Kaspars Znotiņš filmā "Pirmdzimtais"
 
Kino
27.09.2017

Bailes ar armatūras stieni rokās

Komentē
0

Par Aika Karapetjana filmu "Pirmdzimtais", 2017

Pēc agrā rīta preses seansa, iznākot no zāles, varēja dzirdēt, kā kāds kungs izsaka savu viedokli par filmu, uzreiz piemetinot: "…lai arī ko teiktu feministes…" Vārdu sakot, tika akcentēts, ka vīriešu bailes un kompleksi sieviešu priekšā par savu vīrišķību ir leģitīma lieta. It kā kāds (respektīvi: bezjūtīgās feministes, par ko šādās situācijās parasti sauc katru sievieti, kas nemetas sajūsmā lauzt krēslus par katru vīriešu ciešanas attēlojošu mākslas darbu) uzreiz grasītos, krūšturus dedzinot, iebilst, ka tā tas nav! Turklāt, noskatoties filmu "Pirmdzimtais", kļūst pilnīgi skaidrs, ka šīs bailes ir gan leģitīmas, gan īstas, gan var izraisīt diezgan šausminošas sekas. Un, lai arī reizēm gribētos nopūsties, ka ir tapusi kārtējā filma par to, cik tomēr grūti ir būt vīrietim, šajā gadījumā Aiks Karapetjans, manuprāt, ir pavērsis šo jautājumu daudz plašākā plaknē. Tiek aplūkotas gan teju arhetipiskas bailes, gan arhetipiski tēli, gan tas, kā mēs joprojām izprotam dzimumlomas sabiedrībā un sadzīvē.

Stāsts par arhitektu Franci un viņa sievu Katrīnu jau no paša sākuma tiek iezīmēts ar zināmu baisuma pieskaņu. Ciemos pie draugiem abu vidū jau pavīd kaut kāds, precīzos vārdos neizteikts konflikts, no kura kļūst skaidrs, ka Francis nejūtas līdz galam pārliecināts nedz par sevi, nedz savu vietu šajās attiecībās. Pa ceļam uz mājām rodas draudīga situācija, kurā kāds motociklists uzbrūk Katrīnai un "atskalda" Franci, kurš neveikli mēģina savu sievu aizstāvēt.

Savā ziņā rodas asociācija ar Rūbena Estlunda filmu "Force Majeure”, kur ģimenes galva zaudē savu "alfa tēviņa" pozīciju, lavīnas laikā metoties glābt pats savu ādu, nevis pasargājot sievu un bērnus. Taču, atšķirībā no Estlunda reālpsiholģiskās pieejas, analizējot vīrišķības sagrāvi, Karapetjans sev izteiktajā stilistikā rada baisu atsvešinājuma atmosfēru, kurā galvenais varonis Francis paliek pilnīgi viens ar savām bailēm un nepārliecinātību. Viņa sieva Katrīna kļūst arvien svešāka un aizdomīgāka, vārdā nenosauktā uzbrucēja tēls ir mūžam klātesošs kā siena starp abiem laulātajiem, parādās arī kāds nezināms šantāžists un pat "izpalīdzīgā policista" motivācija piepeši nešķiet tīra.

Šeit, manuprāt, rodas interesantākais lūzums filmas slidenajā robežā starp reālo un nereālo: skatoties no reālpsiholoģiskas drāmas viedokļa, šķiet, Katrīna vienkārši ir "tipiska vecene", kurai vajag, lai tēviņš viņu pasargā un nes mājās mamutu. Ja tēviņš to nespēj nodrošināt, viņa uzreiz pārslēdz savu uzmanību uz spēcīgāko tēviņu, pret vājāko zaudējot jebkādu respektu. Un, ja reiz stāsts būtu bijis iecerēts tāds, tad mana interese to skatīties pazustu vienā mirklī. Taču, par laimi, "Pirmdzimtais" neiet šo ceļu, jo – kā arī pēc seansa minēja Aiks Karapetjans – šī filma ir par vīriešu bailēm un kompleksiem sieviešu priekšā. Un, kā zināms, bailes un arī kompleksi ļoti bieži ir pilnīgi iracionāli, izkropļojot realitāti un izmainot uztveri līdz pat slimīgam stāvoklim. Līdzīgi kā tumšā telpā piepeši šķiet, ka visos stūros kaut kas čabinās vai grabinās aiz durvīm, arī Francim rodas sajūta: Katrīna tagad skatās uz pilnīgi visiem vīriešiem kā "labākiem un vīrišķīgākiem".

Atskaitot Kaspara Znotiņa atveidoto galveno varoni, pārējie tēli vairāk vai mazāk ir tādi, kādus tos ir izveidojusi baiļu un arī traumas ietekmētā Franča uztvere. Ne velti Kaspara Zāles "mistiskais uzbrucējs" ir acīmredzami fiziski pārāks par Franci – garš, plecīgs, tetovēts, nerunīgs, agresīvs. Nu, īsts "vecis", ne? Turklāt vienā epizodē arī redzam viņu kailu, lai, tā teikt, Francim būtu iespējas sevi salīdzināt itin visos aspektos. Šī paša iemesla dēļ mēs arī redzam Katrīnu kā vīrišķību pieprasošu, pat asinskāru sievieti, kura pati aktīvu pozīciju gandrīz neieņem. Turklāt, iestājoties grūtniecībai, viņa konstanti arī skandē argumentu, ka Francim ir viņi jāpasargā. Par katru cenu. Vārdu sakot, Francim šķiet, ka uz viņu tiek izdarīts spiediens rīkoties. Turklāt rīkoties vardarbīgi (jo, redz, agresija = vīrišķība). Un šis spiediens nāk no visām pusēm: viņš izmisis un apjucis klīst pa pasauli, kura visa no viņa pieprasa kaut ko tādu, kas viņam nenāk dabiski.

Protams, šo sajūtu papildina perfekti piemeklēta un atveidota vide. Aiks Karapetjans ir meistarīgs atmosfēras radītājs un kopā ar operatoru Jāni Eglīti ir radījis pilnīgi apbrīnojamu Rīgas "tumšo pusi". Elpu aizraujoši ir kadri, kuros redzam it kā tik pierastās jūgendstila ēkas – šos Rīgas simbolus un tūristu bukletiņu vākus – citā veidolā. Meistarīgi iekadrētas, tās izskatās baisas, nospiedošas un ļaunumu vēstošas. Šķiet, ka filmas veidotāji ir precīzi izmantojuši Zigmunda Freida teoriju par "the uncanny" (baisais, savādais): kad neliela izmaiņa kādā pazīstamā lietā rada izteiktu, neizskaidrojamu baiļu un trauksmes sajūtu. Un tieši tas ir noticis ar šīm tik pazīstamajām ēkām, kurām ikdienā nākas soļot garām. Tās slēpj biedējošu potenciālu, rosinot domāt par to, kādas vēl šausmas atrodas aiz šīm burvīgi izrotātajām sienām.

Atmosfēras paspilgtināšanas ziņā liela nozīme ir arī Andra Dzenīša mūzikai, kura izmantota tieši tik daudz, lai nekļūtu uzmācīga un skatītāju uzmanību diktējoša. Kopā ar pārdomāti lēnu kameras kustību rodas iespaids, ka bīstamais slēpjas pat it kā tukšā telpā. Tieši šī uzglūnošā sajūta ir tā, kas notur skatītāju saspīlējuma stāvoklī. Kamera apvieno statisku un nogaidošu pozīciju, radot iespaidu, ka jebkurā brīdī var uzbrukt ar šo lēni sekojošo kustību, kas atgādina aizdomīga tipiņa vērojošo skatienu, kad ej pa tumšu Avota ielu.

Lai arī lielākoties tiek piedāvātas plašas darbības telpas – gan skaistais dzīvoklis, kurā iekārtojas laulātie, gan vilinoši mistiskās lokācijas dabā –, nepamet klaustrofobiska sajūta. To akcentē Franča vientulīgā eksistence kadrā – viņš kaut kur dodas, kaut meklē, no kā kaut kā bēg –, un šī nospiedošā plašuma klātbūtne šķiet smacējoša.

Viens jautājums, kurš man palika neatbildēts, ir scenārija brīžiem neloģiskās un līdz galam neatrisinātās sižeta līnijas. Protams, "Vectēvs, kas bīstamāks par datoru" mums iemācīja, ka uzsākt kādu stāsta līniju un to vienkārši pamest ir pilnīgi normāli. Bet nedomāju, ka Aiks Karapetjans tēmē uz šo pašu pieeju. Tādā ziņā nevaru pateikt, vai nepaskaidrotie notikumi un varoņi ir kalpojuši kā veids, kādā atteikties no naratīva diktatūras kino un paļauties mistiskajām kvalitātēm "Pirmdzimtajā". Vai arī tā ir bijusi vieglprātīga attieksme pret skatītāju: sak’, "gan jau kaut ko sapratīs tāpat". Par to nu katram jāspriež pašam. Es jutos diezgan komfortabli, maldoties līdzi Franča gaitām.

Taču, atgriežoties pie nu jau pāris rindkopas nepelnīti aizmirstās vīrišķības tēmas… Es pati bieži esmu saskārusies ar to, ka man tiek solīts "rīkoties kā īstam vecim". Lai arī nedz esmu ko tādu prasījusi, nedz arī ir skaidrs, ko tieši tas nozīmē. Un tajā brīdī uzpeld šis neizprotamais "vīrišķības" slogs, ar ko ir jācīnās. Vīrietis domā, ka zina, ko no viņa sagaida sieviete, un par visām varītēm cenšas to piepildīt, par spīti tam, kāds ir patiesībā un bieži vien arī par spīti tam, ko īstenībā vēlas sieviete. Un pie tā nav vainīgi nedz liberāļi, nedz Soross, nedz pie visa vienmēr vainīgās feministes. Mēs vairs nedzīvojam laikos, kad vienīgā vīrišķības mēraukla ir medīšana, karošana un jebkāda veida agresija, un tas taču ir brīnišķīgi. Tas, ka daudzreiz nav skaidrs, ar ko tieši šīs lietas aizvietot, ir aspekts, kas rada šo nepārliecinātību un bailes. Tāpēc jācer, ka pēc "Pirmdzimtā" noskatīšanās dažs labs sapratīs, ka, mēģinot iemiesot kaut kādu izdomātu "mačo" tēlu, var diezgan spēcīgi atrauties pa seju.

Projekts "Latvija dažādās valodās" īstenots sadarbībā ar biedrību "Latvijas Pilsoniskā alianse" un Kultūras ministriju projekta "Par atsevišķu valsts pārvaldes uzdevumu veikšanu pilsoniskās sabiedrības attīstības un starpkultūru dialogu jomā" ietvaros. Projekta finansējuma avots ir Latvijas Republikas valsts budžets.

Marta Martinsone

Marta Elīna Martinsone ir teātra režisore ar vēsturnieces pagātni. No teātra brīvajos brīžos interesējas par kino, kantri un izbāztiem dzīvniekiem.

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori - interesantākajam interneta žurnālam pasaulē.

Satori
Satori
Ielogojies
Komentē
0

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!