Foto: Andrejs Vīksna.
 
Izglītība
27.09.2022

"Balso par kultūru!" Apkopojums. Ko politiķi domā par kultūrizglītību Latvijā?

Komentē
0

Kamēr Latvijas kultūrpolitikas pamatnostādnēs jēdziens "kultūrizglītība" tiek saprasts ļoti šauri – kā talantu ataudze un kultūras darbinieku profesionālā izaugsme –, citur Eiropā ar kultūras izglītību saprot ne tikai kultūras profesionāļu sagatavošanu vai zināšanas par kultūras mantojumu un kanonu, bet arī saskarsmi ar pasauli un iemaņas, kas ļauj indivīdam līdzdarboties kultūras, sociālajos un politikas procesos. Vai pašreizējā valsts politika veicina vienu no kultūras izglītības galvenajiem uzdevumiem – iemācīt spēju reflektēt un būt aktīvam? Vai kultūras izglītība pieejama visiem? Vai tā vispār ir politiķu dienaskārtībā?

"Satori" diskusijā "Balso par kultūru: kultūras izglītība" žurnāliste Rita Ruduša par šiem un citiem ar kultūras izglītību saistītiem jautājumiem iztaujāja reitingu piecu vadošo partiju pārstāvjus. Lai palīdzētu "Satori" lasītājiem izlemt, par ko atdot balsi 14. Saeimas vēlēšanās jau šo sestdien, piedāvājam izlasi ar spilgtākajiem politiķu citātiem, bet visu diskusiju iespējams noskatīties ierakstā publikācijas beigās.


Ko politiķi saprot ar "kultūras izglītību"?

Tikai divas no vadošajām partijām savās priekšvēlēšanu programmās pieminējušas kultūras izglītību: "Nacionālā apvienība" sola tās "pilnveidošanu", bet "Zaļo un zemnieku savienība" apņēmusies "sekmēt" kultūras izglītības "stiprināšanu". Diskusiju sākot, aicinājām politiķus definēt, ko viņi saprot ar jēdzienu "kultūras izglītība".

Ritvars Jansons ("Nacionālā apvienība"): "Kultūras izglītība ir viss, ko dara Kultūras ministrija, citas ministrijas, Ministru kabinets, un tas, kas ierakstīts Kultūrpolitikas pamatnostādnēs. Tas ir pamats, kas veido un attīsta mūsu kultūras identitāti, dod savdabību, ar ko mēs varam iziet globālajā pasaulē, piemēram, Dziesmu un deju svētki, augstas profesionalitātes kultūra, un veicina arī pilsonisko aktivitāti. [..] Kultūrizglītība, kas arī minēta pamatnostādnēs un veicina aktīvu personu sabiedrībā, ir vairāk profesionālā izglītība no pamata līdz augstākajam līmenim mākslā, mūzikā, kultūrā."

Antoņina Ņenaševa ("Progresīvie"): "Vienā kultūras izglītības līmenī mēs runājam par profesionālām prasmēm un iemaņām, zināšanām tieši kultūras jomā – sagatavot kultūras jomā strādājošos profesionāļus. Otrs līmenis ir zināšanas un prasmes, kas vajadzīgas, lai veidotu kultūras saturu, bet ne obligāti profesionālo, un arī patērētu kultūru. [..] Kultūrizglītība ir gan viens no integrācijas pamatelementiem, gan kritiski domājoša, reflektējoša jaunieša pamats. Aizstāvot nākotni, ir jāinvestē kultūrizglītībā šobrīd."

Mintauts Buškevics ("Zaļo un zemnieku savienība"): "Kultūrizglītības sākums ir ģimenē, pirmie skolotāji ir vecāki. Turpinājums ir pirmsskolas izglītības iestādes, tad skola, profesionālās ievirzes skolas, augstskolas, uzņēmējdarbība. Tas ir jāskata plaši – katrs mūsu bērns jāatver pasaulei, kas ir ļoti mainīga."

Aigars Bikše ("Attīstībai/Par!"): "Kultūrizglītība notiek arī teātros, muzejos – šie procesi nav tikai vertikāli, bet arī horizontāli."


Dace Melbārde ("Jaunā Vienotība"): "Kultūrizglītība ir gan kultūras un izglītības apakšnozare, gan līdzeklis, ar ko mēs veidojam mūsu nacionālo valsti un cilvēku, kas izprot vērtības, ir spējīgs pieņemt daudzveidību, ir tolerants. Kultūrizglītība noteikti ir skatāma ārpus kultūras jomas – kā nepieciešamība, veidojot mūsdienīgu cilvēku, kas spēj izdzīvot 21. gadsimtā."


Brektes murālis – kultūrizglītības lakmusa papīriņš?

Par spilgtu piemēru laikmetīgās mākslas trūkumam kultūras izglītībā var uzskatīt asās diskusijas par gleznotājai Džemmai Skulmei veltīto Kristiana Brektes murāli uz Rīgas 40. vidusskolas sienas – kamēr vieni tajā saskatīja nepiedienību un sātanismu, izteica draudus māksliniekam un pat rakstīja iesniegumus policijai, citi apelēja pie mākslinieka brīvības. Politiķiem vaicājām, kas būtu jāmaina kultūras izglītībā, lai mūsdienu mākslas izpausmes tiktu uztvertas konstruktīvāk.

Dace Melbārde (JV): "Viens no kultūras izglītības uzdevumiem ir veidot kultūras izpratni un pieņemt daudzveidību – uzskatos un pašizpausmēs, tai skaitā mākslā. Tas parāda, ka sabiedrībā ir dažāda izpratne par to, ko drīkst un nedrīkst kultūrā, un ka kultūrizglītība vispārējā līmenī, domājot par sabiedrību kopumā, ir jāturpina. [..] [Vajadzīga] mediju lomas stiprināšana diskusijas rosināšanai par kultūru."

Ritvars Jansons ("Nacionālā apvienība"): "Izpratne par laikmetīgo mākslu un kritiskā domāšana par mākslu vispār ir jāveicina ne tikai skolas solā. Tāpēc jau kopš Latvijas simtgades esam attīstījuši un attīstīsim arī tālāk programmu "Latvijas skolas soma", kas ļauj gan apmeklēt muzejus, gan iepazīties ar laikmetīgo mākslu, gan pašiem piedalīties darbnīcās, veicināt kritisko domāšanu, analizēt, saprast."


Antoņina Ņenaševa ("Progresīvie"): "[Murāļa gadījums] parādīja arī zināšanu trūkumu plašā sabiedrībā – par to, kurā laikā kas ir zīmēts, kāpēc. Manuprāt, tas bija lielisks piemērs, lai aizdomātos, kāpēc kultūrizglītība ir vajadzīga."

Aigars Bikše ("Attīstībai/Par!"): Mums ir vajadzīgs laikmetīgās mākslas muzejs, lai tas būtu normāls process, būtu, kur aiziet paskatīties [laikmetīgo mākslu]. [..] Mēs domājam, ka kultūra un tās instrumenti, piemēram, laikmetīgās mākslas muzejs ir ekstra, ko var atļauties bagāta sabiedrība. Īstenībā ir otrādi – bagāta kļūst sabiedrība, kas ir aktīvi domājoša, spēj radīt jaunas idejas."


Par kultūrizglītību kā politikas prioritāti arī grūtos laikos

Gan Latviju, gan pārējo pasauli gaida sarežģīta ziema – lieli apkures rēķini, augstas cenas, Covid draudi un valsts drošības riski. Šos faktorus, runājot par rīcībpolitiku un budžetu, piesauc arī politiķi, taču, kā rāda pandēmijas pieredze un Krievijas informācijas karš, svarīgs elements valsts drošībā ir arī kultūra. Diskusijas dalībniekiem vaicājām, vai kultūra ir starp viņu partiju prioritātēm pēc vēlēšanām.

Mintauts Buškevics (ZZS): "Prioritāte sākas ar plānošanu jebkuram – gan indivīdam, gan kolektīvi. Jāplāno šīs prioritātes. Mākslinieku prioritātes vai izteiksmi maina pandēmija, karš. Arī šajās telpās mēs redzam mūsdienīgo mākslu, kas saistīta ar protestiem, karadarbību, vardarbību. Mums ir loģiski plānot un izvirzīt prioritātes, kurām sekot, bet kultūrizglītībā prioritātes varētu būt arī, ka jāmainās pedagogiem, jābūt atvērtākiem, elastīgākiem, šī laika aktualitātes un prioritātes uztverošiem."

Dace Melbārde (JV): "Grūtie laiki skaidri parāda to, ka visas lielās sistēmas – skolas, ministrijas, pašvaldības – nespēj ātri risināt cilvēkam vitālās problēmas. Aizvien vairāk pieaug nepieciešamība pēc tā, ka cilvēks pats ir spējīgs ātri reaģēt, būt elastīgs, radoši domāt un meklēt risinājumu, kamēr sistēmas pielāgojas un piedāvā risinājumus. Mums ir svarīgi strādāt, lai cilvēkam šīs izdzīvošanas prasmes attīstītu, lai cilvēks būtu drošs un spējīgāks."


Antoņina Ņenaševa (P): "Mēs te visi esam vienisprātis, ka kultūrizglītībā jāinvestē, bet, kad viss nonāk līdz slavenajam budžeta ekselim, vienmēr izrādās, ka drošība un kultūrizglītība tomēr ir atsevišķas prioritātes. Es pievienojos, ka kultūras izglītība ir daļa no drošības. [..] Krīzes laikā kaut ko izvirzot par mazāku prioritāti, mēs nemitīgi to zaudējam – nākamajā gadā, pēc gada."

Ritvars Jansons (NA): "Divos grūtajos kovida gados arī varēja likties, ka pilnīgi visa nauda ir jāieliek medicīnā, bet tieši Kultūras ministrija uzstāja uz to, ka ir nepieciešams atbalstīt kultūras darbiniekus, arī kultūras izglītību. [..] Arī tagad budžeta sarunās ar drošību tiks saprasti tikai bruņutransportieri un droni, bet kultūra ir identitāte. Ja cilvēks apzināsies savu kultūras identitāti, viņš apzināsies savu valstiskumu un būs gatavs valsti aizstāvēt, nevis sūkt tējiņu un teikt, lai amerikāņi mūs aizstāv."


Kultūras nevalstiskais sektors – plāksteris?

Kamēr vēl tikai gaidām lielās kultūrceltnes – laikmetīgās mākslas muzeju un nacionālo koncertzāli –, lielu darbu sabiedrības iepazīstināšanā ar mūsdienu mākslu veic nevalstiskais sektors. Lūdzām politiķus komentēt, kā šo sadarbību uzlabot.

Aigars Bikše (A/P!): "Iedomājieties: ja mums Latvijā nebūtu armijas un mēs teiktu – ir jau labi, mums mežos ir onkuļu vienības ar bisēm, kas ļoti labi darbojas. Mednieku biedrība taču var aizstāvēt mūsu valsti! Tie ir kultūras operatori, kas strādā ļoti labi, bet mēs nevaram prasīt, lai viņi aizstātu tādas Eiropas Savienības valstīs normālas institūcijas kā laikmetīgās mākslas muzejs. Tas nevar būt plāksteris."


Politiķi vērtē "Latvijas skolas somu"

Ar mērķi mazināt sociālo nevienlīdzību skolēnu vidū Latvijas simtgadē 2018. gadā tika aizsākts projekts "Latvijas skolas soma", kurā finansējums piešķirts gan kultūras pasākumu apmeklēšanai skolām, gan kultūras satura izveidei skolēniem. Kopš tā laika programma saņēmusi gan atzinību, gan kritiku. Ko par līdz šim padarīto un programmas nākotni domā politiķi?

Antoņina Ņenaševa (P): ""Latvijas skolas soma" ir lielisks [kultūrizglītības] piemērs, bet šobrīd tie ir kādi 7 eiro [Rita Ruduša izlabo – 4 eiro semestrī] uz skolēnu, un tas netika mainīts arī pie esošās inflācijas. Kādu saturu mēs varam piedāvāt par šādu naudu? Zinām, ka šis ir arī nevienlīdzības mazināšanas rīks, lai līdz kultūrai varētu tikt cilvēki no dažādām vietām. Ja daļa no šīs kultūras patērēšanas ir transporta izdevumi un tur liekam šādu summu, mēs apzināmies, ka tas nav pietiekami."


Ritvars Jansons (NA): ""Skolas soma" bija Simtgades projekts, bet, pateicoties Naurim Puntulim, kurš uzstāja, ka programma jāturpina, tā būs arī turpmākajos gados. Mēs varam diskutēt, vai finansējums ir pietiekams vai ne, bet programma būs. Ja būs iespēja, finansējums būs lielāks."

Dace Melbārde (JV): "Nevajag trivializēt "Latvijas skolas somu" līdz tam, ka rēķinām, cik daudz naudas tiek ieguldīts pieejamībā, jo tiek ieguldīts arī piedāvājuma veidošanā. "Latvijas skolas soma" ir jauns impulss domāšanas maiņā, kā viss kultūras sektors raugās uz izglītību, meklē partnerus izglītībā un veido mērķtiecīgāku piedāvājumu."


Par kultūras pieejamību gan Rīgā, gan Laidu pagastā

Lai arī viens no Kultūrpolitikas pamatnostādņu centrālajiem uzstādījumiem ir pieejamība, realitātē kultūra, tostarp laikmetīgā māksla, nereti mēdz būt fiziski veselu un materiāli nodrošinātu pilsētnieku privilēģija. Diskusijā lūdzām politiķus komentēt kultūras piedāvājumu gan reģionu iedzīvotājiem, gan dažādām sociālajām grupām.

Dace Melbārde (JV): "Ar pieejamību jāsaprot ne tikai tas, ka mēs piedāvājam kultūru, bet arī tas, ka cilvēki aktīvi piedalās kultūras procesā – ir gan kultūras radītāji, gan patērētāji. Mums jādomā mērķauditoriju kategorijās – ir jāpēta mērķauditorijas, to vajadzības, izpratne un spēja kultūru lietot. Tas nozīmē nodrošināt ļoti daudz informācijas kultūras pakalpojumu sniedzējiem."

Ritvars Jansons (NA): "Ir jādara tas, kas jau tiek darīts, un jāattīsta. Ir šis likumīgais pamats, pamatnostādnes, rāmis, ko valsts ir pieņēmusi, tas ir jāattīsta, lai kultūra, kultūrizglītība aizietu līdz katram cilvēkam."

Mintauts Buškevics (ZZS): "Viss sākas ar kopā sanākšanu un vajadzību, ka [kultūra] ir nepieciešama šim ciema iedzīvotājam, kuram nav iespēju. Kaut gan droši vien var atrast iespējas – varbūt viņam ir radi citās pilsētās. Apzinoties vērtības, savu identitāti, tu arī sev vari sniegt šo pieejamību, reflektējot ar saviem laikabiedriem un vienaudžiem."

Antoņina Ņenaševa (P): "Joprojām problēma ir infrastruktūra. Ja mēs gribam, lai pieejamība ir vispusīga, mums vajadzīga arī fiziska pieejamība cilvēkiem ar kustību, dzirdes, redzes traucējumiem. Liela problēma ir tas, kā cilvēkiem vispār izkļūt no mājas."

Aigars Bikše (A/P!): "Svarīgi kultūras pieejamības aspektā domāt par integrācijas jautājumiem. Ir sabiedrības daļas, kuras dažādu iemeslu dēļ nav tik ļoti aptvertas. Manuprāt, arī drošības apsvērumu kontekstā ir svarīgi sasniegt šīs grupas."

Par projektu "Balso par kultūru"

"Satori" projektā "Balso par kultūru!" analizējām būtiskākos problēmpunktus kultūrpolitikā Latvijā, lai saprastu – kas ir izdarīts, kādi ir politiķu plāni nākotnei un kuras partijas ir pelnījušas veidot Latvijas kultūrpolitiku turpmākos četrus gadus.

Projektu veido četras tēmas: kultūras izglītība, infrastruktūra, finansējums un identitāte. Katru no tām iztirzājam eksperta rakstā, podkāstā ar ekspertu, diskusijā ar deputātu amata kandidātiem no vadošajām partijām un sarunā, kur analizējam diskusijā pateikto.

Šeit iespējams izlasīt dzejnieka un kultūrpētnieka Kārļa Vērdiņa rakstu par augstāko izglītību kultūras jomā Latvijā un ārvalstīs.

Šeit iespējams noklausīties sarunu ar Kārli Vērdiņu par augstākās izglītības jēgu, par maldīgo priekšstatu, ka nauda atrisinās visas izglītības sistēmas problēmas, un par humanitārās izglītības nozīmi mūsdienu pasaulē.

Savukārt šeit Rita Ruduša un "Satori" galvenais redaktors Henriks Eliass Zēgners analizē diskusijā dzirdēto, tostarp politiķu tukšo retoriku, domas skaidrības trūkumu, birokrātisko valodu un to, kāpēc vēlētājiem jābūt prasīgākiem.



Projektu finansē Mediju atbalsta fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par projekta saturu atbild biedrība "Ascendum" un interneta žurnāls "Satori".

 

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori - interesantākajam interneta žurnālam pasaulē.

Satori
Satori
Ielogojies
Komentē
0

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!