Par Daniila Harmsa bērnu dzejas izlasi "Ļoti briesmīgs notikums" ("Liels un mazs", 2020, atdzejojis un sastādījis Kārlis Vērdiņš).
"Satori" publicēts arī īss ieskats grāmatā.
Jautājums par to, vai vispār un kopš kura laika pastāv vienīgi bērniem domāta dzeja, kāda ir laba bērnu dzeja un vai tādā gadījumā tā tomēr nav vienkārši laba dzeja, joprojām ir neskaidrs un diskutējams. Dažu tieši dzejas poētikai raksturīgu īpašību dēļ – kā, piemēram, kaut neliela nepareizība, ja ne obligāti dumpīgums – dzejas gadījums ir vēl sarežģītāks, nekā runājot par "bērnu literatūru kopumā", ar to domājot prozu. Vai pantiņš, ko priekšā lasa mamma, joprojām ir tikpat musinošs kā tad, ja to iemāca draugs vai bērns to atrod pats? Vai laba dzeja skolā palīdzētu izprast dzejas pasauli vai arī uz mūžu no tās atbaidītu?
Daniils Harmss bērniem domāto dzeju rakstīja 20. gadsimta 20. un 30. gados Padomju Krievijā. Laikmetos, kad visa publicētā literatūra kalpo kādas varas un ideoloģijas slavēšanai, bērnu literatūra kā propagandas instruments paver plašas iespējas pašlabuma gūšanas nolūkos radīt mākslinieciski nekvalitatīvus darbus. Bērni savukārt viegli iegūst imunitāti pret šādu ietekmēšanu un iemācās liekulību, kamēr pat didaktiskus panākumus spēj gūt tikai profesionāli spēcīgs darbs. "Uzzināju, kā jāraksta bērniem," piefiksē laikraksta "Pionieris" skolu daļas vadītāja Vizma Belševica pēc uzstāšanās Saldū 1952. gada martā, novērojusi skolēnu reakciju uz lasījumiem. "Tātad – humoru, kompozīciju, vieglu valodu, labu formu." [1] Un pēc dažiem mēnešiem: "Jā, bērniem jāraksta jautri, ar negaidītām nejaušībām." [2]
Šķiet, Belševicas minētās kvalitātes ir pamatprasība, lai bērni vispār spētu klausīties vai lasīt dzeju, taču ir autori, kā Harmss, kuru darbos atrodam vairāk. Kad lasu vai dzirdu vārdus "Ļoti briesmīgs notikums", iztēlē uzreiz redzu runātāja acīs šķelmīgas uguntiņas, bet aiz tām – skumjas. Harmss bērniem rakstīja tāpēc, ka viņam vajadzēja naudu, bet viņa pieaugušajiem domātie darbu netika publicēti. Tomēr, kā atzīmē krievu avangarda pētnieks N. Hardžijevs, Harmss izturējies pret bērnu literatūru ar milzīgu atbildību un, atšķirībā no dažiem laikabiedriem, sarakstījis tikai nedaudzas bērnu grāmatas, bet visas ļoti labas: "Viņam nepatika to darīt, bet viņš nespēja to darīt slikti." [3]
Par ko tad Daniils Harmss, izcils sirreālisma un absurda autors, nu jau klasiķis, raksta bērniem laikā, kad viņa "īstie" darbi ir aizliegti? Kopš bērnības atceros viņa dzejoli "Miljons", kas ievada plāno, bet krāšņi ilustrēto Harmsa grāmatiņu ar nosaukumu "Stihi" ("Dzejoļi", 1981). Toreiz tas šķita pilnīgi normāls dzejolis, tāpat arī no padomju ideoloģijas viedokļa tas ir nevainojams: pa ielu ierindā soļo četrdesmit zēnu, pēc tam pievienojas tikpat daudz meiteņu, un bērnu jau ir astoņdesmit, bet, sasniedzot laukumu, – jau MILJONS. Skaitļu atkārtojumi un pacilāts, pārspīlēts ritmiskums Harmsam kopīgs ar vairākiem viņa laikabiedriem – Samuilu Maršaku, Vladimiru Majakovski. Radniecīgi dzejoļi grāmatā "Ļoti briesmīgs notikums" ir "Melis" un "Šodien steidzamies uz skolu". Ar tagadējo uztveri tajos skaidri jūtama ironija, kas ir klātesoša lielākoties arī citos Harmsa bērnu dzejoļos, tostarp Vērdiņa latviskojumā diezgan plaši pārstāvētajos. Grāmatas tituldzejolī sviestmaize paglābj divus brāļus no suņa uzbrukuma, bet beigās tiek secināts: "Droši staigāt var pa miestu, / Ja tev maize ir ar sviestu."
Citviet šo harmsisko šķelmību, tīšo, uzsvērto naivitāti var saistīt arī ar absurdu, parodiju vai sarkasmu. Hrestomātiskais "Patvāris Ivans Ivaničs", kā varētu likties, māca rītos ilgi negulēt un nekavēt, bet svarīgākais tomēr, ka tas joprojām skan nebēdnīgi. Un nav taču iespējams ņemt par pilnu, piemēram, "Dziesmiņu par robežsargu"! Vērdiņa atdzejotajā grāmatā ir vairāki šāda veida dzejoļi, kas tikai šķietami iekļaujas sava laika noskaņās. Dažus no tiem es nespēju iztēloties mūsdienu bērnus baudām vienus pašus. Piemēram, kā lai 21. gadsimtā bērns saprot dzejoli "Tankists", kurā dēls saka mammai: "Fašistus sist, mīļo māmiņ, vienmēr, vienmēr gatavs es!"? Vai manam bērnam nekļūtu garlaicīgi, ja es sāktu stāstīt visus šo rindu vēsturiskos kontekstus? Vienlaikus es taču pati no sirds izbaudu tādus šī dzejoļa pantus kā "– Draudziņ, jā, – tam saka māte, – / jādod tiem pa pakaļu! / Atbild dēls: – Patiešām, māmiņ, / jādod tiem pa pakaļu!" Kā lai savieno to, ka dot pa pakaļu ir slikti, bet dzejolis jautrs? Un cik ir tādu skolotāju, kas varētu šo paradoksu atstāt skaisti atvērtu, diskutējot par tādu dzejoli sākumskolas literatūras stundā? Laikam jau tieši šo poētikas iezīmi Kārlis Vērdiņš ir domājis, pēcvārdā minēdams, ka Harmss bērnu dzejā ir tikpat negants kā citos savos darbos.
Dažkārt šī "negantība", kas tā vai citādi raksturīga arī citiem Harmsa bērnu dzejoļiem, skaidrojama ar grotesku – nāves un smieklīgā sajaukumu mākslā. Baiss ir dzejolis "Kāpēc?", kur pavārzēns kauj sivēntiņu, jo jāgādā šķiņķis. Stindzina arī dzejolis par savā laikā un vietā gluži vai ikdienišķu notikumu – "Kā tētis man nošāva sesku". Kamēr sesks nekustas, tas ir "burvīgs draugs", bet tad, kad sesks sakustas un bēg, tētis pielādē bisi un dzenas seskam pakaļ; procesa aprakstā spriedze arvien pieaug, līdz nošautais sesks tiek atnests mājās un piebāzts ar skaidām, savukārt pašā nobeigumā "Manu sesku visi redz – / Tas uz lapas uzzīmēts, / Sīki, smalki uzzīmēts, / Visi manu sesku redz." – tā, ka gribas vai raudāt.
Pārsteidzošā veidā Harmsa dinamiskajiem pantiem piemīt dziļas, neizskaidrojamas un it kā nepamatojamas skumjas, kuras caurauž arī tādus priecīgus dzejoļus kā "Ilgi skrēju skrēju skrēju" vai "Printinprama cirks", par kuriem ir pilnīgi skaidrs, ka sižets norisinās iztēlē. Mans vismīļākais dzejolis no jaunās grāmatas ir par puisēnu Pēci Rāceni. Jestrais pantiņš, kas beidzas šādi: "Bet tad tante teica Pēcim: / Pēci Pēci Rāceni! Netīk man ka bērni dikti, / Dikti prasa plāceni.", ir sarakstīts 30. gados, kad Padomju Savienībā ar ēdienu mēdza būt pavisam bēdīgi un arī pašam Harmsam klājās aizvien grūtāk, jo pat bērnu grāmatu izdevniecības sāka atraidīt viņa darbus. Laikam jau ritma un atkārtojumu dēļ man gribējās skaļi skaitīt šo dzejoli vēl un vēl; latviski tas man patika arī tad, kad sameklēju oriģinālu par Petju Pinčikovu.
Saprotot, ka recenzijā vajadzētu novērtēt atdzejojuma kvalitāti, bet arī apzinoties, ka par dažādām atdzejas pieejām ir iespējama vēl plašāka diskusija nekā par bērnu dzeju, rakstīšu vienkārši – man šķiet, ka Vērdiņš Harmsu iztulkojis ļoti jauki: profesionāli un ar mīlestību. Ja neņem vērā to, ka dzejolī par Pēci Rāceni manai ausij prasās, lai tante būtu teikusi "pikti", atdzejojumos ir saglabāti valdzinošie ritmi, atskaņas un fonētiskie efekti, dažviet tālabad nedaudz mainot nozīmju nianses, bet atstājot kopējo jēgu un sniedzot lielisku priekšstatu par Harmsa bērnu dzeju tiem, kas neprot krieviski. Savukārt tie, kas krieviski prot, var paralēli lasīt oriģinālu un vai nu priecāties par risinājumu, vai burkšķēt, ka "tomēr nav tas". Es izvēlos pirmo. Patīkams un kā vecākiem, tā bērniem piemērots ir arī Vērdiņa pēcvārds, kurā Harmsa dzīve un pārējais konteksts izstāstīts vienkārši un uztverami, bet vienlaikus arī atklāti un bez saldinājuma. Domāju, ka līdz ar grāmatu "Ļoti briesmīgs notikums" ieguvēji ir gan latviski lasošie bērni, gan pieaugušie Harmsa mīlētāji un labas dzejas cienītāji.
[1] Belševica, V. Dienasgrāmata 1947–1960. Rīga: Mansards, 2020, 83. lpp.
[2] Turpat, 95. lpp.
[3] Харджиев, Н. И. Статьи об авангарде. — М.: КА, 1997. — Т. 1. — С. 378.
0