Augustā latviski izdoto grāmatu klāstu papildināja visnotaļ unikāls izdevums – pasaku grāmata "Mūsējās" par piecdesmit Latvijas sievietēm – ievērojamām personībām ar visdažādākajiem stāstiem, kontekstiem un dzīves gājumiem, kuru vienojošās pazīmes ir tik vien kā sievietība un piederība Latvijai, Latvijas teritorijai, vēsturei un kultūras telpai. Pasaku tekstu autore ir rakstniece un publiciste Santa Remere, savukārt par "mūsējo" sieviešu portretilustrācijām rūpējās māksliniece un ilustratore Elīna Brasliņa. Grūti nepieminēt, ka prieks par grāmatas iznākšanas notikumu brīžiem mijās ar neizpratni un pat nosodījumu, ko raisīja noteiktas saturiskas izvēles, kas, manuprāt, diemžēl aizēnoja kopumā unikālo grāmatas pamatos ielikto darbu un koncepciju. Lai arī šī saruna dažbrīd pieskaras kutelīgajiem jautājumiem par saturiskajām izvēlēm, to ieteicams lasīt labvēlīgi no sākuma līdz beigām un ņemot vērā kontekstu – tieši tāpat kā lasot pašu grāmatu "Mūsējās".
Ar grāmatas autorēm sarunājās Helmuts Caune.
Kā īsti sākās "Mūsējās"? Kam radās šī ideja?
Santa Remere: Tas izauga samērā nejauši vairāku cilvēku darbību rezultātā. Kad tapa "Satori" simtgades buklets, man uzdeva uzrakstīt par feminismu Latvijā – kas šajos simts gados ir mainījies. Un tad es domāju – vai man vajadzētu vēlreiz pārstāstīt tās pašas idejas burbulim, kas principā to visu jau zina? Un atkal nonākt pie tiem pašiem secinājumiem, ka vajadzīga izglītība, ka jārunā ar jauno paaudzi un tā tālāk? Otrs darbs, kas man tobrīd bija jādara, bija recenzija par grāmatu "Vakara pasaciņas dumpīgām meitenēm". Un no šiem diviem uzdevumiem man radās ideja, ka es šim bukletam varētu uzrakstīt kaut ko tādu kā septiņas pasakas par Latvijas sievietēm, kuru stāsti aptvertu šo simt gadu posmu.
Kuras bija šīs septiņas, ko tu izvēlējies?
Remere: Aspazija, Anna Brigadere, Regīna Ezera, Margarita Stāraste, Uļjana Semjonova, Inga Gaile un Vaira Vīķe-Freiberga. Tās tika publicētas simtgades bukletā un internetā, iztulkotas LSM un parādītas arī diasporai. Tad sāka nākt laiki un labas atsauksmes no bērnu vecākiem par to, cik forši un saprotami tas bijis priekš bērniem un ka viņi gribētu lasīt vēl. Un zem mana feisbuka posta, kurā es šīs septiņas nošēroju, Elīna braši iekomentēja, ka viņa labprāt ilustrētu šādas pasakas, un pat sāka parādīties jau pirmie izdevēju aizmetņi!
Brasliņa: Es nezināju, ka Santa šīs pasakas raksta, bet līdz ar visiem citiem tās izlasīju, kad pasakas tika publicētas "Satori". Un man tiešām patika šis formāts, tas, ka virsrakstā ir nevis "Vaira Vīķe-Freiberga", bet vienkārši "Vaira", tāpat kā "Uļa", "Regīna" un tā tālāk. Un tie fragmenti, kas tika izvēlēti no viņu dzīvesstāstiem – piemēram, par to, kā Regīna Ezera tā vietā, lai mazgātu putekļus, izvēlējusies šo laiku veltīt grāmatām. Vai Inga Gaile, kura uzskatīja, ka nevar dzīvot laulībā, kurā netiek dalīti bērna aprūpes pienākumi. Tā kā mana stratēģija šādi bezkaunīgi komentēt pie feisbuka ziņas jau bija darbojusies iepriekš, nolēmu to izmēģināt vēlreiz.
Remere: Kādu gadu tas karājās gaisā kā labs joks, tomēr pamazām rakstīju arvien jaunas pasakas klāt. Kaut kad es to puspajokam ierosināju Antonijai un tālaika "Satori" redaktorei Elizabetei, viņas to atzina par paceļamu projektu, un ar viņu aizmuguri tas arī izdevās. Grāmatai bija jāiznāk šīgada martā, bet tad iestājās pandēmija un viss tika pārcelts uz augustu.
Kad jūs sākāt sadarboties, kā jūs viena no otras ietekmējāties? Vai teksti bija pirmie, un tad tu zīmēji, izlasot, ko Santa uzrakstījusi?
Brasliņa: Jā, vispirms es izlasīju. Tas bija tiešām svarīgi – pirms tam klāt neķēros. Santas pasakas ir stilistiski līdzīgas, tomēr noskaņā savstarpēji diezgan atšķirīgas. Vispirms uztvēru noskaņu – kas ir tie uzsvērtie dzīves fakti, kas ir minētie atribūti un priekšmeti, ko varu izmantot. Man pašai pa vidu piedzima bērns, bet, par laimi, pasakas no Santas nenāca visas vienā lielā blāķī, bet pamazām, pa vienai. Šī bija viena no retajām reizēm, kad man lielākoties nelūdza neko mainīt ilustrācijās – gandrīz visas tika pieņemtas tādas, kā piedāvāju. Ar vāku gan mēs ļoti ilgi ņēmāmies, bet ar iekšlapām nebija problēmu.
Kas bija ar vāku?
Brasliņa: Sākumā bija pavisam cits risinājums – ar portretu kolāžu, kura stilistiski atšķirtos no iekšlapām. Es sākumā gribēju melnbaltu, Antonija teica, ka vajag krāsainu, tas rezultējās kaut kādā dzelten-rozā, dīvainā hibrīdā ar violetiem burtiem, mēs ar to jau palaidām "Projektu bankas" kampaņu. Es lasīju komentārus, un kāds no sponsoriem bija ierakstījis: nosponsorēju, viss forši, tikai vāks kaut kā liekas svešs. Arī man pašai par vāku nebija laba sajūta. Es apjautājos māksliniecei Zanei Ernštreitei, dizainerei, kuru ļoti cienu, un viņa bija tā, kas par vienu no virzieniem ieteica šos sieviešu atribūtus. Un to tad mēs kodām cauri dažādās iespējamajās krāsu kombinācijās.
Remere: Tieši vāks, manuprāt, ir pastiepis robežas vecumam, kas vispār šo grāmatu var lasīt. Es ar savu jaunāko dēlu pārbaudīju, ka to vāku var dot arī četrgadniekam – viņš meklē attēlotos priekšmetus un tad mēs ar viņu kopā meklējam, kas kurai sievietei pieder, kura kino taisa, kura raksta, kura bumbu spēlē.
Brasliņa: Piemēram, tāds priekšmets kā rakstāmmašīna attiecas uzreiz uz vairākām. Inesei Jaunzemei nav šķēps, bet ir sporta kurpe. Tur ir arī tā saucamais graudotājs, ar ko Vija Celmiņa taisa savus darbus. Tiesa, ne visiem priekšmetiem var piemeklēt "īpašnieces". Piemēram, tur ir arī ananass, bet tas ir…
Remere: Ananass ir noslēpums. (Abas smejas.)
Vai katras pasakas gadījumā tev uzreiz bija skaidra konkrētās varones krāsu palete?
Brasliņa: Man bija svarīgi, kādā secībā pasakas būs saliktas, lai zinātu, vai pārāk daudz nenāksies atkārtoties līdzīgām krāsām vairākās lappuses pēc kārtas. Bija arī daži portreti, kas pamainījās. Piemēram, es sūtīju pirmo variantu Inesei Zanderei, un viņai nebija laba sajūta par to. Tad pamainīju krāsas un viņa kļuva priecīgāka. Tā bija viena no retajām ilustrācijām, kas bija jāpamaina. Tad vēl arī Belševicai…
Remere: Tu Belševicai arī sūtīji?
Brasliņa: Nē, Belševicai sūtīju tikai domas, bet ar viņas portretu pati savā nodabā diezgan ilgi nocīnījos, līdz beidzot sapratu, ka vajag ar tām vārniņām, jo Vārnu iela un tā.
Vai jūs visas pasakas un visus zīmējumus saskaņojāt ar visām dzīvajām varonēm?
Remere: Es centos saskaņot ar visām. Viena dzīvā varone procesa laikā paspēja vairs nebūt dzīva, un tieši ar viņu es patiesībā būtu gribējusi aprunāties, jo viņas stāsts bija viens no grūtākajiem. Man atbildēja gandrīz visas. Bija, kas neatbildēja, tomēr es pieņēmu, ka tās ir publiskas personas, kuras esmu aprakstījusi pēc viņu biogrāfijām, pēc viņu pašu publikācijām un neesmu neko pārāk beletrizējusi.
Vai bija arī tādas, kas gribēja veikt būtiskus labojumus?
Remere: Jā, protams. Katra no šīm sievietēm ir liela personība. Tā tomēr ir pasaka par tevi, un ir mulsinoši, ja tavu stāstu, kuru tu pats vēl neesi līdz galam izstāstījis, pēkšņi, velns zina, kas, grib pārvērst pasakā. Jo sevišķi, ja pati esi rakstniece vai autore. Tur bija daudz pretestības, un man tas droši vien tajā visā bija grūtākais. Bet es to pieņēmu kā daļu no procesa, biju pacietīga un centos ņemt vērā to, uz ko man tika norādīts. Es gribēju, lai katra pasaka atspoguļo to, kā cilvēks pats par sevi jūtas. Piemēram, gan Māra Zālīte, gan Inese Zandere, gan Inga Gaile ieteica savus virzienus, un es to respektēju. Varbūt kopumā tas grāmatai laupa viendabību, bet dod vairāk autentiskuma, un man tas likās svarīgi. Viena no pirmajām šādām sarunām man bija ar ASV dzīvojošo Signi Baumani, kura pati taisa pasakas, tāpēc es biju īpaši satraukusies. Es viņai parādīju savu variantu, un viņa teica – nu paga, nu nē, es taču esmu Šeherezade! (Smejas.) Un es teicu – labi, tad pārtaisīsim, lai būtu Šeherezade. Tā arī ir visa atslēga – vai tu esi Ziemeļmeita, vai Šeherezade, vai kaujies ar sumpurņiem, un katra šī komunikācija man deva šo sajūtu, ka, lūk, šī pasaka ir pabeigta. Ja varone pasaka, ka šādi varētu būt okei, to var uzskatīt par pieliktu punktu un ķerties pie nākamās.
Grāmatas mērķauditorija noteikti ir pilnīgi jebkurš, tomēr kas, jūsuprāt, ir tās mērķauditorija pirmkārt?
Remere: Tie noteikti ir sākumskolas bērni. Varētu būt, ka apmēram no 10 gadu vecuma bērni to var lasīt patstāvīgi. Pirms 10 gadu vecuma varbūt labāk kopā ar vecākiem, lai var pārjautāt neskaidrās vietas. Es testēju pasakas uz sava astoņgadīgā bērna un konstatēju, ka reizēm viņam šo to pagrūti saprast, bet kopumā viņš ir spējīgs uztvert, par ko ir runa, pat pieņemt visus politiskos terminus un profesiju nosaukumus un joprojām just, ka apakšā tam ir stāsts. Bet man liekas, ka grāmatā ir kas svarīgs arī nedaudz lielākiem bērniem, kuri bieži tiek mocīti ar profesijas izvēles jautājumu – sevišķi 9. vai 12. klasē. Un te ir daudz stāstu par to, kā šajā lielajā pasaules jūklī cilvēki izvēlas profesijas. Man liekas, ir svarīgi palasīt par citiem cilvēkiem – kādi viņi ir bijuši tīņi un kā risinājuši šo jautājumu.
Brasliņa: Un redzēt, ka sākumā drīkst arī nesanākt un ka savu īsto aicinājumu tu varbūt atradīsi ar otro vai trešo piegājienu.
Remere: Un ka nav vienu rāmju vai vienu atbilžu, ka pasaulē varbūt ir tādas profesijas, par kurām tu nemaz nezini. Tā ka principā grāmatas mērķauditorija ir visi skolēni.
Skaidrs, ka šie stāsti varētu iedvesmot meitenes. Bet kā tie varētu rezonēt ar puikām?
Remere: Man šķiet, ka tās pašas "Vakara pasaciņas dumpīgām meitenēm" vairāk bija tēmētas tieši uz meitenēm, tā vienmēr bija dāvana, ar ko iet uz krustmeitas dzimšanas dienu. Bet tas automātiski kāpina interesi arī zēnos – kas tad tur ir tajā grāmatā, ko dod tikai meitenēm? Šī grāmata, manuprāt, drīzāk ir domāta, lai nonāktu pie ģimenes kā tādas, un tad vecāki ar bērniem var kopā pārrunāt – kas ir šie Latvijas ievērojamie cilvēki.
Brasliņa: Ja turpinām atsaukties uz "Dumpīgajām meitenēm", man šķiet, tur ilustrācijas bija īpaši "sievišķotas". Šeit man bija svarīgi radīt ilustrācijas, kas, lai arī joprojām ir košās krāsās, tomēr nav nepieciešami domātas bērniem, bet īpašā, varbūt nedaudz vorholiskā stilistikā ir pēc iespējas portretiski līdzīgas savām varonēm.
Remere: Pārsvarā jau grāmata droši vien tiks meitenēm. Tā ir grāmata, ar ko iet ciemos, dāvināt un teikt: "Es gribu, lai tu audz liela un droša!" Bet brālis arī var lasīt.
Bija kāds, kurš sašutis vaicāja: "Un kur grāmata par 50 vīriešiem?!"
Brasliņa: Daži tādi komentāri bija, jā – ka gaidīšot, kad iznāks arī "Mūsējie".
Remere: Protams, tāda varētu iznākt. Bet šo sarunu var izvērst pēc tam, kad ir iekļautas arī sievietes. Un tad jau var runāt par svarīgiem cilvēkiem kopumā. Kad sievietēm ir atdota viņu vieta kopējā enciklopēdijā, kopējā vēsturē, var taisīt arī citus salikumus.
Brasliņa: Te varētu sanākt laba saruna. Ja kāds bērns pajautātu, kāpēc ir par meitenēm, bet nav par puikām, tas vedinātu uz sarunu par to, kāds vispār ir tēlu dzimšu līdzsvars vai nelīdzsvars bērnu literatūrā.
Remere: Un sevišķi tādās pasakās, kurās galvenais varonis ir trešais tēva dēls un sieviete biežāk ir tā, kas jāglābj. Protams, pasaku vēsturē ir arī variācijas, tomēr to drošsirdīgo un galveno varoņu – sieviešu – īpaši daudz nav.
Brasliņa: Ir daudz sērdienīšu.
Vai tev, Santa, laika gaitā izstrādājās kādi kritēriji, kā izvēlēties un selekcionēt biogrāfiskos faktus, kādā griezumā un gaismā tos rakstīt?
Remere: Jā, jau pie tām pirmajām septiņām apmēram ieskicējās tā forma, kurā es turos. Pasaka sākas ar "reiz bija", "reiz dzīvoja", tad seko sākotnējās vides apraksts... Es katrai centos atrast kaut kādus faktus, kas kaut nedaudz atspoguļotu bērnību. Tad seko šķēršļi, ar ko nākas saskarties, un tad ir viens neparastais, veiksmīgais vai pārsteidzošais pagrieziena punkts, kurā viņa nonāk. Bet absolūti stingri pie tās formas es nepieturos – kā jau teicu, ņēmu vērā varoņu ieteikumus. Parādījās jaunas, svarīgas līnijas, piemēram, mātes un meitas attiecības. Starp varonēm ir arī savstarpēja saistība, ir viens mātes un meitas pāris. Kāda ir bijusi kādas citas biogrāfe, kāda no kādas citas ir ietekmējusies. Vēl kāda man ieteica kādu citu, par ko noteikti jāuzraksta pasaka. Parādījās jautājums par to, kas katrai no šīm sievietēm ir bijusi autoritāte, paraugs. Lielākoties es ar katras varones materiālu kādu laiku dzīvoju, intuitīvi kasot nost pa kārtai, līdz nonācu pie formas, kas, manuprāt, katrai varonei atbilst. Es ļoti gaidu reakcijas, jo daļa no šī procesa ir bijusi ļoti subjektīva un meklējoša.
Tu vairāk gaidi bērnu vai pieaugušo reakcijas?
Remere: Es gribētu dzirdēt bērnu reakcijas – tās man laikam ir vissvarīgākās. Dažas jau esmu saņēmusi, un tās mani iepriecina. Esmu dzirdējusi no 13–14 gadus vecām tīnēm, ka viņas tur atradušas daudz ko, ko ļoti spēj saprast, – stāstus par ēšanas traucējumiem, par stilīgumu un nestilīgumu. Bet man gribas dzirdēt visus viedokļus – no tiem, kas grāmatu patiešām lasījuši, nevis tikai pagrābuši sensacionālākos faktus.
Kā jūs atlasījāt atlikušās 43? Vai kaut kas palika pāri?
Remere: Izvēle pamatā bija mana. Es veselu gadu ar viņām dzīvoju un rakstīju tāpat kā pašā sākumā – pa septiņām, pa septiņām, katrā šajā septiņu cilvēku blokā mēģinot aptvert dažādus laikmetus. Nozīmīgs faktors šajās izvēlēs bija tas, ko šīs sievietes nozīmē man pašai, kā viņas mani iedvesmo. Gandrīz visiem stāstiem ir kopīgs tas, ka to varones grūtību priekšā ir pateikušas – nē, es to varu, man izdosies.
Ir arī tādas, kas palika ārpus šī piecdesmitnieka?
Brasliņa: Ir gan. Bet nedrīkst jau teikt! Sirds sāp...
Remere: Bet nevajag teikt, ka palika ārpusē. Man ir arī tādas pasakas, kas joprojām nav īsti pabeigtas, jo nesanāca parunāt ar to varonēm vai nezināju, kā pabeigt. Varbūt tās tiks pabeigtas. Bet man bija svarīgi aptvert gan dažādus laikmetus, gan dažādu profesiju tipus, gan arī tādu kā globālo aspektu, jo ir daudz tādu varoņu, kas ir no Latvijas, bet dažādos laikos un dažādu iemeslu dēļ aizceļojušas.
Izklausās, ka daudziem šķiet, ka nav iespējams tāds naratīvs, kas varētu attaisnot Tatjanas Ždanokas iekļaušanu šādā grāmatā.
Remere: Lielākā daļa šo jautājumu formulē tādā "WTF" formātā, un es neuzskatu, ka uz tādiem ir jāatbild. Bet ir arī cilvēki, kas saka – klau, es šo koncepciju tiešām nesaprotu, tu vari, lūdzu, paskaidrot? Uz tiem tad es mēģinu atbildēt. Es skaidroju, ka grāmatā ir neliela iekšējā dramaturģija. Tajā ir attēlota vēstures virzība, pieminētas vismaz desmit brīvības cīnītājas. Ir laiks, kad nebija Latvijas, un tajā ir Anna Ķeniņa, kas ļoti gribēja Latviju. Tad mums ir pirmā brīvvalsts, kurā attīstās sieviešu talanti un spējas, kaut arī valdībā viņas īpaši nebija gaidītas, kā zinām. Tad nāk Otrais pasaules karš ar visiem pārdzīvojumiem, ko tas nesa, un dažādajiem stāstiem, kā mainās sieviešu liktenis. Dažas aizceļoja, citas palika tepat un strādāja, un arī padomju laikā piepildīja savus sapņus, pielāgojoties un atrodot iespējas realizēt savu potenciālu. Un tad ir vesels bloks par to, kā mēs cīnāmies par savu neatkarību, un sievietes, kas to pārstāv. Katra savā veidā – vai nu pacietīgi gaidot, vai ar izturību, vai ar kaut kāda veida protestu.
Divas lappuses pirms Tatjanas Ždanokas ir Sandras Kalnietes stāsts par dzīvās cilvēku ķēdes organizēšanu, par to, kā viņa, naktīs neguļot, paveic ļoti lielu projektu un kas viņa ir tagad, pēc daudziem gadiem. Tad seko stāsts par Vairu, kura jau pēc brīvības izcīnīšanas atnāk Saeimā ar jaunu gaismu un jaunu spēku un saka – mēs esam stipri, mēs esam vareni! Un tad tu saproti, ka mēs esam visu laiku gājuši un pret kaut ko cīnījušies, cīnījušies pret kaut kādu neredzamu spēku, bet kas tad īsti ir šis neredzamais spēks? Es gribēju iedot seju arī šim pretspēkam – iespējams, ļoti simbolisku un emblemātisku seju. Tā ir Tatjana Ždanoka, kuras vārdu zinu no bērnības, jo tas vienmēr ir cirkulējis presē – vienmēr kā bieds, vienmēr... Tu esi maza meitene, tu to īsti nesaproti, ir tur kaut kāda Ždanoka, līdzīgi kā mani bērni zina, ka ir tas Tramps un tas Putins – tu nezini, kas tas ir, bet tas ir kaut kāds bieds. Un es gribēju papētīt arī to viņas stāstu – kā cilvēks kļūst par to biedu? Kāda veida biogrāfija tā ir? Jo tas nav vienkārši ārējs, bezpersonisks spēks, tas ir reāls cilvēks – turklāt cilvēks, kuru daļa no Latvijas sabiedrības regulāri atkal un atkal ievēl, acīmredzot uzskatot, ka šī cilvēka pārstāvība viņiem šeit, Latvijā, nodrošina cieņpilnu dzīvi. Šādi cilvēki dzīvo, un ļoti iespējams, ka kādam no krievvalodīgajiem viņa ir autoritāte. Un varbūt arī viņiem ir svarīgi šo pasaku izlasīt un padomāt, kur viņa atrodas šajā sabiedrībā.
Brasliņa: Jā, man arī ir bijušas sarunas ar cilvēkiem par šo jautājumu. Kā problemātisks faktors saistībā ar Ždanokas iekļaušanu tika minēts grāmatas nosaukums – "Mūsējās". Kādā veidā Tatjana, kura, kā teica mans vīrs, "uzskatāmi nevēlas būt mūsējā", šeit iederas? Man liekas, tas ir interesants žests – mēs tevi ņemsim savā barā, pat ja tu to negribi. (Smejas.) Tas, ka mēs atzīstam tavu esamību šeit, nevis pasakām – tu esi kaut kāds ļaunais spēks, kuru mēs izgrūžam. Jo mēs saprotam, ka tu tepat blakus vien esi.
Remere: Viņai ir Latvijas pilsonība. Daudzām sievietēm grāmatā "Mūsējās" nav Latvijas pilsonības. Tur ir, piemēram, Krievijā dzimusī un krievvalodīgā Aleksandra Beļcova. Vai Vera Muhina.
Brasliņa: Jautājums: kas tad ir tas kritērijs – labā, ērtā nelatviešu sieviete vai neērtā latviešu sieviete?
Remere: Vai Annija Londonderija, kas ir aizbraukusi no Latvijas četru gadu vecumā. Vai Vija Celmiņa deviņu gadu vecumā, vai arī citas, kas dzīvojušas citur pasaulē. Kas tad īsti ir tās "mūsējās"? Man mūsējās ir meitenes, kas būtu varējušas mācīties manā klasē, ja es dzīvotu tajā laikmetā. Kas izaug no cilvēkiem, kas bērnībā grupā sēž tev apkārt? No cilvēkiem, kuru likteņi, darbi un politiskā pārliecība var būt ļoti dažāda? Šī ir grāmata par šajā teritorijā atrodamajiem dzīves stāstiem.
Brasliņa: Un nevis "izcilākās" 50 sievietes. Tāda nebija doma.
Remere: Iebildumi jau nav tikai pret Tatjanu, ir arī pret Vairu, pret Džemmu…
Pret Vairu?! Kāpēc?
Remere: Vairai kāds tur bija uzracis kaut kādus senus politiskus faktus. Attiecībā uz Džemmu bija lieli iebildumi – kā var nepieminēt citas daudz tautiskākas mākslinieces, bet pieminēt viņu, kas ir veiksmīgi situsies caur padomju laiku sistēmām…
Šķiet, ka tieši attiecībā uz Ždanoku šī kritika ir par to, ka caur šo iekļaušanu jūs it kā leģitimizējat viņas naratīvu, kurš ir pretējs Latvijas valsts nacionālajam naratīvam. Jūs leģitimizējat naratīvu, kas noliedz Latvijas okupāciju un, pats trakākais, jūs to barojat bērniem un līdz ar to relativizējat nacionālās vērtības viņos.
Brasliņa: Ļoti labs kopsavilkums!
Remere: To, ka tiek noliegta Latvijas okupācija, spriež cilvēki, kas ir izlasījuši vienu teikumu tviterī – turklāt izgrābtu no konteksta. Iepriekšējā pasaka pirms Ždanokas ir par to, kā Latvija tika ar varu un karaspēka ienākšanu pievienota PSRS, par to, kā latvieši bēga no okupētās teritorijas – tas ir Ineses Zanderes stāstā un daudzos citos. Man šķita, ka nav jāpasaka priekšā – lūk, šeit nu tagad nāk sliktais! To, ka kāds ir sliktais, ir jāspēj ieraudzīt kontekstā. Un, ja uz visu šo priekšzīmīgo dāmu fona nevar pamanīt to, ka ir arī kāds, kas darbojas pret, ir jābūt aklam. Es esmu diezgan pārliecināta par mūsu valsts demokrātisko sistēmu. Varbūt esmu ideāliste un naiva, bet man šķiet, ka mēs esam pietiekoši nobrieduši, lai cieņpilni runātu arī par saviem pretiniekiem jeb opozīcijas pusi, piešķirot viņiem arī cilvēciskus vaibstus, nevis tikai bēgtu no viņiem kā no ārēja, nezināma spēka. Šīs bailes, kas ir sabiedrībā no vārda "Tatjana", mani biedē vairāk par pašu Tatjanu. Kā jūs varat būt tik nepārliecināti par savu valsti un par demokrātijas principiem?
Brasliņa: Vēl viens iebildums bija – vai ir godīgi uz bērnu vecāku pleciem uzvelt šo nastu, ka jāizskaidro konteksts, kāpēc arī šī Tatjana ir šeit, neatkarīgi no tā, vai viņi tam piekrīt vai nepiekrīt. Man liekas, ir zināma problēma tajā, ka tu atver grāmatu un uzreiz šķir uz Tatjanas pasaku – kas tagad ir kļuvis populāri. Tas daudzos gadījumos droši vien tā arī notiks. Bet, no otras puses, šī ažiotāža minētos jautājumus noteikti ir atsegusi.
Mazliet līdzīgi vecāku sūdzībām, ka viņiem saviem bērniem jāskaidro sekss, jo skolas to neizdara viņu vietā.
Remere: Principā mūsu fokuss bija runāt par sieviešu dzīvesstāstiem un par to, kā feminisms patiesībā ir radies arī Latvijas teritorijā, tas nav ienācis no Rietumiem. Bet tagad fokuss ir novirzīts uz citu – nacionālo – jautājumu. Tas man ir tāds jauns antropoloģisks piedzīvojums – saprast, kas ar mums notiek, ka mēs esam gatavi sākt stāstīt savu stāstu no negatīvā, no melnā stāsta izejas pozīcijas. Nevis vispirms runāt par to, ka jūs uzrakstījāt par Kalnieti! Jūs uzzīmējāt Vairu! Nē, mēs atradīsim to vienu punktu, kur ir negatīvais, un mēs par to raudāsim un pārdzīvosim
Brasliņa: Tas kontrasts ar Vairu ir tāds zīmīgs. Es arī saņēmu personisku zvanu no cilvēka, kurš jautāja – nu kā tieši aiz Vairas Vīķes-Freibergas uzreiz šito tautas nodevēju?! Kā jūs, foršas meitenes būdamas, varējāt tā izrīkoties? Es saprotu šo pozīciju. Arī ar savu mammu esmu par to runājusi. Varbūt, par laimi vai par nožēlu, mēs ar Santu esam pārāk jaunas, lai sajustu šo okupācijas sāpi, neesam to pietiekami izdzīvojušas. Es nezinu, vai tas ir labi vai slikti, ka mēs šo smagumu tik lielā mērā vairs nenesam līdzi .
Remere: Es gan domāju, ka es to vēl paspēju piedzīvot, jo sevišķi deviņdesmitajos. Bet es dzīvoju šodien, un mēs rakstām nākamajai paaudzei, un man gribas, lai paaudzes savā starpā saprotas un atrod veidu, kā par to runāt. Nav viena pareizā veida, kā par to runāt. Šī bērnu grāmata ir viens no iespējamajiem veidiem. Bet par to ir jārunā.
Pēdējais jautājums par šo tēmu – kāpēc Tatjanas pasakā tika izvēlēts vārda "okupācija" maigais, mīkstākais sinonīms "pievienošana"?
Remere: Lai kompleksaini nemālētu šo velnu pārāk melnu, jo konteksts viņu tāpat noliek tajā vietā, kur viņš ir. Vēl viena lieta – tā tomēr ir bērnu grāmata, mazliet rotaļīga un humorīga. Arī par citām sievietēm ir rakstīts mazliet infantilizēti. Man kā pieaugušam cilvēkam joprojām šķiet mazliet kā joks visus šos ievērojamos cilvēkus saukt tikai vārdā. Tas ir mazliet rotaļīgi.
Brasliņa: Pat ķecerīgi!
Remere: Valodai ir daudz dažādu līmeņu un stilu, un es nedomāju, ka pēc tam, kad esi kaut ko uzrakstījis, tik ļoti jābūt pašam sev advokātam. Teksts ir uzrakstīts tāds, kāds ir, vērtējiet to, kā gribat, tikai, lūdzu, pirms izsakāt viedokli, izlasiet visu!
Brasliņa: Es arī pēc šīs pasakas saņemšanas no Santas nodomāju – okei, drosmīgi. Pārlasīju vikipēdijas šķirkli par Ždanoku, lai pārliecinātos, vai man nav kādu zināšanu caurumu. Bet pat pēc tam man likās, ka tas ir pietiekami pārliecinošs teksts, lai to atstātu. Man neviens nebūtu liedzis kliegt – nē, nē, Santa, ko mēs darām, tikai ne šo! Bet man nebija tādas vēlmes.
Kā jūs domājat – grāmatai būs turpinājums? Varbūt ar tām, kas netika piecdesmitniekā?
Remere: Nu jāskatās, kā cilvēkiem patiks, vai būs interese. Man ir vēl dažas nākamās un nepabeigtās, bet grūti teikt, kādā formā tas izpaudīsies. Strādājot pie šīm pasakām, katrai nācās ļoti daudz ko nogriezt nost, bet mani savāktie materiāli par šīm sievietēm vispār ir krietni plašāki. Dažus man tiešām gribētos izmantot. Un man šķiet, ka vismaz par dažiem stāstiem cilvēkiem būs arī plašāka interese.
Kas ir jūsu pašu pārsteidzošākie atklājumi par konkrētām varonēm?
Remere: Varbūt tāpēc, ka esmu frīlansere, es dzīvoju ļoti brīvi – kur vējš mani nes. Katra šī satikšanās ar kādu no varonēm bija tāda mazliet pasakaina man pašai. Tas brīdis, kurā šis stāsts ienāca manā dzīvē un kā tas mani uzmundrināja… Gandrīz katra no viņām man deva spēku rakstīt par nākamo. Gundegai Repšei varbūt pašai ne sevišķi patika rezultāts, bet man bija liels prieks pārlasīt viņas "Alvas kliedzienu". Es sapratu – ja latviešu literatūrā ir kāda patiesi dumpīga un feministiska varone, tā ir Rugetta no šī romāna. Cik tur bija daudz tā autentiskā tīņa spēka! Bet es teiktu, ka ikviens no stāstiem man kaut kādā ziņā izkristalizējās kā atklājums. Ineses Jaunzemes grūtā biogrāfija vai Lidija Freimane, kas tika saukāta par muļķi… Cik daudzām no viņām bērnībā vai jaunībā tika pateikts – ko tu ņemies, tev nekas nesanāks, tev nav jēgas maksāt par izglītību, labāk vienkārši dzemdē, un miers! Un kur viņas to spēku atrada?
Brasliņa: Ļoti bieži – tik un tā vēl arī dzemdējot! (Smejas.)
Ko šo sieviešu grūtību pārvarēšanas stāsti mums signalizē par sieviešu stāvokli un vajadzībām? Vai nebija nevienas, kam viss gāja kā pa sviestu?
Remere: Es mēģināju parādīt to dažādību. Viena lieta, kas izkristalizējās – ļoti svarīgi, ka ir labi, atbalstoši vecāki un ģimene. Tā bija, piemēram, Džemmai Skulmei. Viņai jau no bērnības bija labi, atbalstoši vecāki un ģimene, kas viņu ieveda mākslas pasaulē un pavēra daudzas iespējas. Viņai gan nāca citi šķēršļi, ar ko cīnīties. Varbūt es pārāk romantizēju, bet man šķiet, ka tā bagātība, kas Džemmā bija ielikta, mākslas lauciņā padarīja viņu par vienīgo kandidātu, kam bija cerības izdzīvot 50 padomju gadus, vienlaikus saglabājot brīvās Latvijas mākslas vides garšu un kodolu, iznest to cauri visam garajam mūžam un vēlreiz parādīt deviņdesmitajos. Arī Zentai Mauriņai un Mildai Palēvičai bija ļoti atbalstošas ģimenes. Mauriņas tēvs izglāba citus bērnus no bērnu triekas, bet savu meitu pasargāt nespēja. Tomēr vecāki viņu rokās nesa uz skolu, lūdza direktoru viņu pieņemt, sitās aizvērtās durvīs laikā, kad klasē būt "kroplam" bērnam, kā tolaik viņus dēvēja, bija vislielākais kauns un tādiem iegūt izglītību bija gandrīz neiespējami. Vai arī Lūcija Garūta, par kuru ģimene pastāvēja un cīnījās, par spīti viņas muguras traumai. Bija arī tādas, kam kādā brīdī bija atbalstoša draudzene vai sabiedrība apkārt. Bet no šiem stāstiem ir redzams, ka kaut kādam atbalstam īstajā brīdī jābūt, ka bez tā nevar. Vai bija arī kāda, kam pietika ar pliku spītu?
Brasliņa: Margo Zālītei nācās ļoti daudz cīnīties vienai pašai
Remere: Jā, tas tiesa. Bet kopējā tendence ir tāda, ka bez palīdzības tikt pāri pasaules un sabiedrības uzceltajiem šķēršļiem ir ļoti grūti.
Vai ir kaut kādi šīs grāmatas panākumi vai efekts, ko jūs varētu atzīt par labu gala iznākumu esam?
Remere: Izejas punkts bija tāds, ka šie stāsti un šī patiesība ir tik vienkārša, ka to spēj saprast arī bērns. Mēs varam daudz runāt par to, ka nav bijis sieviešu līdztiesības, ka ir problēmas ar vienlīdzību, bet šie teorētiskie vārdi it kā rezonē paši sevī. Tiem vajadzīga seja un ilustrācija. Un te ir ļoti vienkārši dzīvesstāsti, kas acīmredzami parāda, kādas ir bijušas – un joprojām pastāv – problēmas. Ir pagājuši 150 gadi, ir iegūtas daudzas tiesības, bet joprojām reizēm liekas, ka kaut kāda tradīcija reizēm uztur šķēršļus sevī pašā – kad liekas, ka es nepavilkšu ģimeni un karjeru un man ir jāizvēlas viens, kaut kādi kompleksi par to, ko par tevi padomās, neticība saviem spēkiem – vismaz manā paaudzē tas joprojām ir aktuāli. Arī man pašai. Šie stāsti bija spēka stāsti man pašai, un varbūt arī tām jaunajām meitenēm, kuras māc kompleksi par savām vēlmēm, izvēlēm un sapņiem, tie dos spēku. Saprast, ka varbūt būs grūti, bet tu to vari.
Brasliņa: Es domāju par to, kā būs pēc desmit gadiem, kad manai meitai būs desmit gadu. Cik lielā mērā šī grāmata būs "novecojusi", un kā viņa to varētu ņemt pretim. Kad tev pašai parādās bērns, tu vairs nedomā par abstraktu lasītāju un par to, kā viņš vai viņa uztvers tekstu, bet tu domā par savu bērnu. Tāpēc lieliski, ka tev, Santa, ir iespēja testēt pasakas uz savu vecāko dēlu.
Remere: Jā, bet manam dēlam ir daudz viņa vecuma draudzeņu, un arī manis pašas draudzenēm ir apmēram tāda vecuma meitas. Un man gribas viņām visām dot labas idejas. Spēlēt kopā foršas spēles, iet uz foršām vietām, dot to labāko, ko tu zini. Kaut kas viņām noteikti nepatiks, un viņas atklās pašas savas lietas, bet šī ir tāda forša rotaļa, ko uzspēlēt kaut vai ar draugu bērniem.
Un uz ko šie paši stāsti varētu iedvesmot puišus?
Remere: Es domāju, ka uz to pašu – uz visdažādākajām profesiju izvēlēm, domāt par to, kas tev patīk, un nenovirzīties no šī fokusa, ja arī kāds tev saka, ka tu to nevari. Tā reizēm ir ne tikai dzimuma, bet arī citu faktoru sociālā stigma.
Brasliņa: Ir svarīgi, ka mazi zēni redz, ka nav tādu "sieviešu" vai "vīriešu" profesiju, kas man šķiet ideja, kura nīdējama saknē.
Remere: Un – ka viņi ciena meitenes tādā pašā mērā kā puikas.
5