Sleja
31.10.2022

​​​​Baisa leģenda par autora nāvi

Komentē
2

Par Jāņa Joņeva grāmatu "Decembris" ("Satori", 2022)

20. oktobris

Es grasījos jau pagriezties, lai dotos projām, kad Anna pēkšņi ieteicās: "Henriks ir blakus istabā, vari ieiet apsveicināties." Būtu nepieklājīgi teikt: "Nē!" Anna pavēra durvis, un skatam atklājās neliela, rudens saules izgaismota telpa. Henriks sēdēja pie loga, turpat netālu pie cita galda sēdēja Andrejs, abi izlikās, ka strādā. Pārmijuši dažas pieklājības frāzes, sākām runāt par nākamo sleju. Varbūt par postkoloniālismu? Jā, jā, labi. Jau atkal biju gatavs doties durvju virzienā, kad Henriks pēkšņi atdzīvojās – bet varbūt var uzrakstīt sleju par jauno Joņeva grāmatu, kas tikko izdota? Henriks to esot izlasījis vienas dienas laikā. Vienas dienas? "Labi, dodiet šurp."

29. oktobris

Šī bija traka nedēļa, jūtos pārguris, bet varbūt tiešām gulēt gultā un lasīt grāmatu, ja to darīt ir pienākums? Nav slikts veids, kā pavadīt sestdienu. Grāmata neliela, ceru, ka tiešām vienā dienā tikšu cauri.

"Maijs Bordo pilsētā ir vēl vairāk maijs," sāk savu grāmatu Joņevs. OK, nav slikta frāze, var saprast, kas domāts, man tāds formulējums nebūtu ienācis prātā. Joņevs raksta par Mārci Lāci, kurš viņam liek sameklēt urbāno leģendu. Kāpēc man tas jāzina?

Ā, šis uzdevums viņu aizved līdz grāmatas tēmai – 1997. gadā notikušo slepkavību sērijai. Bet Joņevs nestāsta tikai par slepkavībām, pa vidu visādas atkāpes par viņa jaunību 90. gados, komentē reklāmas sludinājumus tā laika presē, un kā pastāvīgs motīvs tekstā atkārtojas atsauces uz "Vakara Ziņu" "vakara meiteņu" vārdiem. Kāpēc teksts ir tik saraustīts?

Nesen viens somu filozofs man sūdzējās, ka nesaprotot, kāpēc viņa paziņas no medijiem nenodarbojas ar izmeklējošo žurnālistiku, bet raksta slejas par to, kādas emocijas un reakcijas viņos viens vai otrs notikums ir izraisījis. Es viņam paskaidroju, ka visticamāk cēlonis ir resursu trūkums. Proti, sleju var uzrakstīt vienā dienā, bet pētījums prasa daudzas dienas – kurš ir gatavs šobrīd par to maksāt Somijā? Vai Latvijā?

Tikko iznācis Marinas Haidas no "The Guardian" sleju krājums "What Just Happened?". Ja neesat ievērojuši Haidu, iesaku, lai gan viņa raksta par britu politiku, proti, iekšējām lietām. Tomēr ļoti asprātīgi, indīgi, brīžiem rupji un smieklīgi. Vienā no intervijām Haida apgalvo, ka sleju viņa rakstot vienā piegājienā: no rīta piesēžoties pie datora un uzrakstot. Protams, lai uzrakstītu sleju vienā piegājienā, tev visu laiku jāseko līdzi, piemēram, britu politikai. Es arī rakstu sleju vienā dienā, bet parasti par tēmu, kas man liekas interesanta un par kuru esmu domājis jau agrāk. Par grāmatām nav izdevīgi rakstīt, jo tās ir jāizlasa. 

Par Joņeva grāmatas stilu/tekstu man ir dalītas jūtas. Sākšu ar šaubām. Pirmkārt, skaidrs, ka Joņevs prot rakstīt, bet veids, kā šī grāmata ir uzrakstīta, savā ziņā ir viegls rakstīšanas veids. Protams, arī šeit vajadzīga gaume un prasme, jo spēles ar domu fragmentiem, citātiem un saturiskiem pārlēcieniem var viegli kļūt garlaicīgas un murgainas, bet šis nav tas gadījums. Grāmata stāsta par intriģējošu noslēpumu – slepkavību sēriju, par kuru patiešām arī es, kā tagad saprotu, savā laikā biju dzirdējis, tad aizmirsis, un bija interesanti uzzināt detaļas. Lai gan grāmata nav gluži detektīvromāns, tās sākumā tiek aprakstīts noziegums, tad izsekots līdzi dažādiem izmeklēšanas pavedieniem un beigās būtībā piedāvāts risinājums. Vienlaikus nepamet sajūta, ka lasu kaut ko, kas Dikensam vai Kristi būtu tikai materiāls stāstam. Jūs teiksit, ka Joņevs raksta moderni, bet iepriekšminētie autori ir "old school"? Varbūt. Bet domāju, ka te ir iesaistīti arī citi iemesli. 

Viens – Joņevu patiešām interesē gadījums, ko viņš izmeklē, un var tikai apbrīnot apņēmību savu interesi pārvērst grāmatā, tomēr vienlaikus viņš, šķiet, nejūtas komfortabli "true crime" žanrā un vēlas saglabāt distanci. Tipiski "true crime" žanra pārstāvji neaizrautos ar metatekstuālām spēlēm un ironiju (ironijas, turklāt gana asprātīgas, grāmatā netrūkst, skat., piemēram, 123. lpp. stāstu par sievieti, kas ieskatās acīs slepkavam, vērts arī pamanīt autora atvainošanos 165. lpp. – suns zina, ko ēdis). Biežāk šī žanra autori darbojas kā izmeklētāji, kuri iedziļinās notikumā vai pat atklāj ko jaunu. Joņevs tomēr īsti nav Kapote, viņš raksta par to, ko izlasa avīzēs, un noslēpuma atrisinājumu vienkārši pajautā izmeklētājiem (vērts arī pamanīt, ka beigās, kad ar izmeklētāju palīdzību tiek izstāstīts atrisinājums, mainās teksta stils – mazāk atkāpju, mazāk refleksiju par 90. gadiem, vairāk "tradicionāla" stāstījuma). Bet jautājums ir, vai ir vērts, tai skaitā – vai atmaksājas mūsdienu Latvijā būt Dikensam, Kristi vai Kapotem? Vai pietiek laika? Resursu? Simptomātiski, ka autors (163. lpp.) iztēlojas, kā stāv KKF "žūrijas priekšā" un mēģina izskaidrot, "par ko tas ir", proti, par ko ir viņa teksts. Latviešu rakstnieki nestāv lasītāju žūrijas priekšā un neatbild uz viņu jautājumiem, "par ko tas ir", viņi atbild KKF. Tāpēc arī specifiskais vieglums – teksts, kurā iepītas slepkavības, personiskās atmiņas, atsauces uz tā laika roku, ironiskas piezīmes, anekdotes, jocīgas ziņas un virsraksti, kas pamanīti, meklējot materiālus par slepkavībām, un daudz kas cits – KKF saprot izsmalcinātus tekstus.  

Tomēr nesanāk visu dienu pavadīt, lasot Joņevu. Rezultātā grāmata vēl tikai līdz pusei.

30. oktobris

Esmu izgulējies un varu ķerties pie "Decembra" pabeigšanas. 

Par ko ir šis teksts? 

Grāmatā ir vairāki interesanti motīvi. Viena atslēga ir ievadā minētie urbānie mīti, proti, mūsdienu folklora, kura parasti tiek pasniegta kā stāsti par patiesiem notikumiem, kurus kāds paziņu paziņa ir piedzīvojis, bet patiesībā tie ir bezautoru nostāsti, kas klīst sabiedrībā, tai skaitā ik pa laikam nokļūstot medijos. Joņeva tekstā ir nostāsts par sērijveida slepkavu, kurš izgriež upuru sirdis, un šis stāsts kaut kādā ziņā izrādās patiess, kaut kādā – tikai mīts. Tomēr tas nav galvenais. Pats "Decembra" teksts ir stāsts, kurš nepieder vienam autoram, Joņevam, bet veidojas, daudziem, bieži vien anonīmiem tekstiem sabalsojoties un papildinot vienam otru. 

Rolāns Barts savā laikā rakstīja par autora nāvi, uzsverot, ka romantisma laika pieņēmums par autoru kā ģēniju, kurš pats no sevis rada tekstu, ir aplams – caur autoru runā daudzi citi teksti. Mišels Fuko papildināja, ka autors ir teksta specifiska diskursīva funkcija – autors tiek konstruēts kā tekstus vienojošs motīvs, bez autora nav garantijas, ka teksts neizšķīst un nezaudē jēgu, kuru tur ceram atrast. Lai gan Joņevs laiku pa laikam piedāvā sevi kā autoru un stāstnieku ("Nē, bērni. Tas tiešām notika." 18. lpp.), es teiktu, ka viņa grāmata ir par autora nāvi. Vispirms tādā nozīmē, ka pats Joņevs šeit būtībā parādās kā autora funkcija, kas uztur mūsos pārliecību, ka daudzbalsīgais teksts veido veselumu. 

Joņevs ne tikai stāsta, bet pēta specifisku urbāno mītu. Tas ir specifisks tāpēc, ka neparādās vienotā un pabeigtā veidā kā, teiksim, nostāsts par pīrādziņiem, ko kāds izgatavo no cilvēkiem vai suņiem un tad pārdod. Joņeva aprakstītais urbānais mīts ir izkaisīts pa 90. gadu avīzēm un žurnāliem. Viņš uzrok tā pēdas, liek kopā un tādējādi atklāj skatienam tādā veidā, ka tas ieraugāms vienkopus, un vienlaikus arī rada, jo neviens cits šos daudzos izkaisītos tekstus nav kopā salicis. 

Teksts ir par autora nāvi vēl vienā nozīmē. Autora nāves koncepcijā akcents tiek pārlikts no autora kā teksta jēgas noteicēja uz lasītāju. Un es teiktu, ka Joņeva grāmata "Decembris" ir nevis par rakstīšanu, kā šo darbu varbūt arī var interpretēt, bet par lasīšanu. Lasīšanas pieredzei ir vairāki aspekti, kas paralēli tiek izspēlēti grāmatā. Joņevs apraksta sastapšanos ar tekstiem, kuri ir radīti nu jau ceturtdaļgadsimtu senā pagātnē. Un izrādās, ka, lai gan tie rakstīti laikā, kad Joņevs ir bijis apzinātā vecumā (viņš gan atzīstas, ka ar preses lasīšanu tajā laikā nav aizrāvies – 9. lpp.), tagad tie izrādās svešādi un dīvaini. Par to dīvainumu dažkārt pat nav īpaši jāironizē, tos var vienkārši citēt, kaut vai pieminot vakara meitenes. Tāpat Joņevs atklāj saspēli starp tekstu un lasītāju – jēgas piešķiršana tekstam vienmēr notiek caur lasītāja valodas, pieredzes un rakstura ietvariem. Un Joņevs nevis stāsta par to, ko būtu pareizi izlasīt avīžu ziņās vai policistu stāstos par slepkavībām, bet fiksē dažādas nejaušās domas, asociācijas un cinisko skepsi, kas viņam iešaujas prātā pat tur, kur tai it kā nebūtu vietas. Visbeidzot Joņevu intriģē nepateiktais par 1997. gada slepkavībām. Tāpēc viņš nevis parausta plecus un pievēršas citām svarīgām lietām, bet turpina lasīt un mēģina saprast, kas slēpjas aiz aprautajām ziņām par maniaku, kurš saviem upuriem izgriež sirdis. 

Svētdienās, kad rakstu slejas, es vienmēr nolemju, ka šoreiz uzrakstīšu ātri, bet patiesībā tas nekad neizdodas. Skat, ir jau nakts.

Artis Svece

Artis Svece ir filozofs, publicists, Latvijas Universitātes Filozofijas un ētikas nodaļas docents, viņa pētnieciskais lauks aptver dzīvnieku studijas, ekokritiku, sociālo filozofiju un kritisko domāša

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori - interesantākajam interneta žurnālam pasaulē.

Satori
Satori
Ielogojies
Komentē
2

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!