Audz liela un droša. Saruna ar Santu Remeri un Elīnu Brasliņu

tiku uzaicināta uz otro kārtu konkursā par darba vietu valsts iestādē . Bija jāizpilda 3 praktiski uzdevumi un 2 no tiem bija jāveic krieviski, viens latviski.
It kā attaisnojoties man paskaidroja, ka man tik un tā darba pienākumi daļēji būs jāveic krievu valodā un tāpēc viņi gribot pārbaudīt manas patiesās krievu valodas zināšanas.

Tā soli pa solītim mēs atgriežamies savā sākumpunktā -impēriskās KRIEVIJAS apskāvienos.
Meli, manipulācijas, neticība medijiem, sociālais netaisnīgums, vides piesārņotība, veselības nepieejamība.
Visur skandina - no rīta līdz vakaram - neļaujies negatīvismam. Pareizi jau saka, nevajadzētu tam ļauties, bet ir ļoti ļoti grūti apzināties, ka savā dzīvē esi izmetusi apli un būtībā nonākusi tur kur biji to uzsākot - netaisnīgā, ļoti sašķeltā sabiedrībā
un valstī .

Arī man, kā jau daudziem citiem, bija daudz pārdomu un sarunu par asu kritiku izraisījušo T. Ždanokas iekļaušanu grāmatā.

Kā jau intervijā tika minēts, daudzu lasītāju (un nelasītāju) neizpratni un sašutumu, ļoti iespējams, veicināja tieši grāmatas nosaukuma disonanse ar visu, kas zināms par minēto personu. Jāsaka, ka man patika tikko intervijā izlasītais teksta autores komentārs par nosaukumu: "Man mūsējās ir meitenes, kas būtu varējušas mācīties manā klasē, ja es dzīvotu tajā laikmetā." Konteksta veidotājas, savā ziņā. Tas, manuprāt, ir pilnībā akceptējams šī vārda un grāmatas mērķa skaidrojums, lai gan ticu, ka problēmas radīja tieši vārda (manuprāt) vispārpieņemtā interpretācija - mūsējie, tie, ar kuriem kopā jūtamies droši, ar kuriem ir kopīgas vērtības, kuriem nekas daudz nav jāskaidro, jo paši jau saprot. Savējie.

Vēl viena piebilde par šo tēmu - jā, arī es uzskatu, ka gadījumā, ja grāmata tiks lasīta priekšā mazākam bērnam, viss skaidrošanas un konteksta iezīmēšanas darba slogs diemžēl tiks guldīts uz vecāku pleciem. Parasti ir (un vajadzētu būt) otrādi - ja vecāki skaidro kompleksas parādības, bet jūt, ka pašu zināšanas un daiļrunība ir "par īsu", tad vēršas pēc palīdzības pie zinātniskās vai daiļliteratūras. Tas, protams, nav nekas slikts - grāmatas lasīšanu padarīt par interaktīvu nodarbi, kura veicina diskusijas starp bērniem un vecākiem, bet konkrētajā pasakā bērnišķīgais (neitrālā nozīmē) teksta formāts patiešām, var teikt, nedaudz "atkratās" no atbildības par skaidrojamās situācijas nopietnību.

Citādi liels paldies par brīnišķīgo ideju un fantastiskajām ilustrācijām!

"Varbūt esmu ideāliste un naiva, bet man šķiet, ka mēs esam pietiekoši nobrieduši, lai cieņpilni runātu arī par saviem pretiniekiem jeb opozīcijas pusi, piešķirot viņiem arī cilvēciskus vaibstus, nevis tikai bēgtu no viņiem kā no ārēja, nezināma spēka."
Man tomēr jēdziens 'mūsējais/-ā' kaut kā nelīmējas kopā ar vārdiem 'opozīcija', 'pretinieks'...
Diemžēl nepirkšu šo grāmatu, jo acīmredzot nesaprotu tās vēstījumu.