudis, kuri negrib, lai viņu individuālās un unikālās dzīves paliktu iestrēgušas tajā vēsturiskajā spraugā, kurā līdz šim dzīvoja Ukraina. Viņi gribētu, lai Ukraina kaut kad nākotnē kļūtu par "normālu" Eiropas valsti, nevis kaut kādu postpadomju hibrīdu. Un – grozi, kā gribi – ģeopolitiski palikšana šajā spraugā diemžēl asociējas ar Krievijas Federāciju. Eiropas Savienība šās ukraiņu daļas uztverē nav birokrāti – gurķu taisnotāji. Tā ir savdabīga anti-Krievija – zeme, kurā valda pārticība, sociālā drošība un likuma vara, bez visām Putina Krievijas savdabīgajām "ekstrām". Protams, visiem šiem noskaņojumiem biedējošā formā pievienojas Ukrainas rietumos vienmēr ietekmīgie galēji labējie krievu nīdēji, faktiski fašistiskie spēki. Taču gribētos domāt, ka viņi tomēr nenosaka toni šajā protesta kustībā.
ES kā anti-Krievijas ideja Ukrainā ir pievilcīga. Vienīgā nelaime, ka Eiropa nevēlas sevi redzēt kā šādu anti-Krieviju. Eiropas Savienība vispār nav veidota tādēļ, lai karotu ģeopolitiskus karus, un lielākā daļa tās politiķu to nemaz nevēlas. Kā pareizi izteicās Staņislavs Belkovskis, ES ideja nav mesiānisms. Tā drīzāk ir "labuma banalitāte". Proti, tā ir pārliecība, ka, lai cilvēks būtu labs, viņam nav jābūt svētajam, bet gan vienkārši jāseko skaidriem, banāliem priekšrakstiem – jāklausa likumam, jāmaksā nodokļi un nedaudz jārespektē citi cilvēki. ES daudz labāk saprot ekonomiskus un birokrātiskus argumentus, nevis vīzijas par globāliem pārkārtojumiem vai vēsturisku revanšu. To cita starpā apliecina arī ne pārāk lielā Briseles atsaucība diskusijām par Eiropas totalitāro pagātni, kuru savu ģeopolitisko priekšstatu ielokā Eiropas institūcijās tā cenšas iniciēt poļi un baltieši. Pagātne Eiropā nevienam nav bijusi vienkārša un rožaina; taču varbūt ir iespējams kopīgi darīt kaut kādus praktiskus darbus. Īsi sakot, ES spēks ir tās banalitātē, nevis ģeopolitiskajās ambīcijās.
No šā viedokļa mēs varam atgriezties pie Ukrainas. Skaidrs, ka par spīti Krievijas televīzijām diez vai kaut kas tuvākajā nākotnē varēs pārspēt Eiropas "maigo varu" šajā valstī. Taču diez vai Eiropa ir gatava piepildīt ukraiņu gaidas. Vismaz Edvarts Lūkass, kuram būtu grūti pārmest Krievijas interešu aizstāvību, ir noskaņots skeptiski. "Austrumu partnerības" politika ir bijusi skandalozi neveiksmīga, un diez vai tuvākajā laikā būtiski mainīsies. Taču tas diez vai mazinās Ukrainas aktīvās sabiedrības daļas vēlmi dzīvot "tā, kā Eiropā". Tā turpinās cerēt, ka nākamās valdības Ukrainu pārcels tajā Eiropā starp Kopenhāgenu un Milānu, nevis tajā starp Bukaresti un Rīgu.
Savukārt, ja runājam par Ukrainas īstermiņa nākotni, tad šeit, kā vienmēr, liela nozīme būs naudai. Lai tas būtu Kļičko, Jaceņuks, Timošenko vai jebkurš cits, nākamajam Ukrainas prezidentam vajadzēs savu leģitimitātes resursu. Taču skaistiem vārdiem un apelēšanai pie vērtībām pie mums tic tikai retais. Arī tad, kad – cerams, bez tālākas asinsizliešanas – tiks panākta elites nomaiņa, tautas ticība ilgs aptuveni pusgadu. Šis pusgads, kā rāda agrīnā Saakašvili paraugs, var būt liktenīgs reformām. Taču pēc tam jau vajadzēs kaut ko taustāmāku – šai 44 miljonu valstij, kas atrodas bankrota priekšā. ES maksātspēja šobrīd nav gluži aizraujoša, un tā, atšķirībā no Krievijas, nemēdz aizrauties ar ģeopolitiskiem projektiem. Arī ASV teikšana šajā organizācijā vairs nav gluži tā, kas 2000. gadu sākumā. Tādēļ ukraiņiem būs jātiek ar sevi galā pašiem – un varbūt labi, ka tā.
9