Ar bērniem
21.02.2013

Bailes sabojāt bērnus

Komentē
10

Manam tētim Imantam Auziņam ir dzejolis, kurā pieaugušais māca bērnam vārdus, kas apzīmē puķi, sauli un govi, līdz atskārš:

 "Bet viņš ticētu man pat tad,
 Ja es teiktu:
 – Tā dzeltenā puķe ir gotiņa,
 Jo viņa spīd un ir silta,
 Tā brūnā ir gundega,
 Tāpēc, ka zied,
 Bet tā – augšā – ir saule,
 Tāpēc, ka dod mums pieniņu."[1]

Patiesi, iepazīstot savu pirmo bērnu, ir iespējams īpaši skaidri konstatēt, ka līdz zināmam vecumam vecāku varā ir iestāstīt savam bērnam jebko. Šo svarīgo bērnu audzināšanas aspektu ir pieminējis arī Ingmārs Freimanis savā nesenajā rakstā "Piedod, Dievs". Par to mēdz aizdomāties daudzi vecāki, kuri ir raduši censties apzināties, ko dara, un arī daudzi bijušie bērni, kuri vēlas saprast paši sevi. Uztraucošs ir fakts, ka no vecākiem ir atkarīgi ne tikai praktiskie apstākļi, kuros bērns uzaug, bet arī visi agrīnie priekšstati, uzskati un vērtības, kas nenoliedzami ietekmē bērna turpmāko dzīvi. Tā ir liela atbildība, un izglītoti vecāki bieži uztraucas, vai viņu sniegtā audzināšana neierobežos bērna izvēles brīvību.

Par to bažījāmies arī mēs ar vīru, kad mūsu bērni bija mazi. Līdzīgi kā iepriekš minētā raksta autors, mēs šīs raizes attiecinājām galvenokārt uz reliģisko audzināšanu.[2] Mēs nešaubīdamies mājās runājām latviešu valodā, kas attiecīgi kļuva par bērnu dzimto, ēdām ar karotēm un dakšiņām, nevis irbuļiem, neizolējām bērnus no televīzijas, sūtījām parastā postpadomju bērnudārzā un valsts skolā, lasījām viņu klātbūtnē grāmatas un presi, ņēmām līdzi uz lielveikalu, lietojām datoru un internetu, dažkārt iedzērām, brīvdienu rītos ilgi gulējām, vedām uz izstādēm, draudzējāmies lielākoties ar mākslinieciski orientētiem cilvēkiem un visādi citādi bijām mēs paši, bet piesardzību ievērojām tieši reliģijas jautājumā. Lai gan tolaik uzskatījām sevi par kristiešiem, mēs sargājāmies "uzbāzties bērniem ar reliģiju". Mēs gan bērnus nokristījām, taču nesūtījām viņus svētdienas skolā, "jo nevar taču zināt, ko viņiem tur mācīs un vai nesazombēs". Mēs ļoti reti ņēmām bērnus līdzi uz baznīcu, jo īpaši kopš gadījuma, kad dēls dievkalpojuma laikā garlaicības dēļ bija tik nemierīgs, ka es nesavaldījos un stipri iekniebu viņam rociņā. Mēs mēģinājām dzīvot mīlestībā, cik nu tas iespējams jaunam pārim ar bērniem un bez pieredzes, taču centāmies to īstenot pašu spēkiem, aizmirstot aizlūgt. Turklāt mājās mēs skaļi nelūdzāmies, jo mums tas "nebija dabiski". Bībeles stāstus tikai reizumis palasījām priekšā paralēli citām pasakām, bet didaktisku grāmatiņu vietā centāmies orientēties uz bērnu enciklopēdijām un Astridu Lindgrēni.

Lai gan mēs neslēpām no bērniem, ka ticam Dievam, tomēr parasti sīkāk nepaskaidrojām, kā tieši mēs to izprotam, līdz bērni, jau sasnieguši jaunāko klašu vecumu, sāka mums uzstājīgi deklarēt, ka viņi jau nu gan neesot stulbi un neticot nekādam bārdainam vecītim uz mākoņa maliņas. Šo priekšstatu par priekšstatu nekliedēja arī, piemēram, apstāklis, ka meita pirmajā klasē apguva kristīgo mācību – uz ko pati bija uzstājusi, lai gan es viņu iepriekš tiku pierakstījusi uz parasto ētiku. Kristīgās mācības stundās viņai daudz vajadzēja krāsot bildītes darba burtnīcā, veidojot tādus uzrakstus kā "Dievs ir labs", savukārt viņas klasesbiedru vidū, cik nojautu no stāstītā, šis mācību priekšmets bieži iedvesmoja diskusijas par elles konceptu, kamēr Dieva jēdziens viņiem saistījās ar pamuļķīgiem tēliem.

"Tā iet, kad koķetē ar reliģiju," teica viens no maniem nekristīgajiem draugiem, un viņam bija taisnība. Ja mēs ar vīru tolaik būtu bijuši tik pārliecināti kristieši, mēs taču nebaidītos mācīt bērniem to, ko uzskatām par patiesību. Gribēdami palikt neitrāli un dot izvēli, mēs tomēr neatstājām bērnus bez savu priekšstatu mantojuma un nodevām viņiem paši savu nenoteiktību un šaubas. Sargājot bērnus no uzskatiem, kuriem mēs taču paši it kā ticējām, mēs atstājām viņos brīvu telpu, ko aizpildīt ar informācijas lauskām, par kuru kvalitāti mēs nevarējām būt atbildīgi. Vērojot sabiedrības notikumu atspoguļojumu televīzijā un klausoties apkārtējo sarunās, kristieši mūsu bērniem sāka asociēties drīzāk ar pseidokristiešiem – kaku metējiem un Kunga vārda izmantotājiem savtīgos nolūkos, lai gan mēs taču būtu varējuši viņus iepazīstināt ar cilvēkiem no draudzes, kuri tā nedara. Latvijā mazāk pazīstamo reliģiju pārstāvji mūsu bērnu acīs izskatījās labākajā gadījumā kā savādnieki. Paaugušies viņi dažkārt sprieda par ticīgajiem līdzīgi kā tie, kas mēdz piesaukt musulmaņu teroristus kā piemēru, kad cilvēku rīcību iespaido gaidāmais pēcnāves atalgojums (aizmirstot, ko par šādu pieeju saka islāms tā klasiskajā izpratnē), vai kas uzskata, ka reliģiju ietekmē cilvēks rīkojas bailēs no Dieva soda, kurām kristietībā vispār vairs nav pamata. Taču Freids ir izskaidrojis, ka cilvēka bailes no soda sakņojas sociāli noteiktos psiholoģiskos iemeslos un tās uz reliģijām ir tikušas tikai pārnestas.

Ja man jāformulē, ko domāju tagad, tad es vēlētos, lai mani bērni, kas pašlaik ir pusaudžu vecumā, brīvi un "neitrāli" izvēlēdamies nostāju reliģijas jautājumā, tomēr būtu par to informēti arī viņpus virspusējiem priekšstatiem. Nesaku, ka tas vairs nav iespējams, turklāt šaubas nav pats ļaunākais mantojums, ko vecāki var dot bērnam, taču tagad ar pašreizējo pieredzi es domāju – ja man būs vēl kāds mazulis, varbūt tomēr nebaidīšos viņa klātbūtnē lūgties vai sūtīt viņu svētdienas skolā. Un, ja nu mums mājās tad nejauši nonāktu tāda grāmatiņa kā "Sarunas ar Dievu: Piedod", tad nelasošam bērnam pie attēla, kur puika nedod citiem konfektes, es teiktu: "Te citiem arī gribas končas. Viņi ir bēdīgi." Ja bērns būtu drusku lielāks, tad vietu, kur Dievam lūdz piedošanu (vai, precīzāk, izsaka nožēlu), varētu komentēt: "Te bērnam ir žēl, ka citi viņa dēļ skumst." Savukārt tur, kur uzzīmēts, ka cienā pārējos, bet tekstā Dievam tiek lūgta palīdzība mīlēt citus, es varētu teikt: "Puika grib pacienāt citus, bet viņam ļoti kārojas apēst visas končas pašam." Un tad es varbūt pat pateiktu, ka Dievs var šajā problēmā palīdzēt. Vai varbūt arī neteiktu – vēl nezinu.

To attēlu, kur maziņš knēvelis, kurš vēl pats varētu braukt ratos vai kuram būtu vismaz cieši jāturas pie ratu roktura, atspēries stiepj iepirkumu maisus, ko taču mierīgi varētu palikt zem ratu sēdekļa, – to es gan varētu izlaist. Man joprojām nepatīk didaktiskas bērnu grāmatas – arī tad, ja tās nav par reliģiju. Pat dažas latviešu tautasdziesmas ir didaktiskas un draud ar sodu: "To puisīti suņi rēja, / Kas tētiņu neklausīja; / To meitiņu visi mīl, / Kas klausīja māmulīti." Didaktisku grāmatu var izdot arī, piemēram, par dzimumu līdztiesību. Lai gan es, tāpat kā Santa Remere, domāju, ka grāmatiņas "Diena, kad Kārlis bija Karlīna" un "Diena, kad Rūta bija Rihards" ir mīļi ilustrētas un rosina bērnā empātiju, es tomēr nevaru nepiekrist arī Kristai Burānei, ka tās ir tekstuāli pavājas un ka gribētos kaut ko labāku tieši tāpēc, ka tādas grāmatas ir ļoti vajadzīgas. Pirmajā acu uzmetienā tās šķiet esam tuvāk bērnu literatūrai nekā "Sarunas ar Dievu: Piedod", taču būtībā tās ir tikpat samāksloti metodiskas.

Atgriežoties pie bērnu audzināšanas, prātā nāk kāds folklorizējies Viļņa Zariņa izteiciens, ka bērni dažkārt mēdz izaugt apbrīnojami sakarīgi par spīti tam, cik nejēdzīgi viņi tiek audzināti. Lai gan ir iespējami tik dziļu traumu gadījumi, kad bērnībā uzsūkti priekšstati salauž personību uz mūžu, parasti tomēr to ietekme pieder pie uzdevumiem, ar kuriem dzīves laikā jātiek galā. Galā tikšana var ietvert arī sacelšanos pret vecāku vērtībām (lai gan nezinu, vai to vēl var dēvēt par sacelšanos postmodernisma laikā, kad ir iespējams samērā nesāpīgi izvēlēties sev identitāti). Mietpilsoņu bērni kļūst par hipijiem un hipiju bērni – par karjeristiem; ticīgu ļaužu bērni – par karojošiem ateistiem un agnostiķu bērni – par konvertītiem. Pazīstu kādu gudru, talantīgu un jūtīgu jaunu cilvēku, kuram bērnībā vecmāmiņa ir devusi kabatas naudu par to, ka viņš gājis uz baznīcu un pieņēmis sakramentus, tostarp gājis pie grēksūdzes. Likumsakarīgi, ka šis puisis pašlaik nespēj uztvert reliģiju nopietni. Savukārt dažiem manas un mazliet jaunākas paaudzes praktizējošiem kristiešiem ir nācies savu pārliecību izcīnīt klaji naidīgi noskaņotās ģimenēs.

Pat tad, ja ticīgu cilvēku bērni izvēlas turpmākajā dzīvē praktizēt vecāku reliģiju, ceļš pie Dieva viņiem tomēr ir jāatrod pašiem. Amerikāņu teoloģe Kimberlija Hāna stāsta: "Tā kā es ticēju saviem vecākiem, es ticēju Dievam, kuram viņi ticēja, – ka viņš ir darījis to, ko viņi apgalvoja, ka viņš ir darījis. [..] Un tomēr ikvienam no mums pienāk laiks, kad jāizlemj, vai mūsu dzīve patiešām pieder Jēzum.”[3] Daži, kā māte Terēze, spēj to izlemt jau dzīves pirmajos gados un uz visu mūžu, taču vairums svārstās arī pieaugušā vecumā. Uzcītīgas lūgšanu pulciņu dalībnieces sāk interpretēt Baznīcas mācību arvien brīvāk, bet dzēlīgi intelektuāļi top par paklausīgiem baznīcēniem, un pat visgudrākie psihoterapeiti nespēj atšķetināt to ietekmju kamolu, kuru dēļ notiek tieši tā, kā notiek.

Tas attiecas ne tikai uz reliģiju. Tā kā esmu dzejniece, bet abi mani vecāki un vēl citi radi arī ir rakstnieki, man bieži prasa, vai manā gadījumā tas ir bijis noteicošais faktors. Man ļoti nepatīk šis jautājums, jo nevaru uz to atbildēt. Nevaru noliegt, ka mājās bija grāmatas, ka ilgi nebija televīzijas, ka redzēju mājiniekus rakstām un dzirdēju runājam par literatūru, ka mani ņēma uz dzejas lasījumiem un Zentas Ērgles vietā deva lasīt Brigaderes "Triloģiju". Es varu apvainoties uz vecākiem un jautāt, kur bija mana apziņas brīvība un kāpēc mani nesūtīja, piemēram, toreizējā 1. vidusskolā, jo es labi rēķināju. Tajā pašā laikā pazīstu daudzus rakstnieku bērnus, kuri tomēr nav kļuvuši par rakstniekiem, savukārt vairums manu laikabiedru dzejnieku nāk no pavisam atšķirīgas vides un var pārmest saviem vecākiem pavisam ko citu.

Var, protams, iebilst, ka reliģiskā pārliecība ir kas cits nekā mantota profesija, tomēr katram cilvēkam ir kāds uzskatu kopums, kas viņam ir īpaši svarīgs. Nevar noslēpt no bērniem to, kam tu īstenībā kalpo. Tas tikpat labi var būt veselīgs dzīvesveids, veģetārisms, joga, svaigēšana, liberālās idejas, sieviešu vai seksuālo minoritāšu tiesības, tautas vēsture, valodas saglabāšana un citas parādības, ja tās ieņem cilvēka psihē centrālo vietu, kas normāli ir paredzēta Dievam jeb, lietojot neitrālāku leksiku, kaut kam tādam, kas nosaka cilvēka iekšējo līdzsvaru. Lai ko mēs liktu savas dzīves centrā, nav iespējams nemācīt bērnam to, kas tu pats patiešām esi, un nav iespējams iemācīt to, kas tu neesi. Dažu gadu vecumā apziņas brīvība praktiski nav iespējama, jo apziņas brīvību taču realizē gatava personība, kas savukārt veidojas daudzu faktoru, tostarp bērnības pieredzes, ietekmē. Vieni piedzimst turīgā ģimenē, daudzi citi – nabadzīgā, vieni uzaug Norvēģijā, bet daudzi citi – Āfrikā; vieniem ir toleranti vecāki, bet citiem – fanātiski. Ja netic populārajam ezotēriskajam apgalvojumam, ka bērniņi vecākus sev izvēloties paši, šāds sadalījums šķiet netaisnīgs un izraisa vismaz skumjas. To var uzskatīt par likteni, Dieva gribu vai iedzimtā grēka sekām; var arī vainot citu cilvēku nepilnīgumu.

Bērni tikmēr ir paļāvīgi un pirmajos gados tic visam, ko viņiem saka, jo ir brīvi no priekšstatiem un iepriekšpieņēmumiem. Tāpēc ir saprotams, ka labiem vecākiem mēdz būt bail sabojāt bērnus. Tomēr tā vietā, lai uztrauktos, vai mūsu bērni no mums (vai citi bērni – no saviem vecākiem) pārāk neietekmēsies, produktīvāk ir padomāt pašiem par savu izaugsmi – arī šīs neizbēgamās ietekmes labad.

 

[1]Auziņš, Imants. Degupļava. Izlase. Rīga: Liesma, 1979, 40.lpp.

[2] Lai gan apzinos, ka I. Freimaņa rakstā netika domāta kāda konkrēta ticība un Amerikas kristiešu grāmatiņa kalpoja tikai kā piemērs, tomēr nevar aizmirst, ka pašreiz Latvijā visaktuālākā ir tieši kristietība. Mana pieredze nav izņēmums, tāpēc pārsvarā runāšu tieši par šo reliģiju.

[3] Hahn, Scott&Kimberly. Rome Sweet Home. San Francisco: Ignatius Press, 1993, p. 9.lpp.

 

Anna Auziņa

Anna Auziņa ir četru dzejas krājumu autore, kas raksta arī prozu.

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori - interesantākajam interneta žurnālam pasaulē.

Satori
Satori
Ielogojies
Komentē
10

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!