Dzeja
08.09.2014

Aukla, šautene un gāze

Komentē
0
Saglabā

Dzimis Hirošimā, Goro Takano strādā Sagas Universitātes medicīnas fakultātē, Japānā, kur māca angļu un japāņu/Rietumu literatūru. Studējis amerikāņu literatūru Tokijas Universitātē, doktora grādu ieguvis Havaju Universitātē, Manoā. Goro Takano pirmais romāns "Vēl soli priekšā" iznāca 2009. gadā Amerikas Savienotajās Valstīs, tā pati izdevniecība "BlazeVOX" 2013. gadā laida klajā viņa pirmo dzejas krājumu "Apmāto pienākumi".

Dzejas dienās: 8. septembrī plkst. 19:00 ārvalstu viesu lasījumos "Izdzēšanas sapnis" kafejnīcā VIETA, Kr. Valdemāra ielā 61, Rīgā, un 14. septembrī plkst. 19:00 ārvalstu viesu lasījumos NicePlace Mansards, Kr. Barona ielā 21a, Rīgā.

Ko gan man iesākt ar šo bezjēdzību -
Ak sirds, ak uztrauktā sirds - šī karikatūra,
Vecuma nespēks, kas ir piesiets man
Kā pie suņa astes?                              

                                  V. B. Jeitss, "Tornis"

Trīs sievietes, rimtīgi veikdamas pietupienus uz taciņas starp rīsiem, vēl nav ievērojušas, cik asiņaini iekrāsots ir šodienas saulriets. Pēc ārienes spriežot, viņas varētu būt māsas. Viņas, šķiet, ir šo vietu beidzot sasniegušas pēc negulēta mēneša, meklēdamas kaut ko iztrūkstošu.

Kamēr pārējā pasaule ir gandrīz vai saplūdusi ar tādu kā tukšumu Busona Josa gleznas rullī, trijotne uzmanīgi vēro slaidu gārni vienatnē stāvam rīsu lauka ieskāvumā, kur tūkstošiem svaigu zaļu austiņu trīcinās vasaras brīzē.

Šī pilsēta, kas lepni gozējusies pastkartīšu ainavās, ir iznīcinoša budžeta samazinājuma priekšā. Tās vēsturiskās ēkas satrūd lietus spiediena, piesārņojuma un neaudzinātu tūristu dēļ, kamēr melnu spāru armija atkal lidinās virs mirguļojošo rīsu līdzenumu priekšpilsētas.

"Tēt, ejam mājās," kundze A. uzrunā putnu. Viņas atmiņā uzpeld viņas novecojušais tēvs ausmas blāzmā klaigājam: "Bērniem nedrīkst uzticēties --- viņi ir maskētas mīnas --- nē, viņus vajag pasargāt no manis!" Tam seko viņas nenovēršamā rīta atvainošanās kaimiņiem.

Kundzes A. plaukstā cieši ir satverta lecamaukla. Viņa vēlas piesiet putna kāju pie koka, lai "man viņš nebūtu jāpieskata katru mīļu minūti". Nomācošas krāsas keloīda rēta rēgojas viņas vaigā. Dubļainā apūdeņošanas straumē sievietei aiz muguras kur-r-r-r-r-kstina krupis.

Gārnis sāk trauksmīgi lūkoties apkārt, kad kundze B. jautā: "Tēt, kādēļ tu atstāji šādu zīmīti, kad tu pazudi no savas gultas?" Vēstule viņas rokā vēstīja: "Tu vienkārši esi antikonstitucionāla." Cauri tukšumam tālumā neskaidri vīd kalna smaile.

Kundzei B. atmiņā uzpeld diena, kad viņas novecojušais tēvs vietējā grāmatnīcā nozaga Nepālas karti un juceklīgi kliedza uz apsarga būdiņu: "Pēdējais laiks apciemot aizvēsturiskus ziloņu masu kapus Himalajos!" Otrā rokā viņai ir pielādēta šautene, notēmēta uz sniegaino putnu.

Smagās tuvredzības dēļ, kundzei C. gārnis šķiet kā antropomorfisks izbāzenis. "Tēt, izbeidz staigāt apkārt pliks!" Viņas balss aizšalc, kad pa radio vadāms kompakts helikopters sāk lidināties ar spārēm, lai izsmidzinātu zemkopības ķimikālijas pār putna pneimatisko svētlaimi.

Kundzei C. ausīs spindz viņas tēva regulārā runāšana ar sevi, ko viņš mēdza dēvēt par "Gerontija Sprediķi": "Badošanās, bezmiegs un celibāts ir mani gani, man nebūs gribēt." "Autodafē," viņa norūc. Vienīgā saredzamā ēka aiz zālainā klaja ir nestrādājoša pirmskola.

Kundze A. joprojām atceras savu veco tēvu kā informatoru sakām: "Visas manas meitas ir mirušas, atstādamas mani šeit." Viņa pirksti bija pilnībā nosegti ar kaut ko līdzīgu boksa cimdiem, lai viņš nesavainotu sevi un citus. Viņa visu laiku mīļākā bija Disneja Mazā Mājiņa.

Kundze B. joprojām atceras savu veco tēvu ar viltotu cēlumu sakām: "Šeit, šajā kondicionētā gaisa ieslodzījumā, esmu brīvs no slimības, parazītiem un plēsējiem!" Putns tagad garlaikojas kā spoku ciemā pamesti mājlopi. "Es neesmu tava zoodārza pārzine, nedz arī tavs šerps," viņa saka.

Kundze C. vēl atceras savu tēvu izskatāmies, kā nākas, jo bija izlēmusi atvienot visas dzīvību uzturošās sistēmas no viņa miesas. "Ūdens nāk! Drīz jūs būsit aprītas, jūs lakstīgalas!" --- Atminamies viņa bļaušanu, viņa sajauš, ka visa pasaules kara māksla balstās tikai maldināšanā.

Gārnis sapņo atkal lidot pāri Annapurnas smailei. Augšup sniegotajā kalnā lokās rupji bruģēts stāvs celiņš. Ceļinieki lejā ir vai nu iestrēguši mūļu ganāmpulkā, kas līdz ar baskājainiem bērniem traucas lejup, vai arī atpūšas aiz senām stūpām.

Tēva mezglaino pirkstu pieskāriens joprojām saglabājies uz B. kundzes augšstilba. Kā viņa var aizmirst viņu sitam pie bankrotējuša skaistumkopšanas salona durvīm, kaucot: "Vīriešu kopšanu, lūdzu! Matu krēmu! Elektrisko trimmeri nāsīm! Sejas un nagu apstrādi! Tagad!"

Gārnis vairs negrib redzēt drupas. Vairs nekādas polifiloproģenitīvas radības kā tās, kas veic pietupienus uz taciņas. Viņas grib pievilkt man grožus, jo citādi es varētu būt par traucēkli viņu grožu pievilkšanai visai atklātajai telpai. Attāls pērkons sāk dārdēt.

Pēkšņi kundzei C. pietrūkst ārzemju puikas, kurā viņa iemīlējās pirmsskolas dienās. Svīnijs bija viņa vārds, un viendien viņš paņēma viņu aiz rokas un teica: "Laužamies ārā no šejienes!" Kamēr pārējie bērni spaidīja dubļu pikas, lielīdamies savā mākā, abi izlavījās laukā no dārza.

Svīnijs teicās esot dzimis tālā pilsētā ar nosaukumu "Mīlas Kanāls, Ņujorka". Kundzei C. nebija ne jausmas, kur tas ir. Kad vaicāja, kādēļ viņš pārvācies uz Japānu, viņš atbildēja: "Trīs Jūdžu Sala." Viņš aiztika viņas ciskas un kājstarpi un teica: "Tev tiešām tur ir divi caurumi?"

Gārnis nokrata dubļus no kājām un ieklausās apūdeņošanas straumes čaloņā. Turienes ūdens izies cauri pilsētai, izritēs apakš vairākiem paceļamiem tiltiem, cauri tuneļiem, plūdīs blakus krastmalas stigām, palaikam satiks kādu slūžu darbinieku un beigās sasniegs kuģu piestātni.

Cik mokoši kundzei A. bija dzirdēt viņas tēvu bez brīdinājuma iesaucamies viņa sievas bērēs: "Ļaudis, esmu T. S. Eliots, un nelaiķes vārds ir Tirēzijs. Viņa ir liesmās, un es tāpat. Datta, dayadhvam, damyata. PASTEIDZIES, LAIKS SLĒGT!" --- "Tēt, aizmirsi, ka esi Japānis?"

Celtniecības stadijā pilsētā atrodas visattīstītākā dzīvnieku ataudzēšanas (un mākslīgo orgānu/dzemdu ražošanas) rūpnīca vārdā Tetragramatons. Geto medības un masu kapu atrakšana jauniešu vidū ir modē. Protestēt pret atomieročiem viņiem nešķiet tik pievilcīgi.

Kundze A. klusi izvelk novalkātu Lielbritānijas iekšzemes ūdensceļu kartes fragmentu, kas reiz piederējis viņas tēvam. Aizvien neaizmirstams viņai šķiet tēva sapnis noīrēt šauru laivu vārdā Sokrāts (kāpēc tieši tādā vārdā?) un vienatnē izkuģot cauri visiem Anglijas kanāliem.

Kundze A. reiz pajautāja viņam, kas viņu sagaidītu viņa kuģinieka dzīves galā. Viņš attrauca: "Vieta, kur es varu vadīt visas militārās iestādes uz pasaules, sieviet! Visi kodolarsenāli. Visi radioaktīvie izmeši. Viss, ar ko tu nekad negribi dzīvot kopā. Tas ir mans zvērudārzs!"

Uz ziņojumu dēļa pie nestrādājošās pirmskolas, kura saucās Mazā Mājiņa, bija palikuši pilsētas padomes ieteikumi: nopērciet dozimetru nopērciet vismaz divas papildu degvielas kannas uzpildiet savu auto katru dienu pazīstiet daudz braukt tiesīgas personas draudzējieties ar kādu no

attiecīgās spēkstacijas nodrošiniet vairākas ārpilsētas patvertnes uz kurām varat evakuēties jebkurā laikā izspēlējiet dažādus glābšanās maršrutus esiet gatavi ļaunākajam priekšlaicīgi savāciet pirmās vajadzības mantas pārbaudiet vēju dienu pēc dienas pēc dienas pēc dienas

Kundzes C. blāvajā atmiņā Svīnijs, ar viņu kopā dezertējot no pirmskolas, saka: "Baumo, ka galvaspilsētu drīz nomainīs. Jauno taisīšot, detonējot baigās sprāgstvielas tās tuvumā. Baumo, ka uzcels milzīgu Budas statuju, lai apklusinātu mirušos. Ejam paskatīties!"

Gārnis sakustas, it kā aizrakdams bojāto aramkārtu zem jaunā slāņa. Viņa kosmorāmiskajās acīs līkločo kanāls izpostītas pilsētas kvēpainajā miglā. Gondola aizslīd uz tāltālu salu, kuru apdzīvo tikai putni, uz to, kas noklāta ar viņu mēsliem.

Kundze B. putnam čukst: "Atceries dienu, kad tu vasaras zenītā viens aizklaiņoji uz Košien stadionu? Es tevi tur atradu, kad tu no stāvvietām skatījies Nacionālo Vidusskolu Beisbola Turnīra finālu. Esi aizmirsis spēles iznākumu, pēdējā brīdī priekšgalā izvirzošo grand-slam?

"Tava alma mater neuzvarēja, bet tu teici, ka uzvarēja gan," viņa piebilst. "Un tu teici, ka esi svēta kalna virsotnē Nepālā. Tu teici, ka meklē zēnu vārdā Tadzio. Tēls no tavas mīļākās noveles, es uzminēju un mēģināju pasmaidīt. Ap to laiku manī vairs naida nebija."

Iedomājies, tu nomirsti kosmosa kuģī, ko pārējā apkalpe darītu ar tavu līķi? Viņi to pārstrādātu medicīnā vai orgānos, vai uzkrājumos. Tavi ekskrementi būtu viņu nākotnes uzturvielas. Nāve šādi dzīvotu līdz ar viņiem --- negribi dzirdēt, ja? Piebremzēt? Es varu uzrāpties virsū?

"Tēt, laiks doties atpakaļ!" Kundze A. nervozi saka. Viņa aizvien prāto, kādēļ viņš pastāvīgi apmeklēja vienīgo pilsētas seksa salonu, lai arī ieeja viņam vienmēr bija liegta. "Salons ir Bardstaunā, šī kanāla galapunktā," viņš reiz teica, "un sievietes tur ir kā mana vecmamma."

Kundze A. šausminās ikreiz, kad atceras sava tēva naksnīgo kaukšanu: "Vairs nekādu vagīnu, vairs nekādu peņu, viņi un es lietojam tikai mūsu tūpļus, nekādu duo, mono mono, tie ir mani siltie rotaļlaukumi, mani kāpjamie kalni, mana rokamā grants, ejamie tilti un veramie vārti!"

Katrs zoodārza apmeklētājs ir paradokss. "Es gribu, lai dzīvnieki var skraidīt un slēpties dabiskos apstākļos," viņi vienubrīd saka un pēc tam uzreiz: "Sasodīts, kur ir baltais zilonis? Tas kaut kur paslēpies! Es nevaru nofotografēt!" Patiesi cietušie nespēj radīt cilvēku.

Kamēr grand-slam bumba vēl bija gaisā, kundze B. pirmoreiz izdzirdēja tēva dzīves pēdējo vēlēšanos: "Es gribēju būt dzejnieks, bet nespēju. Tagad gribu dzejolī ietvert savu dzīvi. Manu vienīgo gudrības grāmatu." Apskatot ieroci, viņa iztēlojas svecīšu nolikšanu pēc masu apšaudes.

"Tu teici, ka tava alma mater uzvarēja, bet tu vēl prasīji, kurš spēles innings tagad sāksies," viņa sacīja gārnim. "Spēle ir beigusies, es teicu. Bet tu mani nesadzirdēji, jo tavs auss gliemežnīcas implants nebija kārtībā." Spēli iespējams vēl pagarināt, viņa nodomā un nopūšas.

"Kas kopīgs medicīniskajai aprūpei un rakstīšanai? Abi ir tavi atceres pasākumi, tev dzīvam esot." --- kad viņas tēvs to teica savā pansionātā, viņš bija tieši pretī kundzei C., bet izskatījās, ka viņš ir no viņas pa gabalu, viņas tuvredzības dēļ. Tad viņa iedomājās par Svīniju.

Turot Svīnija roku, kundzei C. sāka pietrūkt viņas pašas izveidotās dubļu pikas, ko viņa atstāja dārzā. "Buda gaida." viņš izmisīgi teica. Viņi turpināja skriet pa taciņu starp rīsiem. Kundze C. cenšas atsaukt prātā, kur viņi beigās nonāca. Viņi droši vien joprojām ir skrējienā, viņa prāto.

Tad viņa pagriežas pret kundzi A. Tāpat arī kundze B. Klusībā viņas veras uz keloīda rētu uz viņas vaiga. Ja nu tā ir arī uz mana vaiga, viņas domā. Ir vai ne, sieviet? Mēs esam ērmi! Mūsu miesas būs jāinspicē. Helikoptera ražas apsmidzināšana turpina līt pār putnu. Zīdainā baltā gāze.

Gārņa kloāka mazliet paveras, un viņa piciņa notašķa rīsu lauka zemi, kura nākamgad pārtaps par kokaudzētavu. Ej atpakaļ. Ej uz iekšu. Neviens neatgriežas pagātnē viens. Domājot, kura balss tā ir, trijotne saskatās. Pērkons pietuvojas.

Vienīgā iespēja būtu dubultpašnāvība, katra sieviete spriež. Kundze A. dzird: Katrs putnu novērotājs var būt nākamais putns. Kundze B. dzird: Vai mēs tagad neesam ieslēgti pagrabā? Kundze C. dzird: Slāpes ir briesmīgākas par slīkšanu. Putns spēji satrūkstas un aizlido uz kalnu.

Ūdens beidzot ir klāt. Pilsētu pakāpeniski norij. Visādas vēsturiskas ēkas, rūpnīcas, spēkstacijas un kuģi, viss tiek izslaucīts ārup no miglas uz rīsu laukiem. Tai skaitā arī seksa salons. Vienīgais, kas šai ainavā stāv nekustīgi, ir trīs māsas un aizvērtā pirmskola.

Grand-slam bumba joprojām peld debesu velvē

milzīga melnu spāru mākoņa aptumšota

Atšķirība starp bažām un cerību slēpjas tikai tajā

vai vari ievilkt dziļu elpu vai ne

Un --- vietējā Japāņu pilsētiņā, zaļi krāsotā atpūtas telpā, pansionātā ar nosaukumu Mazā Mājiņa, trīs novecojušas sievietes ir cieši sasēdušās kopā un pļāpā attiecīgi ar klusu televizoru. Viņas skatās Animal Planet, kas jau laiciņu ir izslēgts. Viņām tiešām vienalga.

Viņas nemaz nespētu atbildēt, pat ja viņām pajautātu, kā viņas mēdza pelnīt iztiku --- vecmātes, ja kas. Visas trīs. Un, ja esat pazīstami ar Kāds pārlaidās pār dzeguzes ligzdu, jūs varbūt sāktu cieši skatīties uz viņu gandrīz vienādajām mugurām gluži kā Lielā Māsa.

Viena no sievietēm pasmaida un japāņu valodā klusītēm ar provinciālu akcentu nomurmina:

Mana alma mater, noteikti.

Pārējās divas pasmaida pretī un nočukst ar to pašu akcentu:

Aizveries, sieviet, negribam dzirdēt.

No angļu valodas atdzejojis Ivars Šteinbergs

Tēmas

Goro Takano

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori un izmanto reģistrēta lasītāja priekšrocības - vērtē, komentē un veido rakstu arhīvu!

Satori
Satori
Pieraksties!
Komentē
0

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!