Balsot, kā "saka sirds" vai "aprēķins"?

Arī tiem, kuri par šoruden gaidāmajām ASV prezidenta vēlēšanām neinteresējas, process dod vielu pārdomām.

Atvainojos tiem, kuri ASV Demokrātu kandidātu debatēm seko līdzi, tomēr jāsāk ar vienkāršotu situācijas aprakstu. Ilgāku laiku interesantākais personāžs ASV politiskajā elitē neapšaubāmi bija prezidents Donalds Tramps, kurš turēja politiski aktīvo publiku – un jo īpaši savus pretiniekus – pastāvīgā mazliet neveselīgas intereses stāvoklī –"ko viņš atkal sastrādās?". Ņemot vērā to, ka Tramps būs Republikāņu kandidāts, intrigas šajā ziņā nav un skatieni ir pavērsti Demokrātu virzienā, jo viņi savu kandidātu vēl tikai izvēlas. Ilgstoši par favorītu tika uzskatīts sirmais kungs Džons Baidens, viceprezidents prezidenta Baraka Obamas laikā, kurš, lai gan ne visai spilgts politiķis, tomēr šķita vienīgā pareizā izvēle mēreno un svārstīgo vēlētāju piesaistē. Un tad jau krietnu laiku uz ASV politiskās skatuves dauzās vēl cits sirms kungs – Bērnijs Sanderss, kura godīgumu un uzticību saviem ideāliem atzīst pat viņa oponenti, bet kura idejas tiek uzskatītas par pārāk kreisām, tātad nepieciešamo vairākumu izslēdzošām. Demokrāti sāka priekšvēlēšanu (tā saucamās primaries) ciklu, un Bērnijs tajās vismaz līdz šim ir guvis lielu atbalstu. Rezultātā Trampa pretinieki Demokrātu partijas elites, mediju un ekspertu aprindās ir nonākuši vieglā histērijā, cenšoties vai nu aprādīt neapdomīgajiem vēlētājiem, ka izvirzīt Bērniju nozīmē garantēt uzvaru Trampam, vai pat nodzīvojoties līdz apgalvojumiem, ka Bērnijam palīdz Trampa uzvarā ieinteresētā Krievija.

Pieļauju, ka par Bērniju balsojošie par šiem brīdinājumiem ir vismaz dzirdējuši, tomēr viņiem, acīm redzot, ir savi apsvērumi rīkoties pretēji apelēšanai pie veselā saprāta, racionāla aprēķina utt. Un tas jau ir interesanti.

Tas, ka indivīdu priekšstati un vērtības saistībā ar politiku (plašā nozīmē) bieži neizceļas ar iekšēju loģiku, nav nekāds noslēpums. Piemēram, Vācijas vēlētāju noskaņojumu pētošās nesenās aptaujas rāda, ka 72% elektorāta ārpolitikā vēlas lielāku neatkarību no ASV, savukārt palielināt valsts militāros izdevumus piekrīt tikai 43%. Tomēr šāda "nelīmēšanās kopā" vēl ir tīrie sīkumi, jo galu galā cilvēks var, piedodiet par cinismu, nesaskatīt saikni starp neatkarīgu ārpolitiku un militāro potenciālu. Jau tuvāk minējumiem par Sandersa panākumu cēloņiem ir pukstēšana, kas bija novērojama pēc parlamenta vēlēšanām Īrijā šāgada februāra sākumā. Eksperti grozīja, šūpoja un kratīja galvas par partijas Sinn Fein ļoti labajiem rezultātiem, jo vispār jau Sinn Fein asociējas ar Īru republikāņu armiju un – kā var šitā nobalsot par savulaik šaut un spridzināt gatavu radikāļu politisko "jumtu"? Kaut kur pa burzmu parādījās pieņēmums, ka Īrijas elektorātā ir ienākusi jaunā paaudze, kas Ziemeļīrijas konfliktu (The Troubles) objektīvi vairs neatceras, tādēļ jaunajiem partija Sinn Fein automātiskas piesardzības reakciju nerada. Nav prātīgi? Varbūt. Nu, un? Respektīvi, ir kļūdaini mēģināt "ielikt galvās" citiem savus argumentus, pat ja šie argumenti kopumā ir pareizi kaut kādā plašākā kontekstā (vai Bērnijs var uzvarēt Trampu, vai Sinn Fein ir patiešām atmetis agrākos niķus). Mani argumenti vienkārši var būt pavisam citā plaknē nekā tavi.

Proti, mana hipotēze – cilvēks var atbalstīt Sandersa kandidatūru gaidāmajā kautiņā ar Trampu tādēļ, ka viņam ir apriebušās politikai as usual piemītošās kalkulācijas un kompromisi, viņš vēlas dedzību un nepiekāpību, īsi sakot, emocijas. Savdabīga atbalss no 1968. gada studentu nemieriem, kad viens no saukļiem bija: "Esiet reālisti, prasiet neiespējamo!" Es personīgi neesmu dziļi sajūsmināts par šādu uzvedības modeli, bet, pirmkārt, to nevajadzētu jaukt ar "kārtējo pavilkšanos uz" populismu, otrkārt, mana attieksme, kā saka, ir mana problēma un tai nevajadzētu ietekmēt modeļa analīzi.

Viens no pieņēmumiem, kas saistīts ar iespējamiem argumentiem balsot "par spīti", gan nav iepriecinošs. Ja pret Trampu noskaņotie centristi uzskata, ka Demokrātiem ir jāizvirza tāds kandidāts, kurš var aizvilināt no Trampa svārstīgos un neizlēmušos, tad Sandersa atbalstītāji, acīm redzot, šodienas ASV sabiedrību redz melnbaltās krāsās un uzskata, ka kompromisa meklējumi ir bezjēdzīgi, jo pretējā puse ir, kā latvieši saka, neārstējama. Nemāku spriest, vai politisko domstarpību izraisītā sašķeltība ASV sabiedrībā patiešām ir tik liela, tomēr Sandersa atbalstītājiem, manuprāt, raksturīgais pesimisms par kaut ko liecina.

Ir arī simpātiskāks pieņēmums. Pieļauju, ka Sandersa atbalstītāji zina, ka pat tad, ja Bērnijs kļūtu par ASV prezidentu, vairums no viņa idejām netiktu īstenotas, jo tās neatbalstītu parlaments (pat Demokrāti Kongresā). Acīm redzot, gatavību balsot par Sandersu nosaka vēlme politiskā uzveduma galvenajā lomā redzēt nevis "mazāko ļaunumu", bet cilvēku, kurš patiešām atbilst noteiktas kopienas (šajā gadījumā – Sandersa fanu) priekšstatiem un vērtībām. Tēlaini izsakoties, par Sandersu balsojušie vēlas, lai viņu balss politikā ir dzirdama skaidri, bez piejaukumiem, pat ja virsroku vienalga gūs citi. Un atkal – neesmu pārliecināts, ka šāda attieksme ir jēdzīga no tā saucamās reālpolitikas viedokļa, tomēr zīmīgi, ka tai, kā izrādās, ir tik daudz piekritēju.

Šķiet, ka tēma var pavērt telpu tālākām diskusijām, kas formāli būtu saistītas ar terminoloģiju, bet ne tikai. Proti, būs ļaudis, kuri teiks, ka aprakstītā situācija ar Sandersu nav nekas jauns un to sauc par "radikalizāciju". Varbūt, tomēr tad būtu vērts apspriest, ko mēs ar to saprotam. Augstu mobilizācijas pakāpi, kas robežojas ar neiecietību pret atšķirīgu viedokli? Labi, lai tā būtu. Vai neiecietība ir tas pats, kas nevēlēšanās piekrist kompromisiem? Neesmu pārliecināts. Ja atļauts pajokot, cietpaurībai ir ļoti dažādas nokrāsas. Man šķiet, ka šoks, ko pirms vairākiem gadiem dažādiem ekspertiem un vienkārši racionāliem ļaudīm (pašu skatījumā) radīja dažādu nokrāsu populistu uzplaukums pasaulē, ir sācis apgrūtināt ekspertu un analītiķu spriestspēju, jo viņi kā "populismu" sākuši apzīmēt jebko, kas neatbilst viņu priekšstatam par saprātīgam cilvēkam neatbilstošu rīcību. Manuprāt, starp populismu un radikālismu nevar likt vienādības zīmi, lai gan tad uzreiz arī jāsaka, ka tas vien, ka cilvēks patiešām tic savām radikālajām idejām (nevis ar tām manipulē citu cilvēku pievilināšanai), nav iemesls, lai justu pret viņu simpātijas.

Jebkurā gadījumā, par spīti stereotipiem, kas saistīti ar politiku ASV, – milzīgas naudas summas, nebeidzams šovs un citi –, Demokrātu debates šogad ir visnotaļ interesantas.