Diskusijās par kultūras infrastruktūru un ar to saistītajos politikas dokumentos dominē atsauces uz konkrētiem jau uzbūvētiem objektiem (Mežaparka estrāde, Daugavas stadions) vai vēl neuzbūvētiem (laikmetīgās mākslas muzejs, akustiskā koncertzāle) un uzsvērts praktiskais konteksts – objektu vēsturiskās vērtības saglabāšana, jauno ēku fiziskā pieejamība. Taču vai eksistē vīzija par kvalitatīvu publisko kultūras telpu kopumā? Kādu vietu tajā ieņem jau gatavās būves? Ko varam mācīties no pagātnes kļūdām?
Par šiem un citiem jautājumiem "Satori" diskusijā "Balso par kultūru: kultūras infrastruktūra" žurnāliste Rita Ruduša iztaujāja reitingu piecu vadošo partiju pārstāvjus. Lai palīdzētu "Satori" lasītājiem izlemt, par ko atdot balsi 14. Saeimas vēlēšanās jau šo sestdien, piedāvājam izlasi ar spilgtākajiem politiķu citātiem, bet visu diskusiju iespējams noskatīties ierakstā publikācijas beigās.
Gaidot Latvijas Laikmetīgās mākslas muzeju
Latvijas kultūrpolitikas plānošanas pamatnostādņu nosaukums ir "Kultūrvalsts", taču īstai kultūras nācijai vitāli svarīgas būves – laikmetīgā mākslas muzeja – iecere joprojām atrodas tikai uz papīra. Lūdzām politiķus komentēt, kas jau ir izdarīts, lai laikmetīgās mākslas muzejs Rīgā tomēr būtu, un ko vēl nepieciešams darīt pēc vēlēšanām.
Nauris Puntulis ("Nacionālā apvienība"): "Mēs šo procesu esam iekustinājuši – ir nodibināta darba grupa tieši šim jautājumam, bijušas vairākkārtējas tikšanās ar Rīgas domi. [..] Tanī pašā laikā nevaram aizbēgt no realitātes pasaulē un Eiropā, situācijas energoresursu un būvniecības jomā. Mums ļoti rūpīgi jāanalizē, kurus no kultūras infrastruktūras projektiem mums šobrīd ir lemts pabeigt un kuriem nepietiek finansējuma."
Ints Dālderis ("Jaunā Vienotība"): "[Jāpanāk] vienošanās starp Kultūras ministriju un Rīgas domi, kā projekts tiks finansēts un attīstīts. [..] Situācija saistīta ar to, ka jau uzsāktie kultūras infrastruktūras projekti – Jaunais Rīgas teātris, Rīgas pils, Nacionālais vēstures muzejs, Valmieras teātris – gaida savu pabeigšanu, un skaidrs, ka tie ir prioritāri. Tiksim galā ar tiem projektiem un paralēli virzīsim idejas, kā varētu finansēt šo. Domāju, ka viens no mūsu projektiem būs jāveido privātās publiskās partnerības formātā."
Agnese Logina ("Progresīvie"): "Pirmais solis – jāsaprot, ka situācija ir kritiska. Laikmetīgās mākslas muzejs nav kaprīze, tas ir kritiskais minimums. Šobrīd mēs runājam par to, ka vairāk nekā 30 gadu mākslas vēsture nav apkopota un pieejama, tā nesatiekas ar saviem šodienas skatītājiem, un tas ir dramatiski."
Inese Plesņa (S): "Mūsu partijai pirmā prioritāte ir sociālā politika, un, kad apspriedām jaunos kultūras objektus un iecerēto infrastruktūru, domas lielākoties saistās ar privātās un publiskās partnerības spēcīgāku īstenošanu."
Jānis Dinevičs (ZZS): "Vienīgais risinājums šī projekta realizēšanā ir privātā un valsts partnerība. Ja atrodas kāds spēcīgs privātais investors, kas to izdara viens pats, Latvijas valstij viņam jābūt dziļi pateicīgai."
Kur mēs gribam būt?
Viens no galvenajiem dzinējspēkiem mūsdienīgas starptautiska līmeņa kultūras infrastruktūras izveidē ir valstiskas ambīcijas – tas nav izņēmums, arī runājot par laikmetīgās mākslas muzeju un nacionālo koncertzāli, tāpēc lūdzām politiķiem definēt Latvijas kā kultūrvalsts ambīcijas nākotnē.
Jānis Dinevičs (ZZS): "Mēs gribētu, ka nākamā valdība un Rīgas pilsēta spēj vienoties par pilsētas liela formāta ambīcijām. Lai to izdarītu, pirmkārt, jāpieņem likums par galvaspilsētu."
Inese Plesņa (S): "Jautājums – vai kultūrvalsts ir visa valsts vai Rīga kā metropole? Nedrīkst aizmirst reģionus, un kultūrvalsts manā redzējumā ir arī reģioni. [..] Kultūrvalsts ir tradicionālās vērtības plus laikmetīgais."
Ints Dālderis (JV): "Mūsu mērķis ir veidot modernu, mūsdienīgu latviskumu visplašākajā izpratnē. Visi pieņemtie lēmumi attiecībā gan uz finansējumu, gan uz to, kādas celtnes vajadzīgas kultūrā, jāskatās caur šo galveno prizmu."
Nauris Puntulis (NA): "Jums varbūt šķiet, ka mums ambīciju bijis pārāk maz. Es tam nepiekristu. Mums kā kultūrnācijai ir milzīgas ambīcijas. Es pavasarī aizbraucu uz Berlīnes filharmoniķiem Liepājā, mēs gatavojam 150 gadu Dziesmusvētkus – tās ir milzīgas ambīcijas. Mums ir lietas, ko nevajadzētu uzskatīt par pašsaprotamām – tas attiecas gan uz amatiermākslu, gan uz Dziesmusvētku kustību, gan uz kultūrizglītību. Valstij ļoti daudz jāiegulda, lai šos procesus attīstītu un nepazaudētu, jo faktoru, kas tos ietekmē, 21. gadsimtā ir milzums. Šis pamats ir jānotur, un uz tā mēs varam būvēt ambīciju."
Agnese Logina (P): "Sadzirdēju, ka mums jāmērķē uz izcilībām. Manuprāt, tas ir problemātiski, jo nav skaidrs, kā mēs šīs izcilības izmērīsim. Ja secinām, ka jomā X mums ir daudz izcilību, sākam attīstīt tikai to? Mēs nevaram uzlikt mākslīgus mērķus, ka līdz 2030. gadam mūsu filma būs nominēta "Oskaram" labākās ārzemju filmas kategorijā vai būsim Venēcijas biennāles uzvarētāju šortlistā. Es domāju, ka ļoti jēdzīga ambīcija, uz ko mums būtu jāiet, ir izglītota, prasīga kultūras patērētāju sabiedrība. Mums jāiet uz sabiedrību, kas pieprasa laikmetīgās mākslas muzeju."
Rātslaukuma mācības nākotnei
"Satori" podkāstā arhitektūras komentētājs Vents Vīnbergs kā spilgtu piemēru greizai domāšanai kultūras infrastruktūrā min Rātslaukumu, ko nesaskaņoti lēmumi un nepārdomāta attīstīšana pārvērtusi arhitektūras un pilsētvides "rasolā". Diskusijas dalībniekiem vaicājām – kādas mācības Rātslaukums var sniegt, attīstot nacionāla mēroga kultūras infrastruktūru nākotnē?
Agnese Logina (P): "Pie sarunu galda par šīm celtnēm [nacionāla mēroga kultūras objektiem] jābūt gan pilsētas, gan nacionālo interešu pārstāvjiem. Abām pusēm jābūt iesaistītām. Intereses reizēm ir savstarpēji izslēdzošas, un ir jāsarunājas, lai tās salāgotu. Līdz šim tas bijis problemātiski. Nacionālās bibliotēkas celtniecības stāsts ir piemērs tam, ka iesaistītās puses nesarunājas. Šobrīd tas ir mainījies."
Jānis Dinevičs (ZZS): "Parasti par visu ir atbildīgi politiķi, viņi ir galvenie grēkāži, kas visu salaiduši grīstē. Bet arī kultūrvides speciālistiem, arhitektiem, pilsētplānotājiem ir aktīvi jāpaceļ sava balss brīdī, kad, viņuprāt, tiek apdraudētas vēsturiskas vērtības. Esmu pārliecināts – ja arhitekti nebūtu protestējuši, akustiskā koncertzāle atrastos Elizabetes ielā 2."
Inese Plesņa (S): "Panākumu atslēga ir plānošanas dokumentos – tiem jābūt rūpīgi izstrādātiem. Tur arī parādās iespēja pilsoniskajai sabiedrībai piedalīties sabiedriskajās apspriešanās un paust savu viedokli. Plānojot objektus, telpiskās plānošanas dokumentos jāveic izmaiņas un visām iesaistītajām pusēm jādomā līdzi, lai tas būtu dokumentā apstiprināts. Tad nevarēs pārmest – kāds nāca, pateica citu viedokli un tagad ir vainīgs."
Ints Dālderis (JV): "Lai izvairītos no šādām lietām, ārzemēs tiek sludināti dizaina un attīstības konkursi par to, kā vienotā stilā attīstīt kādu apkaimi vai kvartālu. Arī Latvijā ir piemēri, kur tas tiek konceptuāli darīts, teiksim, Kuldīgas vecpilsēta. Arhitekti un pilsētplānotāji sniedz savas idejas, plaša sabiedrība piedalās [lemšanā], kādu mēs gribam redzēt visu šo konkrēto apkaimi, un, stingri pie tā pieturoties, tiek iets tālāk."
Nauris Puntulis (NA): "Simtprocentīgi izvairīties no jebkādas neveiksmes nav iespējams. No globālas neveiksmes, ko jūs nodēvējāt par rasolu, varbūt, bet visu simtprocentīgi izvērtēt nav iespējams. [..] Mums valstī ir piemēri, kur arī ar labu lietu kārtību un sabiedrisko apspriešanu galarezultāts nav tik labs, kā esam cerējuši. Tautā mēdz teikt – par gaumi nestrīdas, mums katram vajadzētu atturēties no vilinājuma par gaumi tomēr strīdēties situācijās, kurās neesam profesionāļi."
Reģionālo koncertzāļu vieta kultūras infrastruktūrā
Kamēr Rīgā nacionālās koncertzāles celtniecība vēl tikai tiek plānota, reģionos veiksmīgi darbojas jau četras mūsdienīgas koncertzāles – Cēsīs, Liepājā, Rēzeknē un Ventspilī. Kāda ir to vieta Latvijas kopējā kultūrtelpā? Vai tās pilda savu funkciju – sasniegt ar kultūru visu reģionu?
Inese Plesņa (S): "Rīga ir milzīga pilsēta, citās valstīs tā nav – tai pašā Lietuvā ir trīs lielas pilsētas: Viļņa, Klaipēda, Kauņa. Rīga Latvijas skatījumā ir megaliela pilsēta, pārējās ir krietni mazākas. Varbūt tāpēc drusku pazūd tas reģionu un reģionālo pilsētu nozīmīgums. Rīgai ir lielas ambīcijas, bet, lai saliedētu sabiedrību, veidojot kultūrpolitiku, jāatceras, ka cilvēki dzīvo ne tikai Rīgā, bet arī reģionos."
Nauris Puntulis (NA): "Manuprāt, viens no galvenajiem uzdevumiem šobrīd ir noturēt, lai šīs patiešām būtu reģionālās koncertzāles un laika gaitā nekļūtu par Liepājas vai Cēsu koncertzālēm. Par to Kultūras ministrija rūpējas, un mums ir speciāla finansējuma plūsma, kas atbalsta šīs reģionālās koncertzāles."
Jānis Dinevičs (ZZS): "Cēsīs, kur esmu vairākkārt bijis, darbojas mūzikas skola un daudzas citas institūcijas, kas izmanto šo koncertzāli. Un tas ir lielākais pienesums, lai ārpus Rīgas un reģionos noturētu pilsētās cilvēkus, kam ir pieprasījums pēc kvalitatīvas kultūrvides."
Ints Dālderis (JV): "Katra koncertzāle izvēlas biļešu un apmeklējuma politiku un apzinās reģionālo funkciju. Rēzeknes "Gors", manuprāt, ir vislabākais piemērs reģionālā kultūras centra veidošanā. Aizbraucot uz koncertu, tu vienmēr satiksi kādu no Rēzeknes, kādu no Balviem, kādu no Ludzas. Tas tiešām kalpo kā Latgales kultūras un mūzikas centrs."
Agnese Logina (P): "Kultūrai ir jābūt pieejamai un daudzveidīgai. Ja reģionālajos centros ir bāzes punkti, enkurpunkti, kur var būt dažādi, daudzveidīgi kultūras pasākumi, tas ir pirmais nopietnais solis, lai kultūra būtu pieejama ne tikai vārdos, bet arī dzīvē un darbos."
Par projektu "Balso par kultūru!"
"Satori" projektā "Balso par kultūru!" analizējām būtiskākos problēmpunktus kultūrpolitikā Latvijā, lai saprastu – kas ir izdarīts, kādi ir politiķu plāni nākotnei un kuras partijas ir pelnījušas veidot Latvijas kultūrpolitiku turpmākos četrus gadus.
Projektu veido četras tēmas: kultūras izglītība, infrastruktūra, finansējums un identitāte. Katru no tām iztirzājam eksperta rakstā, podkāstā ar ekspertu, diskusijā ar deputātu amata kandidātiem no vadošajām partijām un sarunā, kur analizējam diskusijā pateikto.
Šeit iespējams izlasīt arhitektūras un kultūras kritiķa Venta Vīnberga rakstu par skaidras vīzijas un ambīciju trūkumu Latvijas kultūras infrastruktūrā.
Šeit iespējams noklausīties sarunu ar Ventu par vēsturiskās īstenības atjaunošanu, Rīgas un Latvijas konfliktu, to, kāpēc Kultūras ministrijā koncertzāles plāns tiek glabāts pagrabā pie tualetes, un par to, vai koncertzāli Rīgā mums maz vajag.
Savukārt šeit Rita Ruduša un "Satori" galvenais redaktors Henriks Eliass Zēgners analizē diskusijā dzirdēto un spriež, vai no politiķu sarunām iespējams izskaust savstarpēju dzelšanu, vai Rīgas koncertzāle Kongresu nama vietā patiesi taps un kā atšķiras jauno un veco partiju retorika.
Projektu finansē Mediju atbalsta fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par projekta saturu atbild biedrība "Ascendum" un interneta žurnāls "Satori".
1