Ja pēc pāris gadiem vai vēl tālākā nākotnē dzimtu doma Latvijā veidot kādu muzeju vai izstādi, kurā tiktu izlikti 21. gadsimta otrajai desmitgadei veltīti eksponāti un parādības, manuprāt, tur nevarētu iztikt arī bez kaut kādā formā iemūžināta sašutuma jeb, kā pieņemts sacīt, "cepšanās" – ne vien nacionālas, bet varbūt visai cilvēcei kopīgas parādības. Pavērojiet paši – lai šķietami kompetenti sašustu par to, kas notiek (vai parasti – nenotiek), piemēram, medicīnas sistēmā, nav jābūt ne mediķim un pat ne slimam vai veselam; lai sašustu par to, kā iet izglītībā, nav jābūt ne skolotājam, ne mācībspēkam, pat ne skolēnam vai skolēna vecākam – un arī bez izglītības papīriem vai skolā iegaumētām mācībām tur var iztikt; lai sašustu par arhitektūru, arhitektam vispār nekad nav bijis jābūt, jo to jau prot, saprot un zina vērtēt pilnīgi visi, un tā tas bijis vienmēr. Šo uzskaitījumu var turpināt bezgalīgi. Viens no spilgtākajiem un noteikti šādā iedomātā muzejā vietu nopelnījušiem piemēriem (kopā ar pašiem sašutuma objektiem) varētu būt nesenie "cepieni" par to, kas ir un kas nevar būt un nav pelnījis kļūt par arhitektūras pieminekli. Varbūt atceraties, vispirms bija stāsts par padomju laika tipveida modernisma garā celto un vēl puslīdz sākotnējā paskatā izdzīvojušo degvielas uzpildes stacijas ēku Ogrē, bet pavisam nesen – par restorāna "Sēnīte" ēku, kas ar mūsu pašu uzņēmīgo un visu saprotošo laikabiedru spēkiem izkropļota jau gandrīz līdz nepazīšanai. Labi vismaz, ka ar "Jūras pērli" mums tik ļoti paveicās: to paguva nojaukt vēl pirms sociālo un visu citu tīklu – un tātad arī pirms visplašāko sašutuma iespēju – dzimšanas.
Labi jau labi, allaž atradīsies sašutuši zinātāji, kas varēs izskaidrot, ka, lūk, tādas vai citas nesenās vēstures liecības iecelšana arhitektūras pieminekļa kārtā patiesībā ir kaut kāda sazvērestība, vārdu sakot, nepavisam nav tas, pēc kā izskatās. Var jau būt, ka reizēm tā var gadīties, citkārt – arī ne, taču mani šāds sašutums vairāk interesē, mēģinot iztēloties jau pavisam netālā nākotnē dzīvojošu mūsu pēcteču interesi par savu pagātni, mēģinājumus to ieraudzīt un izprast. Un jā – tur nu nekādi neiztikt arī bez šo iedomāto pēcteču sašutuma, tā paša, kas, teiksim, manī laiku pa laikam uzvirmo, iedomājot gan par jau pieminēto "Jūras pērli", gan par izpostīto Līgatnes šaursliežu dzelzceļu, gan par nojaukto kafejnīcas "Flora" ēku Brīvības ielā vai koka stacijas ēkām Jūrmalā u.tml. Sarakstu jau atkal katrs var papildināt pēc savas gaumes un ieskatiem.
Nav grūti samanīt, ka starp abiem šiem sašutumiem pastāv arī spriedzes pilna atšķirība. Un, ja vien šie iztēlotie dažādos laikos sašutušie sastaptos aci pret aci, reizēm varētu nonākt pat līdz nažiem, mēslu dakšām un citiem asumiem. Vienkāršu 19.–20. gadsimta mijas zemnieku pārliecināt, ka viņam vēl saimniecībā itin noderīga kūts, piedarbs vai pirts ir uz muzeju vedama un tāpēc ar visādiem uzslāņojumiem nesačakarējama vēstures liecība, varētu būt gandrīz tikpat grūti kā Vladislava Nastavševa liriskajam varonim izrādē "Cerību ezers" savai mātei likt noticēt, ka neapstrādātas betona sienas un "vecmodīgas" jeb "vintage" mēbeles ir kaut kas mūsdienīgs.
Mūsu ikdienišķais benzīntanks, "narvītis" ielas otrā pusē vai grāmatu pilnais, mūsu bērnības vai pusaudžu laiku atmiņās it kā neiedomājami garlaicīgais vecāku dzīvoklis – draugi, arī tā visa kādudien būs vēsture, kurā kāds dzīvs vēsturnieks mēģinās atrast skaidrību par reiz dzīvojušo ļaužu ikdienu tāpat kā Pompeju vai Herkulānas pelnos.
Par to jau kuru reizi, bet tagad īpaši var iznākt aizdomāties, apmeklējot nesen atvērto Igaunijas Nacionālo muzeju (Eesti Rahva Muuseum) Tartu jeb, kā mums vēl aizvien patīk sacīt pašiem savas atraitnes dēlu un jaunlatviešu krustošanās ceļā dzimušās vēstures kontekstā, – Tērbatā.
Kādreizējā PSRS militārās aviācijas lidlauka skrejceļa vietā tapušā muzeja priekštelpā izvietotā īsā Igaunijas Nacionālā muzeja vēstures pārskatā izlasāms, ka doma par šāda svara un svarīguma vēstures krātuves pārcelšanu uz okupācijas varas sasmērētu teritoriju sākotnēji daudziem šķitusi pilnīgs neprāts un ķecerība, jo kā gan var ienākt prātā šādā vietā izstādīt visu, ko nu varētu uzskatīt par nacionāliem dārgumiem. Vārdu sakot, jau tad kādam ir bijis iemesls sašust. Ideja par to, ka šāda, atvainojos, "nākotnes nama" novietne izbijuša padomju aviācijas skrejceļa galā patiesībā būtu drīzāk jāuzskata par simbolisku viena konkrēta vēstures posma noslēgumu un vēlmi sākt raudzīties tālāk, laikam jau visiem sašutējiem vai nu vienkārši neienāca prātā, vai arī bija pārāk sarežģīta.
Tomēr kaut kā tā nu sanāca, ka pirms 11 gadiem tika izsludināts konkurss par šādas šķietami neprātīgas būves celšanu, tajā uzvarēja tobrīd vēl jauna Parīzes arhitektu komanda "Dorell Ghotmeh Tane / Architects", un šogad, visiem iesaistītajiem jau esot krietni vien tuvāk kapiem un vēsturei, muzejs ir atklāts.
Ēkai ir vairāki un brīžiem grūti izšķirami stāvi un līmeņi, kopumā tā aizņemot kādus 34 000 kvadrātmetru, taču visuzskatāmākais un pārliecinošākais visā celtnē ir tās galvenā izstāžu telpa, kas 350 metru garumā faktiski "ilgst" no tagadnes pagātnē, no ieejas nedaudz tālāk aiz biļešu kasēm līdz pat izejai (vai alternatīvai otrai ieejai) jau gari izstieptās ēkas otrā galā. Tur drīz pēc pašām senākajiem igauņu senču apdzīvotajās teritorijās atrastajām liecībām paveras durvis uz betonētu slīpni, bet tālāk – uz šķietami bezgalīgā tālumā nozūdošo pagātnes vektora tumšo sākotnes galu (arhitektu koncepcijā šī doma un sajūta esot nodēvēta par "Atmiņu lauku"). Savukārt raugoties ārup no muzeja galvenās ieejas puses, lielā jumta pārkare un sānu sienas tālumā vīdošos Tartu tornīšus, kokus, debesis, kādu pārlidojošu putnu ielogo tādā kā platekrāna filmas kadrā. Aiz muguras tad paliek vēsture – arvien fragmentārāka, sabirstošāka, iezīmēta ar arvien retākiem māla lausku un kaulu fragmentiem, līdz visbeidzot izdziest mulsinoši līdzenā bezgalībā.
Gandrīz desmit gados, kas veltīti ekspozīcijas "Tikšanās" tapšanai, tās veidotāji ir atlasījuši un noteiktā sistēmā sakārtojuši milzīgu eksponātu, objektu un audiovizuālu vienību skaitu (cik ir bijis to, kas beigās nav izstādīti, var tikai minēt). Izstādes hronoloģisku daļu veido astoņas lielas, loģiski saprotamas un pietiekami plašas "nodaļas": "Ceļojums laikā", "Brīvības laiks", "Dzīve aiz dzelzs priekškara", "Modernais laikmets", "Grāmatas laiks", "Kristietības ienākšana", "Dzelzs laikmets", "Akmens laikmets". No šīm atzīmēm laikā atzarojas vairākas tematiskas "apakšnodaļas": "Tauta un valsts", "Sētas dzīve un sētas skaistums", "Cilvēks un vide", "Valodu katls" u.c. Kādā secībā to visu apgūt, katrs lielā mērā var izraudzīties pats, taču galvenais orientieris ir un paliek ēkas un garās telpas noteiktais virziens no nākotnes pagātnē vai otrādi.
Vēl pirms došanās uz Igauniju Latvijas Radio dzirdēju daža Latvijas Nacionālā vēstures muzeja pārstāvja kritisko viedokli, ka šāda telpa nepavisam neesot "ērti apdzīvojama" un ekspozīcijai nemaz tik ļoti par labu nenākot. Lai nu tā būtu, un mūsu vēstures muzeja ekspozīcija izremontētajos Rīgas pils gaņģos un kambaros lielīgajiem igauņiem izgrieztu pogas. Kaut vai ar vēl asprātīgāku, daudzveidīgāku un drosmīgāku eksponātu atlasi, jo igauņi jau ir sadūšojušies atzīt, ka nācijas vēsturei piederīgs ir arī Lennarda Meri lietotais 20. gadsimta 90. gadu satelīttelefons milzu koferī un latviešu bļitkotāji Peipusa ezerā, aizraušanās ar ezoteriku 80.–90. gadu mijā un padomju militārajās teritorijās patvērumu atradušas floras un faunas sugas, nacionālās tekstilmākslas evolūcija no zirga deķa līdz padomju gobelēnam, par 180 rubļiem melnajā tirgū pirktas "džīnas" un "cehoviku" šūti viltoti "rietumu" iepirkumu maisiņi, kopīgi pārciestas slimības un kopīgi ēsti ēdieni…
Man vienkārši apnika uzskaitīt, jo to visu labāk gan aizbraukt un apskatīt pašiem. Muzejs ir atvērts katru dienu, izņemot pirmdienās, līdz pulksten 19.00, bet trešdienās līdz pat 21.00. Un, nē, vispār jau man nepavisam negribējās vēlreiz pasūkstīties, ka, lūk, Igaunijā viss ir labāk, bet pie mums nekā. Tā jau nav, un to var labi redzēt, kaut vai salīdzinot, kā izskatās Valkā un kā – Valgā. Un vispār – jaunais muzejs un tajā skatāmā ekspozīcija lieliski palīdz ieraudzīt tieši to, kas mums patiesībā ir ārkārtīgi kopīgs. Taču uz šī kopīgā fona vēl jo uzskatāmāks kļūst arī atšķirīgais. Ne jau velti ekspozīcijas nosaukums ir "Tikšanās", un, jā, izstādes "satura rādītājs" iesākumā ir arī latviešu valodā (neskaitāmie objektu apraksti un skaidrojumi, kas izvietoti uz e-papīra ekrāniem, gan ir tikai igauņu, krievu un angļu valodā – valodu skatītājs var nomainīt pats ar viedkarti, kas saņemta pie kases).
* Pateicos par virsrakstu māksliniekam Mārim Bišofam, kas šo procesu jau pirms kāda laika trāpīgi bija uzzīmējis žurnālā "Ir" publicētā vērojumā.
0