Proza
13.12.2019

Avon Street, Philadelphia, PA 19116

Komentē
0

Tajā rītā es pamodos agri, ap sešiem, kad saule jau bija uzlēkusi un vienmērīgi sūcās cauri plānajam mākoņu filtram. Tādos rītos kā tas rīts, par kuru pašlaik domāju, es mostos ar tikai tādiem rītiem raksturīgu domu skaidrību, kura noteikti ir jāizmanto, lai pieņemtu savas dzīves svarīgākos lēmumus. Lēmumi, kā zināms, stabilizē nākotni, taču, ja stabilitātes netrūkst, turklāt tā robežojas ar stagnāciju, lēmumus var atstāt uz kādu citu tikpat agru rītu.

Šī pati skaidrība, kas līdzinājās neparastajai gaismai aiz loga, tajā rītā ielauzās visos manas mazās istabiņas kaktos un spraugās, lika pēkšņi saprast lietas, ko vakari neļauj, bet pēcpusdienas izslēdz pilnībā. Tādos brīžos vari pēkšņi saprast, ka patiesībā kādu ļoti mīli, vai varbūt otrādi – beidzot atklāt, cik daudz esi kādam nodarījis pāri. Bet, iespējams, līdz ar brīdi, kad saproti, ka vairs neaizmigsi, tev var kļūt pilnīgi skaidrs, ka neesi nemaz tik vientuļš, bet varbūt, paskatoties pa logu, tu uzzināsi, ka tur vairs neviena nav, kas tikpat labi varētu būt arī atvieglojums, jo galu galā tu pats esi uzspiedis sev šo istabiņu un šo krūmiem aizaugušo ainavu aiz loga, vārdu sakot, tu pats esi sevi izsūtījis trimdā, melojot sev, ka viss var atrisināties pats par sevi, apzinoties, ka tu melo sev un šādi nekas nav panākams.

Un tomēr šī gaisma bija manā istabā Filadelfijas ziemeļaustrumos, to varu apzvērēt, un arī galva tiešām šķita ļoti tīra un skaidra, un es vismaz uz brīdi tiešām noticēju, ka viss tomēr var būt daudz vienkāršāk, nekā visu pēdējo laiku bija šķitis. Vai varbūt tas tomēr bija tas agrais rīts, tā gaisma un tā apziņa, ka gulēt vairs nav iespējams, tāpēc man nekas neatlika, kā celties un stāties pretī šai gaismai.

Es biju ieradies šeit, lai iegūtu nedaudz laika. Es ne no kā īsti nemuku. Jautājumi nekur nepazūd, tie nāk līdzi, tie paliek turpat galvā. Un tomēr šī gaisma, šī skaidrā gaismas un valodas precizitāte šķietami saliek visu pa vietām; liekas, ka viss brīnumainā kārtā pats ir salicies savās vietās, bet tikai uz brīdi, jo viss var atkal draudēt sabrukt. Viena nepareiza kustība vai viena neveikla doma, viens atslābuma brīdis, un viss atkal var savelties lielā kaudzē.

Tātad es teicu, ka nekur negribēju mukt vai no kaut kā bēgt – aiz manis nepalika nelaimīga mīlestība un arī naudu es nevienam nebiju parādā. Viss, ko es vēlējos, – lai atkāpjas samilzušās dusmas, kuru klātbūtni sevī pamanīju gluži līdzīgā veidā, proti, kādā rītā, atvērdams acis un pārvarēdams pirmās rīta galvassāpes, pēkšņi sapratu, ka esmu ļoti dusmīgs un līdz bezspēkam nikns. Es atcerējos arī to, kā uz mani uzkliedza: "Tu visus uzskati par idiotiem!", bet tikai tad sapratu, ko tas īsti nozīmēja, un pirmo reizi pa īstam apjautu šīs mokošās dusmas gruzdam manī. Piepūloties sāku šķetināt šo mazo kamoliņu, lai saprastu, kā šīs dusmas atšķiras no visām iepriekšējām, ko esmu pieredzējis; tās nebija dusmas pret kaut ko konkrētu. Tās arī nebija tās dusmas, kas rodas pret kaut ko vispārīgu. Nē, šīs manas smeldzīgās dusmas bija citādas: tās izrietēja no ideāliem, kas jau kādu laiku bija sākuši sadalīties, bet tas savukārt izraisīja smeldzi un īpašas sāpes, un tikai vēlāk es uzzināju, ka šīs sāpes nav īpašas. Tādējādi es nevis dusmojos uz kādu vai uz kaut ko, bet gan niknojos par to, ka tik ļoti sāp, nesaprazdams, kāpēc sāp, un tāpēc nespēdams neko darīt, lai šīs sāpes remdētu. Tas šīs sāpes tikai vairoja, kas savukārt pastiprināja dusmu uzplūdus.

Es atgriezos pie gaismas manā Filadelfijas istabiņā, jo, lai arī zināju, ka neizmantošu šo rītu, lai pieņemtu kādu man svarīgu dzīves lēmumu, es tomēr kļuvu ļoti priecīgs un atvieglots, kad sajutu, ka dusmas ir pārgājušas. Tobrīd es nezināju, no kurienes tās bija manī ieperinājušās (to sapratu vēlāk, lai gan apgalvot, ka viss ir pārgājis, ir pārgalvīgi, zinot, ka viss var atkal atgriezties), taču sajūta bija lieliska. Tobrīd es vēl nebiju lasījis Džeimsu Boldvinu, tāpēc nezināju, ka šīs sāpes var pārdzīvot. Viņš raksta par to drausmīgo veidu, ko nevienam nav pa spēkam aprakstīt, bet kādā tu esi spiests stāties priekšā tam, kas tevi ir sāpinājis. "Un tas, kas šajā gadījumā ir izšķiroši, ir tas, ka, ja tev sāp, tas pats par sevi nav svarīgi. Visiem sāp. Tas, kas ir svarīgi, kas iesprosto tevi, kas dzen izmisumā, kas nomoka tevi, ir tas, ka tev ir jārod veids, kā izmantot tās [sāpes], lai saslēgtos ar visiem pārējiem dzīvi esošajiem. Tas ir viss, kas tev ir jādara. Tev ir jāsaprot, ka tavas sāpes ir triviālas, izņemot, ja tu tās izmanto, lai savienotos ar citu cilvēku sāpēm."

Manas sāpes izrādījās banālas, un tās nebija vajadzīgas nevienam citam, tikai man.

Tajā rītā es sapratu, ka vārdi jau ir sarindojušies manā prātā, tiem tikai jāļauj pašiem nostāties uz papīra. Pa ceļam uz vietējo benzīntanku es nesatiku nevienu cilvēku, bet veikalā nopirku "The New York Times". Mans pirkums vienai no pārdevējām atgādināja par kādu gadījumu, kas notika viņas iepriekšējā nakts maiņā, taču stāsts nebija domāts man, tāpēc devos atpakaļ uz savu istabiņu. Man bija sajūta, ka tūlīt, tūlīt notiks kaut kas ļoti svarīgs manā dzīvē – varbūt es tomēr pieņemšu kādu lēmumu vai nodomāšu domu, kas pavisam drīz mani izmainīs. Es uzvārīju kafiju un, joprojām juzdamies visspēcīgs, centos noturēt šo sajūtu sevī pēc iespējas ilgāk. Un tā vietā, lai ķertos pie galvas vai pie revolvera, es ķēros pie "The New York Times", jo tomēr pārkāpu savu apņemšanos un pieņēmu lēmumu. Es nolēmu nesteigties, pāršķirstīt laikraksta grāmatu apskatu, izdzert kafiju un doties vēl nedaudz pagulēt, jo tāpat bija skaidrs, ka nekas radikāls šorīt nenotiks.

 

Filadelfija, 2010. gada septembris

Andris Kuprišs

Andris Kuprišs ir publicists un rakstnieks.

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori - interesantākajam interneta žurnālam pasaulē.

Satori
Satori
Ielogojies
Komentē
0

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!