Foto: Pauls Bankovskis
 
Komentārs
01.06.2020

Augstskolu pārvaldes reforma: labāk runāt skaidru valodu

Komentē
0
Saglabā

Izglītība ir ne tikai zināšanu nodošana un iegūšana, bet arī politiskie manevri.

Vispirms jāpaskaidro, ka tālākais teksts nebūs par aktualitāti augstākajā izglītībā – par valsts finansiālo atbalstu studējošajiem pandēmijas kontekstā. Tēma ir svarīga, tomēr atliek izlasīt, piemēram, Saeimas 28. maija plenārsēdes stenogrammu, lai saprastu, ka studenti, kā jau varēja prognozēt, ir kļuvuši par ieganstu pozīcijas un opozīcijas attiecību skaidrošanai. Opozīcija apgalvo, ka koalīcija nevēlas studentiem palīdzēt, pozīcija apgalvo, ka vēlas gan, bet pati labāk zina, kā tas darāms. Domāju, ka galu galā studenti finansiālu atbalstu saņems, savukārt daiļrunības vingrinājumi Jēkaba ielā viņiem nav būtiski.

Teksts būs par Ministru kabineta atbalstītajiem Grozījumiem Augstskolu likumā, kuri nonākuši Saeimā un kurus, spriežot pēc Izglītības, kultūras un zinātnes komisijas oficiālās dienas kārtības, sāks skatīt 2. jūnijā. Mani likumprojekta kontekstā interesē grozījumu izraisītā konflikta iekšējā loģika – ja tāda, protams, vispār pastāv.

Spriedze attiecībās starp nozari un to pārraugošajām politiskajām un administratīvajām struktūrām nav nedz kaut kas īpaši izglītības nozarei raksturīgs, nedz tikai Latvijas situācijai piemītošs. Patiesībā ir grūti iedomāties nozari – vai tā būtu medicīna, būvniecība vai lauksaimniecība –, kurā visi dalībnieki ar prieka asarām acīs vienmēr piekristu "savas" ministrijas vai "sava" ministra idejām un lēmumiem. Specifika diskusijās par augstskolu pārvaldes maiņu savukārt ir tā, ka iebilstošā grupa ir ārkārtīgi masīva – to veido nevis kāda viena augstskola, bet gan Latvijas Zinātņu akadēmija, Latvijas Rektoru padome, Latvijas Universitāšu asociācija, Privāto augstskolu asociācija, Latvijas Izglītības un zinātnes darbinieku asociācija, kā arī Latvijas Studentu asociācija. Ņemot vērā, ka liela daļa no protesta vēstuļu parakstītājiem jau iezīmējās citā konfliktā – jautājumā par Latvijas Universitātes rektoru – likumsakarīgi rodas jautājums: vai pašai ministrei un ministrijai cena neizrādīsies pārāk augsta? Jeb: kas ir mērķis, kura dēļ ir vērts iegūt tik izstieptu un spēcīgu pretinieka fronti? Jo, neatkarīgi no likumprojekta un tā satura tālākā likteņa, rūgtums, kā saka, paliks uz ilgu laiku.

Skaidrs, ka deklarētais mērķis, par kuru vērts maksāt tādu cenu, ir mūsdienīgāka, labāka utt. augstākā izglītība Latvijā. Ja vadāmies no loģikas un objektivitātes pozīcijām, man pat nav iemesla to apšaubīt ar kategorisku "ai, nu beidziet…". Tomēr šādā gadījumā esam visnotaļ sarežģītā un dīvainā situācijā, kurā tikai un vienīgi ministre/ministrija zina, kā ir labi un pareizi, savukārt paši nozares dalībnieki masveidā maldās. Nu, principā, iespējamas ir arī šādas situācijas – vēsturē ir gadījumi, kad izmaiņas kādai profesionālai, sociālai grupai vai pat nācijai kopumā tiek uzspiestas, uzskatot, ka citādi nevar. Tomēr, ja ministre/ministrija situāciju redz šādi, tas liecina arī par to, ko nozares politiskie un administratīvie pārraugi par nozari domā patiesībā. Un tādā gadījumā publiskajā retorikā lietotās vārdkopas "sadarbības partneri", "kolēģi", "dialogs", "kopīgi meklēsim kompromisu" utt. atklāj savu bezjēdzīgumu. Tad, kā ikdienas sarunu valodā saka, beigsim, lūdzu, izlikties.

Te grozījumu virzītāji var iebilst, ka viņu oponenti patiesībā nerunā visas nozares vārdā. Šī ir diezgan ķēpīga tēma, jo vienmēr var strīdēties par to, ko pārstāv kāda nevalstiska organizācija, politiska partija, "inteliģences pārstāvji" utt. Tomēr zināmā mērā oponentu leģitimitātes apšaubīšana vismaz nozīmētu atklātu sarunu – jā, mēs jūs uzskatām par konkurējošu politiski ekonomisko grupējumu pārstāvjiem. Ja paraugāmies kaut uz atpazīstamākajiem grozījumu oponentiem, tad no ministres viedokļa nebūtu pārsteidzoši, ja Zinātņu akadēmijas prezidentu Ojāru Spārīti viņa saistītu ar "zaļajiem zemniekiem", kuri Šuplinskas JKP biedriem ir kā, atvainojiet, bullim sarkana lupata. Aigars Pētersons šādā izkārtojumā ir ne tikai Rīgas Stradiņa universitātes rektors, bet arī ar "Vienotības" aprindām cieši saistīts cilvēks. Citiem vārdiem sakot, mēs redzam konkurējošu grupu cīņu par varu, un, aukstasinīgi vērtējot, nekā ārkārtēja te nav. Iztiksim bez romantizēta priekšstata, ka ir jomas, piemēram, izglītība, kurām jāstāv pāri politikai. Vara tiek īstenota, aizstāvēta, apdraudēta jebkurā kaut cik daudzskaitlīgā grupā – arī teātrī, baznīcā, presē, uzņēmumā. Tas, ka katrā konkrētajā gadījumā atšķiras varas piešķirto funkciju un kontrolēto finanšu plūsmu apjoms, nemaina modeli. Tādēļ principā arī uz strīdiem ap augstskolu pārvaldes reformu varētu noraudzīties no distancētas politisko procesu analīzes pozīcijas.

Vienlaicīgi gan būtu jāņem vērā kāda būtiska nianse: tik mazā populācijā kā Latvijas sabiedrība indivīda piederība kādai politiski ekonomiskajai grupai patiesībā var būt diezgan relatīva. Mazās populācijās kādu varas pozīciju ieguvušajam visbiežāk jāuzvedas situatīvi, proti, jāmēģina uzturēt, kā ierasti saka, konstruktīvas attiecības ar citiem (jo īpaši lielākas) varas centriem. Tēlaini izsakoties – ja kāds ir iemūžināts (kaut vairākkārtīgi) stāvam blakus Lembergam vai Ušakovam un saulaini smaidām, tas vēl nenozīmē, ka šis cilvēks ir Lemberga vai Ušakova grupā. Tādēļ nereti cīņā par varu, kas, atkārtošos, ir pilnīgi normāla parādība, ļaudis tiek pozicionēti ar pārsteidzīgu kategoriskumu, un tas konfliktam piešķir nepamatotu dramatiskumu.

Lasītājs var jautāt: pag, bet kas ar to likumprojektu galu galā? Man šķiet jēdzīgi nošķirt divus aspektus. Skaidrs, ka likumprojekts parlamentā tiks cilāts un vētīts un šajā procesā daļa no oponentu iebildumiem tiks ņemti vērā. Piemēram – tiks precīzāk formulēta Satversmes sapulču nozīme augstskolās, iecerēto padomju personālā sastāva atlases principi, padomju un senātu mijiedarbības algoritmi utt. Būs iebildumi, kuri vērā ņemti netiks – būs augstskolu pārvaldi skaroši jautājumi, kuru risināšana tiks atstāta uz vēlāku laiku, proti, tos kaut kad vēlāk risinās ar Ministru kabineta saistošo noteikumu starpniecību, kas nozarei nepatīk (tā uzskata, ka MK noteikumu saturu, salīdzinot ar likumu parlamentā, tā spēj ietekmēt daudz mazāk).

Tomēr paralēli šim aspektam vēl ir tas, ko mēs varētu raksturot kā attiecību noskaidrošanu politiskā līmenī. Es nezinu, vai tāda notiks, tomēr, manuprāt, ja tādas nebūs, konflikts turpināsies. Ar attiecību noskaidrošanu es nekādā ziņā nedomāju kaut kādu sadarbības (koalīcijas) padomes formātam līdzīgu kaulēšanos par konkrētā likumprojekta pantiem. Mums ir diezgan liela profesionālās elites grupa un nosacīta politiskā ekosistēma, kurā šī grupa jūtas puslīdz adekvāti, un mums ir diezgan agresīva alternatīva politiskā ekosistēma, kas vēlas savu ietekmi paplašināt. Ir diezgan bezjēdzīgi sākt ar mēģinājumiem noskaidrot, kuram kaut kas pienākas vai nepienākas, kurš kuram ko sarunājis. Nav nepieciešams izlīgums, "jaunas lapas pāršķiršana" un līdzīgas blēņas. Vieniem ir jāsaprot, ka viņu ietekmes paplašināšana iecerētajā apjomā nenotiks, otriem – ka konkurējošā grupa nav īslaicīga un attiecīgi ignorējama.

Māris Zanders

Māris Zanders ir ilggadējs politisko procesu komentētājs. Studējis vēsturi, pēdējos gados dīvainā kārtā pievērsies "life sciences". Ikdienas ieradumos prognozējams līdz nelabumam – ja devies ārpus Lat...

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori un izmanto reģistrēta lasītāja priekšrocības - vērtē, komentē un veido rakstu arhīvu!

Satori
Satori
Pieraksties!
Komentē
0

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!