***
Brīvības sajūta ietriecas manī
Kā Getliņu buldozers,
Aizslaukot visas drazas un atstājot telpu elpai.
Šis ir tas mirklis, kura dēļ cilvēki nodod sapņus,
Šī sajūta: ieelpa – izelpa,
Viss ir iespējams brīdis.
Pēc tam viss, kā senāk –
Autobuss, čemodāns, smakas,
Kermenis savanģo spēku,
Kas ieplūst pasaules upē.
Šis ir tas mirklis,
Kura dēļ cilvēki atceras sapņus -
Mīlestība plēš pušu.
No visiem caurumiem pūš.
***
Man vairs nepatīk neviens dzejolis,
Esmu piekasīga, un manī nav šovakar vietas veldzei,
Ko gan man iztēloties, kas palīdzētu man aizmigt,
Pēc šīs dienas, kas nobružā atkal jau dažus centimetrus tās maigās ādas.
Neesmu, neesmu labs es cilvēks,
Un pat tajā, kā es to saku,
Es gribu dabūt izpirkumu un iespraukties vilcienā,
Kas lido ar rozā baloniem pietūcītās debesīs,
Uz vietu, kur ir daudz slavas, vīna, vakaros seksa.
Es gribētu būt labāks draugs saviem tuvākajiem,
Es gribētu būt labāks draugs saviem tuvākajiem,
Palīdzēt viņiem tikt pāri tai sētai, aiz kuras aug ceriņu krūms,
Kurā zied viņu laime,
un pati es varētu aizbraukt mājās ar pirmo, trešo vai sesto tramvaju,
uzrakstītu vēstuli kādam un ietu gulēt,
ar padarīta darba sajūtu, ar prieku par nakti, kas dienu sargā.
Tā nav noticis vēl nekad.
***
Es domāju par šīm bērna dusmām –
mani neviens nemīl.
Un smēķēju vienu cigareti jau kuro dienu,
Man ienāk prātā uzrakstīt didaktisku dzejoli,
Par mīlestību, kas rodas tikai tad, kad tu mīli.
Bet man nav tik daudz humora izjūtas,
Lai nodarītu to kaut cik gaumīgi.
Un tāpēc es atslīgstu krēslā,
Paņemu meitu uz ceļiem,
Un mēs braucam dipada dapada,
Starp ziedošiem kartupeļiem.
***
Uznāk lietus, uznāk baltas sarmas, uznāk uznāk pēkšņi skumja sirds,
Uznāk vīrietis pie viņas, kājas basas, un tu neesi nemaz tik greizsirdīgs.
Uznāk autobuss ar tikai sērām sejām, un nevienas pašas meitenes,
Uznāk smarža sadegušu lapu, un tu vari gaudot radio pat līdz.
Uznāk lietus, uznāk baltas sarmas, uznāk, atnāk jaunas vēstules,
Bet no viņas nav nevienas pašas, uznāk, uznāk rūsa dvēselēs.
Uznāk zaļi dārzi, uznāk laterniņas, uznāk cigarešu galu ugunskurs,
Uznāk draugu draugi, nelaiž tevi vaļā,
Nelaiž tevi vaļā vienu skumt.
Uznāk, uznāk rokām tādas lielas sāpes,
Ka vairs kaķi nespēj noglāstīt,
Uznāk, uznāk bēdas, nelaiž tevi vaļā,
Un pat rumu nevar viņām iestāstīt.
Un no rīta, sērā kaķu elpā, uznāk dzīve pēkšņi,
Tā kā zibens uznāk, tā kā kaut kāds sods,
Bet tu nepagriezies, tevi baida tumsa.
Uznāk dzīve, uznāk un uzreiz ir prom.
Aizbraucot
Lidosta pilna asaru – tu vari braukt ar kuģi,
Viņš lidos ar lidmašīnu,
Viņa ar ratiem pa bruģi.
Kas paliks mums, kad jūs visi aizbrauksiet?
Kādu saullēktu mēs atradīsim aiz Doma baznīcas,
Kādas kūkas ēdīsim uz Blaumaņa ielas,
Kā mēs varēsim izlasīt jūsu grāmatas,
Kas būs pārvērtušās dirižabļos un aizēnos jūsu gaišās sejas?
Kas notiks ar šo mazo, nenovīdīgo republiku,
Ar šo saules pielieto bļodu, kas ziemā smaržo pēc malkas,
Pavasaros pēc jaunības, vasarās švīkst gar basajām kājām,
Kurā nav ceļu uz priekšu, bet kurā ir ceļš uz mājām?
Un kā ar to dzirkstošo, aizturēto, apspiesto plūsmu,
Kas jūsos guldz, meklēdama ceļu uz āru,
Kā ar to straumi, kas, palaista vaļā, attīrītu lauku
Un iestādītu tur vārdu?
Kā ar tiem kokiem, kas izaugs, kā ar tiem bērniem,
Kas jau iesēti sievietēs,
Kā ar tiem solījumiem, kurus mēs atliekam no dienas uz dienu,
Gaidot, kad vairāk maksās?
Es jūs lūdzu – nebrauciet prom,
Cik galu galā cilvēks var apēst?
Tad mēs kādreiz varbūt varēsim kopā aizšaut uz Parīzi, Amsterdamu un Romu,
Un atvest sauli un sirsnību mūsu ziemai, atvest donaldu pilnu somu.
Tad mēs varēsim spēlēt džezu mūsu ne tik spožajās viesistabās,
Bet mēs taču vēl pratīsim dejot,
Mizot kartupeļus un daži pat stādīt,
Gar jūru pat noplukuši mēs varēsim klejot.
Kam jums tās zelta pilis un piecpadsmit dažādi vīri, cilvēka cienīgs atalgojums?
Cilvēks cienīgs mostas no rīta, dzer kafiju rūgtu un pasmaida sakostiem zobiem.
Un protams – viņi ir maitas, viņi zog un uzskata mūs par idiotiem,
Varētu viņus kaut kur aizsūtīt, lai vieglāk elpot ir kāpu krūtīm.
Bet bēgt no neliešiem nav nekāds stils,
Nav drosmīgi, nav tur spēka.
Vēl jau mums visiem ir, ko ēst, ko mugurā vilkt, ko elpot,
Lūdzu nebrauciet prom,
Jo dzīve ir dzīvojama,
Un nav tai garantijas talona, ko uzrādīt Briselē,
Kad iepriekšējā ir salūzusi gabalos.
Lūdzu, dodiet man jaunu!
Viņi jau arī iedos, bet šī dziedās tikai par naudu.
Un nedomājiet, ka man nav apnicis tas, ka mēs vienmēr dziedam,
Bet dzīve ir dzīvojama, un negribas palikt vienam.
Protams, izdzīvošana ir primārais instinkts,
Bet kas būs ar visiem tiem vārdiem, kas
Jūsos salauzti bēniņos guļ, sasviesti, apputējuši,
Aizlīmētām mutēm, iespiesti meitas istabiņās,
Piedzērušies atlūzuši pie vecāsmammas uz kušetes.
Viņi visi taču vēl ir dzīvi un drīz modīsies, un jums kaut ko teiks.
Mēs visi, redz, domājam, ka būtu pelnījuši ko labāku,
Glītāku tepiķi, uzticīgāku vīru.
Mēs esam pelnījuši to, kas mums ir – arī aizbēgt un atvērt lappusi tīru,
Un saprast, līdz sāpēm saprast, ka koki bez saknēm neaug,
Tie klibo uz plastmasas kājām.
Tu domā, ka esi kas īpašs, un aizbrauc uz Vidusjūru.
Tu arī būtu kas īpašs, ja paliktu šeit un atklātu to,
Kas ir tavs uzdevums šajā valodā, šajā zemē, šajā nenovīdīgo, skaudīgo, dziedošo, zogošo ļaužu pūlī,
Iespējams, mēs patiešām to saprastu, kādā no tām dienām,
kas sekotu dienai,
kurā mēs pārstātu bēgt.
Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!
CITI AUTORA RAKSTI
Ūdenstorņa radīšana
Lote Vilma Vītiņa ir mana varone, un tāda viņa kļuva brīdī, kad izlasīju šo teikumu: "Tavas rokas tornī sakustina lietas, kuru esamību iepriekš nenojautu."
Nakts
es nenomiru šodien un rīt noteikti viss un rīt rīt rīt viss noteikti būs vēl labāk
Ingas 2. vēstule
Daļa cilvēku mūsu sabiedrībā zaudētu varu, ja nevarētu norādīt, kā un kādā veidā jāmīl, kādai jābūt ģimenei, kam jāaudzina bērni, kam jādomā dižas domas. Ja nevarētu norādīt, kas ir "pareizie". Un ko tad viņi darītu, ja pēkšņi izrādītos, ka viņi kļūdījušies, ka viņiem nepieder tiesības noteikt, kas drīkst mīlēt, kas – ne?
Ingas 1. vēstule
Latvijā daļa baznīctēvu nodarbojas ar to, ka sargā varu un atbalsta populismu. Tīri cilvēcīgi var saprast viņu vēlmi saglabāt savu varu un pārliecību, ka esi dzīvojis pareizi, tomēr šajā gadījumā tā ir klajā pretrunā ar Jēzus vēsti.
SAISTĪTI RAKSTI
Ko iesakām šodien?
Ko iesakām šodien?
19:00
0"Arms And Sleepers" koncerts
"Nurme Brewery & Taproom"
18:00
0"Disociatīvā fūga: Ozoliņas sarunas" – Andrejs Ēķis
LKA Rīgas Kino muzejā
19:00
0Festivāla "Page Break" atklāšanas pasākums "Dzejas pastaiga"
Jelgavā
18:00
0"Page Break" dzejas lasījumi
Jelgavas Kultūras namā
18:00
0Rīgas Pasaules filmu festivāls
Kinoteātrī "Kino Bize"
20:00
0Audio performances vakars ar mākslinieku Teemu Kiiskilä
Lienes ielā 19a, Rīgā
16:30
0Rīgas Pasaules filmu festivāls
Kinoteātrī "Kino Bize"
12:00
0Muzikālā cirka izrāde "Nevaru ciest, ka viņi ēd tik skaļi"
Liepājas koncertzālē "Lielais Dzintars"
16:00
0Dzejnieka Gunara Saliņa simtgadei veltīta saruna
Latvijas Nacionālajā bibliotēkā
19:00
0Kritikas minifestivāls "Tīri prātīgi"
Gētes institūtā un "K. K. fon Stricka villā"
18:00
0Festivāla "Page Break" noslēguma dzejkoncerts
Jelgavas Kultūras namā
14:00
0Tekstu darbnīca "Palēlinājums#1"
Raiņa un Aspazijas mājā
0