Foto: "Unsplash"
 
Sabiedrība
21.05.2020

Baiļrade kā kopesamības izpausme: sociālo mediju prakses Covid-19 kontekstā

Komentē
0
Saglabā

Tumšo mežu ielokā, ugunskura neskaidrajā, sprauslājošajā gaismā stāstīti spoku stāsti rada patīkamas bailes un trīsas, kas, šķiet, ļauj pieskarties mežu mistiskajai patiesībai, kura dienas gaismā ir slēpta cilvēkbūtņu skaidrajam skatam. No tumsas ēnām uznirst nezināmais un nostājas līdzās skaidrībai – pierādījumos un acīmredzamībā balstītam stāstam. Nezināmais kā pārdzīvojumu rosinošais liek apzināt esamību kā konkrēto apdzīvojamo un piedzīvojamo jeb dzīvot vērto. Nav dzīvojams tas, kas ir jau izdzīvots – zināšanā iekļautais. Bailes kā nezināmā piedzīvošana tepat līdzās liek trīcēt vēlmē dzīvot vēl un uzzināt spoku stāsta kulmināciju.

Mūsdienās, runājot par sociālajos medijos izplatīto informāciju, gandrīz vienmēr parādās jautājums par viltus ziņām jeb fake news. Un grūti pat iedomāties, ka šis viltojuma koncepts ir bez skaidras nozīmes, jo tas sevī ir uzsūcis tik daudz dažādu aspektu, ka nevar saprast, kurā brīdī no vienas tā nozīmes sarunas argumentācija ir jau pārslēgusies uz citu. Gribētos pat sacīt – koncepts, kuram piemīt pārāk daudz nozīmju, var kalpot tikai par sarunas saduļķotāju, nevis skaidrības ieviesēju. Pirms ķeros klāt baiļrades fenomeniem sociālajos medijos, būtu lietderīgi atšķetināt šo viltoto ziņu diskursu, lai mazinātu pārpratumus, kuri varētu rasties saistībā ar baiļradi. Jo šobrīd, šķiet, fake news diskurss daudziem ir kā Damokla zobens, kurš jāliek lietā, lai risinātu visas problēmas. Bet bailes un baiļrade nav jāuztver tikai kā negatīvs un izskaužams fenomens, bet gan kā cilvēka esības daļa.

Fake news

Pirms dažiem gadiem, kad notika ASV prezidenta vēlēšanu kampaņa, pēkšņi ar varenu spēku un šķietami skaidru nozīmi uzplauka jēdziens fake news. Sākumā vēl bija mēģinājumi to savaldīt, liekot lietā skaidrākus konceptus, kurus var analizēt, izmantojot cilvēka racionalitātes potenciālu (jēdzienus "melīgs", "aplams", "dezinformējošs", "manipulatīvs", "maldinošs", "tendenciozs", "neloģisks"), bet diemžēl šie dažādie aspekti tika aprīti visiem šķietami saprotamajā fake news ietvarā. Jāatzīmē, ka pats fake news nav angļu valodas 21. gadsimta jaunrades produkts – kā norādīts "Merriam-Webster’s Collegiate Dictionary" [1], tas parādījies jau vismaz 1890. gadā. Taču katrs no šiem vārdiem ir pastāvējis jau stipri sen pirms to draudzīgā apvienojuma, un šo vārdu salīdzinoši ilgā vēsture ir viens no iemesliem, kādēļ to nozīmes ir pašsaprotamas un cilvēkiem rada pārliecību, ka viņi saprot, par ko runā. Bet detaļās slēpjas pats nelabais.

Fake jeb "viltots" sevī ir ietvēris arī sava pretstata iespējamību – sakot "viltots", vienlaikus tiek pateikts, ka eksistē arī kaut kas "īsts" vai "reāls". Nevar būt viltojuma, ja nav tā, kas tiek viltots. Un viltojums nav nejauši eksistējošs, to kāds ir radījis – ir jāpastāv kādam viltotājam, vai nu tas būtu mistisks dēmons, kas maldina nabaga cilvēku, radot patiesības viltojumus, vai arī cits subjekts, kurš, kādu motīvu vadīts, vilto īsto. Sakot "viltus ziņas", tiek teikts, ka eksistē kāds cilvēks vai cilvēku grupa, kura, kaut kādu motīvu vadīta, atdarina īsto (šai gadījumā ziņu) viltojumā.

Otra problēma saistās ar priekšstatu par ziņu, kura tiek viltota. Ja ziņa ir viltojama, tad ir jāeksistē arī neviltotai ziņai, bet kāda tā varētu būt? Neatkarīgi eksistējoša un patiesību atklājoša? Angļu valodā ir vārds news, krievu valodā новости, vācu valodā Nachrichten, latviski "ziņas". Lai gan ar tiem apzīmē vienu un to pašu fenomenu, katrā valodā ir cita vārda sakne, kura, izmantojot spekulatīvā prāta interpretatīvo potencialitāti, ļauj apskatīt ziņas, izceļot dažādus akcentus un lietojuma nolūkus.

(1) Jauns (new, новый) ir laika aktualitātes apliecinājums – tagadnīgs, radies, nebijis. Un ziņas šādā kontekstā ir tas, kas būtu jāzina, lai spētu orientēties aktuālajā situācijā. Vai tu gribi būt informēts par tagad aktuālo notikumu? Ja jā, tad lasi, klausies, skaties jaunumus un esi iesaistīts laika mainībā.

(2) Savukārt Nachrichten gadījumā ziņas pievērš tavu uzmanību tam, ko tu neredzi, nedzirdi, nezini, lai varētu labāk orientēties esošajā, spēt iekļaut savā uztverē to, kas tev bija slēpts – tu apzini pasauli, kurā dzīvo. Cilvēks ir vairāk iesaistīts telpā, kuru apdzīvo (jeb pasaulē), nevis seko līdzi laika norisei.

(3) Latviešu valodas ziņām, kas slēpj zināšanas aspektu, akcents likts uz izzinošo subjektu – ziņas kā izglītošanas molekulas pielīp lasītāja, skatītāja, klausītāja acij un ausij – cilvēks zina ko vairāk. Iegūt ziņas nozīmē būt zinošākam. Šādā skatījumā ziņu centrā ir zinošais, kurš spēj sevi apzināt kā dzīvojošo.

Kā jau norādīju, ziņu dažādo nozīmju apraksti ir tikai spekulatīvā prāta interpretācijas, kas nav balstītas pierādījumos ārpus valodas nozīmju potencialitātes, tomēr šī interpretācija var ne vien problematizēt ziņu pašsaprotamību, bet arī atsegt papildu aspektus vārdkopas "viltus ziņas" lietojumā.

Trīs ziņu viltošanas veidi

Ja ziņas ir aktuālās situācijas atspoguļojums, kas ļauj cilvēkam iesaistīties tagadnes procesos, tad viltotas ziņas primāri censtos viltot tieši aktualitāti – tās tiektos maldināt par to, kas tagad notiek, un šādā gadījumā primāri būtu jāvēršas pret maldināšanas stratēģijām. Savukārt, ja ziņas tiek primāri uztvertas kā esošās situācijas apzināšana, lai cilvēks spētu labāk orientēties pasaulē, kurā notiek dažādi procesi, tad viltus ziņas būtu sava veida pasaules viltošana, vai nu to parādot tendenciozi, vai arī ne-informāciju pasniedzot kā informāciju. Trešajā interpretācijā viltot ziņas varētu nozīmēt neziņu pasniegt kā zināšanu (kas, protams, bieži notiek, pat viltus ziņas nepieminot) un viltus ziņu mērķis ir viltot paša subjekta spēju zināt.

Ar tik fundamentāliem "viltojumiem" cīnīties ir diezgan neiespējami, pat neauglīgi, jo spriestspēja balstās šajos viltotajos fenomenos (kā gan cīnīties pret viltojumu, ja tas ir izejas punkts, no kura tiek veidots spriedums?). Tādēļ ieteikums būtu atgriezties pie skaidrākiem jēdzieniem, kuriem var izvirzīt kādus kritērijus un kurus var pārbaudīt, nevis iesaistīties viltoto ziņu diktētos vispārinājumos – vieglāk ir saprast, kādēļ vējdzirnavas nemaļ graudus, nevis censties tās uzvarēt kā Donam Kihotam.

Baiļrades fenomena stāsts ir no citas operas – tas nav mēģinājums saprast, kā "viltojumu" naratīvs izplatās sociālos medijos, un tā mērķis nav uzrādīt kādu struktūru vai stratēģiju ziņu izplatīšanai. Tas vairāk ir orientēts uz baidu stāstu (kā spoku stāstu, tikai bez spokiem) stāstīšanu un klausīšanos, lai piedzīvotu baiļrades notikumu, proti, piedzīvotu, kā rodas un aug bailes, kas ļauj apzināt sevi kā iesaistīto lielajā, nezināmā eksistencē.

Baiļrades instrumentalizācija un estētika

Covid-19 izplatības sākuma laikā gan tiešā komunikācijā, gan sociālajos tīklos izplatījās visdažādākie baidu stāsti, kas radīja satraukumu un bailes par nezināmo un gaidāmo. Cilvēki runāja un baiļojās vai demonstrēja savu rūdījumu pretī eksistenciālās neziņas satricinājumiem. Šķiet, jo vairāk bija "vīrišķīgo", jo vairāk auga bailes – ar "vīrišķīgo" domājot bravūrīgu dižošanos "man viss vienalga, ko jūs te cepaties, tas vīruss tāds štrunts vien ir"; šai gadījumā jēdzienu "vīrišķīgs" es nelietoju kā dzimumstereotipu apzīmējošu jēdzienu, bet drīzāk kā toksisku aizspriedumu samezglojumu.

Jautājums ir, kā šos baidu stāstus analizēt. Vispopulārākais veids ir tos instrumentalizēt – apskatīt šos stāstus kā rīkus, kuri ietekmē komunikatīvo telpu. Šādi skatoties uz baiļradi, viltus ziņu piedāvātie izplūdušie apraksti it labi var izpaust savu spēku un uzsākt viltotās tagadnes, viltotās pasaules un viltoto zinātāju medības. Es nenoliedzu, ka šajā plašajā fake news diskursā ir arī derīgi graudi – tiek spriests par kritisko domāšanu, par meliem un maldiem, par pamatojumu un pierādījumu, atsedzot pierādījumu vājo punktu – pierādījums rāda, parāda un pie rādītā mēģina veidot kādu skaidrojošo stāstu.

Cits piegājiens būtu baidu stāstus padarīt par fenomenu, kas raksturīgs konkrētai sabiedrībai, laikam vai kultūras izpausmei, un aplūkot to kā tādu dīvainu laikmeta gleznu muzeja telpā. Tas ļautu kā atsvešinātam muzeja apmeklētājam izstaigāt dažādu laikmetu telpas un konstatēt baiļu tēmu atainojuma izmaiņas, piesātinājuma intensitāti tā, it kā tas uz pašu vērotāju nekā neiedarbotos. Šādā gadījumā visas baiļrades aktivitātes sāk šķist līdzīgas un zaudē savu cilvēcību – konkrētā cilvēka klātesamību, kurš vai nu raksta, radīdams bailes, vai komentē, lai spēcinātu baiļu varu, vai dalās ar baidu stāstiem, lai radītu baiļu klātesamības izjūtu.

Baiļrade kā esamības apzināšanās

Šajā rakstā, ieviešot baiļrades jēdzienu, ir vēlme uzsvērt to pārdzīvojumu, kas rodas, tumšos vakaros zem ugunskura neskaidri izgaismoto koku zariem klausoties šausmu stāstus. Kā norādījis Martins Heidegers, šausmas atsedz cilvēka esamībā esošās bailes [2], kuras atklāj neesošo, ikdienai apslēpto. Kaut gan šausmas ir distancēts pārdzīvojums, kuru var baudīt, skatoties šausmu filmas, šausminošas gleznas, lasot šausminošus stāstus par 5G nesošo iznīcību vai vēstures liecības no Aušvicas, atrodoties drošā atstatumā, tās tomēr atsedz bailes, kas dzīvi padara dzīvošanas vērtu jeb piešķir dzīvei jēgu. Šai gadījumā baiļrade ir cilvēka paša tiekšanās pēc tumšajiem noslēpumiem, kas vēl tikai parādīsies, iznirs no tumsas un drīz nostāsies acu priekšā – tie vēl nav tagadnē redzami, tie vēl nav stāsti, kas pārtapuši parādītā/pierādītā ainā. Tie ir stāsti, kas acij liek saspringt, izjust trīsas, sasprindzināt maņas, lai vēl kaut ko ieraudzītu – tā ir vēlēšanās ātrāk ievest tagadnē to, kas slēpjas aiz redzamības robežām, jeb dzīvojamo padarīt par dzīvi – neesošo ievest esamībā. Un, šādi skatoties uz dažādiem stāstiem saistībā ar Covid-19 izplešanos pār pasauli, cilvēki tos izplata nevis aiz nezināšanas un apzinātas kaitniecības, lai sev un citiem radītu bailes, bet gan tādēļ, ka izbauda baiļu nestās trīsas, kā arī spēju būt vienam no baidu stāsta vēstītājiem, lai kaut nedaudz valdītu pār situāciju.

Baiļrades pozitīvais aspekts

Baiļrade ir cilvēciska dziņa – gan radīt baidu stāstus, gan tajos klausīties. Šādi skatoties, bailes nav nevēlams un no dzīves izskaužams fenomens, pretēji Stojas mācībai, kurā bailes traucē un no tām jānovēršas, jo bailes apmiglo prātu ("Bailēm lielas acis"). To apgalvojot, es gan nevēlos attaisnot visdažādākos dīvainos baiļrades veidojumus par 5G, geju sazvērestību un Sorosa valdīšanu pār pasauli. Nenoliedzami – sociālo mediju informācijas gūzmā baidu stāsti var būt duļķainības vairotāji, it īpaši ja tos skata caur viltus ziņu prizmu. Sajaucot faktus kopā ar iztēles augļiem un visu ievārot vienā lielā pļurzā (kā mēdz uztvert sociālos medijus), pāri paliek tikai neskaidrs ziņu viltojums, kas vairo nonākšanu bailēs. Taču vēlos norādīt, ka arī šiem stāstiem pamatā ir baiļrades dziņa, kas piešķir dzīvei kaut kādu jēdzīgumu. Lai to, šo pļurzāšanu, mazinātu, ir nepieciešams stāstus sakārtot un saprast, kāda veida iespaidu katrs baiļrades auglis atstāj uz cilvēku un kādu mērķi tas pilda.

Šajā reizē neturpināšu iztirzāt baiļrades negatīvos aspektus, jo par tiem, lai gan bieži vien ļoti izpludināti, tiek daudz diskutēts viltus ziņu diskursā. Tā vietā piedāvāju trīs pozitīvās baiļrades aspektus, kas saistīti ar trim dažādiem baiļu veidiem, kaut gan pieļauju, ka tādu varētu būt arī vairāk.

Mācošās bailes

Viens no baiļrades pozitīvajiem aspektiem ir mācīšanās – tās mudina mācīties to, ko tu vēl nezini, – to, kas ir mulsinoši neskaidrs. Tā ir kā baiļu pārvarēšanas stratēģija, jo cilvēki labprāt grib atgriezties skaidrajā, drošajā ikdienā, tādēļ bailes rada izziņas tieksmi, kas liek lasīt to, ko citos apstākļos viņi nelasītu, liek saprast to, ko ikdienas gaitā viņi nebūtu iedomājušies saprast. Tā, piemēram, Covid-19 laikā ir aktuāli baidu stāsti, kas māca par neredzamo, nezināmo vīrusa izplatību. Protams, baiļu mācībām ir viena problēma – nekad nevar zināt, vai apgūtais ir jēdzīgs.

Bailes kā drošības instruments

Bailes ir arī drošības instruments, kas aizsargā no nevēlamām sekām. Nav nepieciešams riskēt, ja rezultāts ir tik ļoti nevēlams, ka indivīds no tā baidās. Bailes var kalpot kā elektriskais gans, kas novelk robežas, lai nepiedzīvotu to, ko piedzīvot cilvēks nevēlas. Nav nepieciešams nonākt improvizētā morgā, lai pierādītu savu individuālo brīvību ļaut nekontrolēti izplatīties tam, ko varam apturēt, pateicoties bailēm.

Bailes kā iemesls padomāt

Atkal apsēžoties sprakšķošā ugunskura tuvumā un ļaujot pār rokām skriet baiļu trīsām, apzinoties nezināmā, nesaprotamā klātesamību, bailes rosina apcerīgumu un "pārdomāt mums liek, vai pacelt ieročus pret posta jūru, vai..." [3]. Un, ja paliek tik ļoti bail, kad, šķiet, jau esi bailēs ieskauts, tad izgaismojošajam ugunskuram var piemest malku. Tam lieti noder zinātne un māksla, kas tumšā meža mestās ēnas spēj atkal padarīt skaidrākas un atjaunot drošības sajūtu.

 

Raksts tapis pētījuma "Informācijas uztvere sociālos medijos. Filozofiska analīze. (Philosophical Analysis of Information Perception in Social Media)" 1.1.1.2/VIAA/1/16/134 ietvaros.

[1] https://www.merriam-webster.com/words-at-play/the-real-story-of-fake-news

[2] Heidegger, M. Sein und Zeit, Tübingen: Niemeyer, 2001, S. 189.

[3] Šekspīrs, V. Hamlets.

Ģirts Jankovskis

Ģirts Jankovskis (1981) ir filozofs, kurš savā akadēmiskajā karjerā lielākoties pievērsies vācu filozofijai (Hēgelis, Heidegers, Herders, Huserls, Gadamers un citi) un to pielietojumam, analizējot akt...

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori un izmanto reģistrēta lasītāja priekšrocības - vērtē, komentē un veido rakstu arhīvu!

Satori
Satori
Pieraksties!
Komentē
0

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!