Recenzija
07.04.2016

Baha stunda un Moralesa "Rekviēms"

Komentē
0
Saglabā

Laiks pirms Lieldienām un paši svētki Latvijas koncertdzīvē, kā jau ierasts, ir sevišķi piesātināti. Orķestris "Rīga" sadarbībā ar diriģentu Andri Veismani un koriem atskaņojis Hektora Berlioza "Sēru un triumfa simfoniju" un Jēkaba Jančevska jaundarbu, Māra Kupča vadītais baroka orķestris un koris – Johana Sebastiāna Baha motetes, Sigvarda Kļavas vadītais Latvijas Radio koris un Latvijas Nacionālais simfoniskais orķestris kopā ar solistiem – Volfganga Amadeja Mocarta "Rekviēmu", un arī citi mākslinieki šajā laikā atgādinājuši par mūziku ar vienlīdz reliģiskas un vispārcilvēciskas ievirzes tematiku. Šī koncertu klāstā īpaši izceļas divi notikumi – vijolnieka Vladimira Spivakova atkalatgriešanās Rīgā 2016. gada 19. martā Lielajā ģildē un vokālās grupas "Ars Antiqua Riga" jaunā programma "Rekviēms Klusajā nedēļā" 23. martā Svētā Pētera baznīcā, mūziķiem šoreiz pievēršoties izcilā spāņu renesanses pārstāvja Kristobala de Moralesa Latvijā tikpat kā nezināmajai daiļradei. Izrādās, arī Spivakova un viņa domubiedru uzstāšanās ar nedaudz mīklaino pieteikumu "Baha stunda" atbilda Klusās nedēļas noskaņām, gandrīz visu repertuāru veidojot ārijām no komponista garīgajām kantātēm, līdz ar to abus koncertus vienoja transcendentāla apcere un emocionāli kontemplatīvas izjūtas, kuras mūzikā ietvēruši sava laika spožākie autori.

1944. gadā dzimušais Vladimirs Spivakovs ir tik slavens, ka var atļauties paziņojumu par koncertu balstīt tikai uz savu vārdu, detalizētāku programmu paturot noslēpumā līdz pašam uzstāšanās sākumam, – jo publika jau nāks tāpat, lai arī kāds būtu repertuārs, priekšnesuma formāts, koncerta organizācijas līmenis un biļešu cenas. Tā arī notika šoreiz – neraugoties uz visiem finansiālajiem apsvērumiem, koncerta programmas trūkumu un neziņu par Spivakova uzstāšanās formu (solists? diriģents? kameransambļa dalībnieks?), zāle bija pilna un netrūka ilgu, jūsmīgu aplausu. Pirms 19. marta priekšnesuma vismaz bija zināms, ka nenāksies vilties mūziķu spēlētajos skaņdarbos, iepriekšējā koncerta neapolitāņu dziesmas un citas marginālijas nomainot Johana Sebastiāna Baha mākslai. Un koncerta gaitā arī kļuva skaidrs, ka šoreiz Vladimirs Spivakovs uz Rīgu atbraucis kopā ar četriem līdzgaitniekiem – otro vijolnieku Jeremeju Cukermanu, čellistu Dmitriju Prokofjevu, klavesīnisti Zoju Aboļicu un dziedātāju Anastasiju Belukovu.

Šāds salikums nekādu īpašu pārsteigumu neizsauca – Spivakovs mūža otrajā pusē kā solists uzstājas reti, priekšroku dodot kamermuzicēšanai ar labiem domubiedriem un draugiem (un vijolnieks ar iepriekšminētajiem atskaņotājmāksliniekiem patiešām sapratās lieliski) vai arī darbam pie paša izveidotā kamerorķestra "Maskavas virtuozi" diriģenta pults. Taču 19. marta koncerts ļāva pienācīgi novērtēt arī paša Spivakova uzstāšanās profesionālās kvalitātes, kas uzskatāmi vēstīja, ka publika šeit sastapās ar visaugstākā līmeņa mākslu. Vienlaikus koncertā dzirdētais lika arī saprast, ka Johana Sebastiāna Baha mūziku Krievijā spēlē citādāk nekā Rietumeiropā, un tam ir arī vēsturiski iemesli. Padomju Savienībā senajai mūzikai atskaņotāji pievērsās ar lielu novēlošanos, jo tā tika uzskatīta par ideoloģiski aizdomīgu, un jau ar pašām pirmajām interpretācijām Vladimirs Spivakovs, Rūdolfs Baršajs, Andress Mustonens un vēl citi apliecināja, ka nemaz negrasās pievienoties prasībai baroka skaņdarbus par katru cenu spēlēt autentiskā stilā, atzīstot to par anahronisku šarlatānismu. Viņi uzskatīja, ka muzikoloģiskajos avotos atrodamā informācija par tā laika spēles tembrālajiem rakursiem un citiem atskaņojuma parametriem nekādi nav automātiski pārnesama uz mūsdienām, viduvēju mūziķu rokās šie priekšraksti pārvēršas par diletantismu, un līdz ar to katram māksliniekam neatliek nekas cits kā radīt pašam savu emocionāli piepildītu un tembrāli izteiksmīgu interpretāciju ar personiskiem vaibstiem. Lielajā ģildē Vladimirs Spivakovs kopā ar citiem kameransambļa mūziķiem šādas interpretācijas arī sniedza, pirmām kārtām tieši vijolnieka spēlei uzrunājot ar ļoti plastisku un dzīvīgu, krāsainām niansēm caurvītu toni, kas pavisam brīvi un dabiski, bez kādas dinamiskas piepūles, pārskanēja visu koncertzāli. Tieši Spivakova muzikālā vadība kļuva par vienu no būtiskākajiem aspektiem, kādēļ ainas no Baha kantātēm un viens izvērstāks instrumentāls cikls tik ļoti pārliecināja ar mūzikā ietverto emociju, pasaules skatījuma un transcendentālā vēstījuma mūsdienīgu iedzīvinājumu, kādēļ šie skaņdarbi tika atainoti tik daudzpusīgos, trāpīgos un iekšēji harmoniskos tēlos. Protams, šādu iespaidu veidoja arī visu ansambļa dalībnieku saliedētā un tīrā saspēle, taču katrs no Spivakova domubiedriem atsevišķi bija novērtējams kā apdāvināts un profesionāli trenēts mākslinieks, kur saistīja gan Anastasijas Belukovas dziedājumā jaušamie kontrasti un personiskā iejūta, gan arī klavesīnistes, otrā vijolnieka un čellista priekšnesuma izsmalcinātība un precizitāte.

Jāteic, ka Vladimirs Spivakovs savus solījumus pildīja – viendaļīgais koncerts ar nosaukumu "Baha stunda" patiešām ilga stundu un vēl nedaudz, un programmā patiešām neskanēja nekas otršķirīgāks – tikai baroka ģēnija opusi. Tomēr žēl, ka slavenais vijolnieks arī šoreiz nebija dzirdams, spēlējot Baha sonātes un partitas vijolei solo vai arī skaņdarbus vijolei un klavesīnam, un vēl jau paliek iespēja atskaņojumiem Čaikovska, Gubaiduļinas, Silvestrova un citu meistaru partitūrām vijolei un orķestrim. Kamēr Spivakovs vēl ir radoši aktīvs, Latvijas koncertu organizētājiem nevajadzētu šādas izdevības palaist garām.  

Kristobals de Moraless ir viens no tiem dižajiem aizgājušo gadsimtu komponistiem, kura vārds Latvijas mūziķu vidē ir vispārzināms, taču skaņdarbi līdz šim spēlēti ja nu vienīgi epizodiski. Tiesa, ņemot vērā Pētera Vaickovska vadītās vokālās grupas "Ars Antiqua Riga" līdzšinējās aktivitātes ("Dievmātes mesa" ar Gijoma de Mašo un Filipa de Vitrī opusiem, "Tjūdoru laika mūzika" ar Bērdu, Tallisu un Gibonsu, "Magnificat" ar Samuēla Šeita, Heinriha Šica un citu vācu agrīnā baroka pārstāvju darbiem un vēl, un vēl), bija tikai laika jautājums, kad viņi nonāks arī līdz Moralesam. Tagad nu tas ir noticis, Pētera baznīcā Klusās nedēļas laikā izskanot Kristobala de Moralesa monumentālajai partitūrai "Missa Pro defunctis" – vienam no 15 darbiem, kas iekļauts 1544. gadā Romā izdotajā krājumā un nosaukts par "sēru mesu mirušo piemiņai" jeb, vienā vārdā sakot, "Rekviēmu". Šis Moralesa veikums arī ticis izmantots savām liturģiskajām funkcijām – tas skanējis bēru ceremonijās veselai virknei monarhu, no kuriem zināmākie ir Habsburgu imperators Kārlis V un Spānijas valdnieks Filips II, un, ļoti ticams, arī kā sēru mesa pašam komponistam. Taču 23. marta koncerts pievērsa uzmanību ne tikai repertuāra jaunatradumu dēļ – tajā "Ars Antiqua Riga" uzstājās paplašinātā sastāvā, ar desmit dziedātājiem (kontrtenori Kārlis Kundrāts un Normunds Ķirsis, tenori Aigars Reinis, Jānis Kurševs, Juris Jēkabsons un Kārlis Rūtentāls, baritoni Uģis Meņģelis un Patriks Stepe un basi Pēteris Vaickovskis un Jānis Kokins), izmantojot spāņu renesanses piedāvāto iespēju vīru dziedājumam pievienot ne tikai ērģeļpozitīvu, bet arī trombonu ansambli (šajā koncertā līdzās ērģelniecei Ilzei Reinei muzicēja Kaspars Majors, Uldis Zilberts, Sandis Bārdiņš, Artūrs Hrustaļovs un Artūrs Bērziņš).

Moralesa "Rekviēms" vienlīdz saistīja gan ar formas struktūru, gan ar satura piepildījumu, ļaujot šo darbu nešaubīgi nosaukt par šedevru – visa cikla mākslinieciskā dramaturģija vēstīja par komponista profesionālo meistarību un radošo izdomu, turpretī skaņdarba vēstījums un emocionālā amplitūda sniedza visu, kas vien nepieciešams sakrālajā mūzikā, – protams, ar 16. gadsimta izteiksmes līdzekļiem un pasaules redzējumu. Ja vien klausītāji tika pāri sēru mesas sākuma stingajai atsvešinātībai, kuru programmas veidotāji ne bez pamata salīdzināja ar "karagājienu ticības vārdā", tad tālākajā mūzikas ritējumā viņi varēja sastapties ar daudziem raksturā dažādiem pavērsieniem – apgaroti skaidru tēlainību, kas mijās ar stingrām dramatiskām līnijām, poētisku noskaņu plūdumu, kam komponists pretstatīja drūmu un traģisku apceri, – un šos liela mēroga kontrastus klausīties bija visnotaļ intriģējoši līdz pat pašām cikla beigām. Tieši tāpat kā noskaidrot, kādā tieši skaņurakstā Moraless ietērps vārdus tradicionālajām "Rekviēma" daļām – "Dies irae" vai "Lacrimosa" –, kādā gaismā viņš atspoguļos "Sanctus" vai "Agnus Dei" un kā tas viss ies kopā ar Ījaba grāmatas un psalmu muzikālajiem lasījumiem. Un Moralesa veidotā dramaturģiskā arhitektonika ar gregorisko korāļu un oriģināla tematiskā materiāla savijumiem, ar mazāka apjoma ansambļa un visu atskaņojuma dalībnieku pretstatījumiem, ar vīru balsu un trombonu sabalsojumiem izvērtās tikpat pārliecinoša un bagātīga kā mūzikā izteikto pārdzīvojumu gamma.

Par Moralesa "Rekviēma" interpretācijas kvalitātēm šaubīties nenācās. Trombonu un ērģeļu balstīts, "Ars Antiqua Riga" ansamblis muzicēja ne tikai intonatīvi tīri, bet arī tembrāli iezīmīgi, Pētera Vaickovska vadībā panākot skaidru un plūstošu temporitma virzību un skaņdarba struktūru atklājot precīzi, loģiski un pārskatāmi. Ērģelniece Ilze Reine savas spējas senajā mūzikā bija parādījusi jau daudzkārt, bet trombonisti neierastajos spēles noteikumos iejutās gana stabili. Protams, arī šis priekšnesums dažādu motīvu dēļ neatstāja ideālas versijas iespaidu – kādā citā koncerta norises vietā trombonu un ērģeļu skanējums arī kopā ar vokālistiem ieņemtu būtiskāku lomu par koloristiskas dabas funkciju, kamēr Pētera baznīcas akustika vairākas atskaņojuma līnijas neizbēgami izkliedēja; kopumā viengabalaināks un lokanāks izklausījās nevis visu sešpadsmit mūziķu ansamblis, bet gan priekšnesuma laikā vairākkārt dzirdamais mazākais vokāli instrumentālais sastāvs; savukārt "Ars Antiqua Riga" dziedājuma tembru balansā dažbrīd kāda balsu grupa vai atsevišķs dziedātājs jūtami izcēlās pāri citiem. Te gan uzreiz jāpiebilst, ka vēl dīvaināk būtu, ja situācijā, kurā "Ars Antiqua Riga" regulāri izrādās vienīgie, kas Latvijā atskaņo kāda renesanses meistara mūziku, viņu interpretācijas varētu raksturot kā viscaur nevainojamas – un Latvijas Radio kora, Valsts akadēmiskā kora "Latvija" un vēl citu mākslinieku aktīvāka iesaistīšanās senās mūzikas lasījumos kopējam līmenim katrā ziņā nāktu tikai par labu.

Armands Znotiņš

Armands Znotiņš ir mūzikas un kultūras kritiķis, Normunda Naumaņa balvas 2017. gada nominants. Apmeklē koncertus un raksta par tiem.

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori un izmanto reģistrēta lasītāja priekšrocības - vērtē, komentē un veido rakstu arhīvu!

Satori
Satori
Pieraksties!
Komentē
0

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!