Pierādījumu vākšana lietā "Ņujorkas štats pret austrumeiropiešu prāta kontroles bandu" 1968. gadā. Fragments. 2012–2014. Koks, 127x70x39
 
Recenzija
21.01.2015

Atsedzot duļķainos psihes slāņus

Komentē
0

Par Aigara Bikšes izstādi "Inficēt taisnību" galerijā "Daugava"

Manuprāt, par šo izstādi būtu vēlams paklusēt. Pirmkārt, viedokļa izteikšana šķiet bīstama. Te ir kaut kas draudīgs. Lai atturētos no jebkādas verbalitātes, šai izstādei varētu uzzīmēt shematisku zīmējumu. Katrā telpas galā atrastos komandu kapteiņi, un centrā būtu karalauks. Tad varētu arī izspēlēt "kariņus", uz kuriem kā padomju propagandas piesārņotām bērnības atmiņām atsaucas izstādes autors Aigars Bikše. "Kariņiem" gan, pēc manām domām, piemīt ļoti patīkama un bērnišķīga noskaņa. Būtībā – līksma ignorance. Un nebeidzami aktuāla spēle. Bikše gan, šķiet, galerijas "Daugava" jaunajās telpās nav centies nedz ienest bērnišķīgu prieku, nedz gluži pret doto tēmu izturēties ar jebkādu komiskumu. Šeit nav izliktas karikatūras, es teiktu, šeit nav pat asprātīga, politiska satīra vai sarkasma. Šeit dominē despotiski tēli, kuru pakājē cieš vienkāršie ļaudis. Te ir episkums, dramatisms un terors. Un daudz maldu.

Seržanta Gvido Bogdanova staigāšana cauri asajiem krūmiem 2011. gadā. Fragments. 2013. Bronza, 61x42x37

Attēlotās ainas ir pārspīlētas. Tās atspoguļo falsificēto pasaules uztveri, kas tiek uzspiesta nezinošiem un viegli ietekmējamiem skatītājiem. Rodas jautājums, kā būtu jāuztver uz baltajiem podestiem novietotās figūras un izstādi kopumā? Vai te ir atainota Bikšes vai kāda cita taisnība, no kuras viņš cenšas norobežoties? Vai tas ir fenomens, par kuru Bikše runā, proti, "inficētā taisnība", ko kultivē mediji un varas iestādes un kas izplatās pūlī, uz katru cilvēku iedarbojoties citādāk? Mans pirmais izstādes apmeklējums varētu būt pielīdzināms kādas ziņu reportāžas izlasīšanai, ja konkrētais teksts skartu, piemēram, pašreizējo politisko situāciju Ukrainā. Jo izstāde iedarbojas ātri. Tā bliež ar dažādām haosa driskām, un tu skaties un domā, cik tas viss ir pretīgi. Nav laika adekvāti uztvert informāciju, un sākotnējā šoka brīdī tā liekas galīgi nebūtiska.

Tēli, kurus drīzāk varētu nosaukt par shēmas elementiem, ir sastinguši. Milicis uz rokas nes anonīmo tautumeitu un kaut ko čukst viņai ausī. No labās un kreisās puses uz nedaudz zemākiem podestiem viņu ielenc divi kungi ar papīra tūtām uz galvas. Rokas izpletuši, it kā vēlēdamies kādu apķert. Pie kājām ir viņu nogrieztās galvas. Sejas mīmika sastingusi ar vaļēju muti. Visgroteskākās ainas var sastapt zāles centrā. Kreisajā zāles pusē, purvā slīkdams, kareivis salutē savus cīņubiedrus. Viens no viņiem ir pieķēdēts pie staba un izģērbts. Otrs savas rokas ir pacēlis virs galvas, bet nespēj paiet tālāk, jo kāja ir iestrēgusi dzeloņdrāšu kamolā.

Seržanta Gvido Bogdanova staigāšana cauri asajiem krūmiem 2011. gadā. Fragments. 2013. Bronza, 61x42x37

Atliecu galvu, pārlaižot skatienu puskailajai, robotam līdzīgajai ozolkoka figūrai – "Meitene ar koka kāju". Izstādē "Inficēt taisnību" šī figūra izceļas ar to, ka triumfē pāri apakšējam karalaukam, proti, tas ir pats lielākais darbs. Lai gan izskatās, ka tā būtu pārcietusi negadījumu. Es cenšos ieskatīties acīs, bet viņa lūkojas prom, tālumā. Vienu roku aizlikusi aiz muguras, otru izstiepusi un izpletusi pirkstus… Vispār viņa šajā izstādē neiederas, jo pārējie tēli ir militāristi, kas aplenkuši šo jau gados veco sievieti. Tas varētu būt sievietes ideāls. Tā ir stalta un pārliecināta. Bet izskatās tā, it kā Bikše būtu, piemēram, atmetis "strādnieku", atņēmis Veras Muhinas "kolhozniecei" sirpi un ar to viņai sadīrājis drēbes, turklāt vēl nogriezis arī labo kāju.

Ir ilgi jāskatās uz to, kas šiem tēliem notiek apkārt. Kas mētājas kareivjiem pie kājām vai kam pieder tie mati, kas rēgojas purva dubļos. Darbi prasa iedziļināšanos un gandrīz vai pētniecisku vērību, bet arī tad pie skaidrības nevar nonākt… Tad traucējoši kļūst darbu nosaukumi. Daži, šķiet, atsaucas uz konkrētiem notikumiem, par kuriem joprojām neko nezinu un pat nenojaušu. Piemēram, "Galvas zaudēšana iepirkšanās centrā Milvoki pilsētā 1969. gadā", pēc kā izlasīšanas jāver vaļā "Google" un meklētājā jāsāk rakstīt atslēgas vārdus.

Galvas zaudēšana iepirkšanās centrā Milvoki pilsētā 1969. gadā. 2012. Bronzas versija, 56x40x18

Varētu jau arī izrādīties, ka tā tam arī jābūt. Turklāt meklējumiem, iespējams, vienmēr vajadzētu būt neveiksmīgiem. Lēnām sāku apjaust, ka no tiem nekādas jēgas nav. Varu censties precizēt šo ainu nozīmi vai rakāties Bikšes pagātnes politiski noskaņotajos veikumos, lai noskaidrotu, ko viņš ir vēlējies pateikt, bet inficētās taisnības efekts tos neļauj uztvert nekā citādi kā vienīgi atsauces vai, precīzāk sakot, iespaidus no ikdienas informācijas plūsmā esošajām šausmām. Katrai skulptūrai būtu nepieciešams savs stāsts. Tāda pieeja tika izmantota 2010. gadā, kad galerijā "Māksla XO" Māris Bērziņš Bikšes skulptūrām veidoja nelielus stāstiņus, kas, varētu pat teikt, bija ievads katram darbam, tas ir, palīdzēja tos uztvert. Šeit viss šķiet kails, atkailināts. Nav nekā, kas varētu novērst uzmanību no darbiem. Tas liekas savādi, jo es jūtos kā ievests nepazīstamā un bīstamā vidē.

Vispār es domāju, ka Bikše vēlas mulsināt un vienlaikus izraisīt satraukumu. Statuju grafiskums ir pielīdzināms visbrutālāko t.s. ekspluatācijas kinofilmu ainām. Taču, atšķirībā no amerikāņu "grindhouse" seansiem, Bikše savos darbos ir atteicies no naivas vieglprātības. Viss šķiet nopietni, un, lai gan ir grūti noskatīties uz briesmīgo un meistarīgo, nav iespējams novērst skatienu, un tas mani baida. Meistarīga ir zemapziņas manipulācija, kas vijas cauri izstādei un aizsedz patiesību, un apmāna.

Ierindnieka ciešanas sēņojot Ašenieku purvā 2012. gadā.Fragments. 2013. Bronza, 109x39x39

Man kļūst slikti, skatoties uz šo nežēlību. Brīžiem gribas apsēsties uz palodzes, lai galva nesāktu griezties, bet līdz durvīm aiziet un pamest Bikšes murgu šķiet teju vai neiespējami, līdz tik tiešām tas vairs nav izturams. Tas ir tad, kad saproti, ka tu skaties uz "autoavāriju", proti, kaut ko tik atbaidošu, ka būtu nekavējoties jānovēršas un jāiet tālāk, bet nevar, jo ieraudzītais turpina intriģēt. Tas atsedz dažādus duļķainus psihes slāņus, liekot domāt par nežēlību un vardarbību pasaulē un mūsos pašos. Uznirst vājprātīgas fantāzijas, cenšoties noskaidrot, par ko izstāde ir un kāpēc Bikše ko tādu jebkad būtu gribējis radīt. Es skatos uz viņa skulptūrām, domādams, ka tās ir lieliskas, un jūtos nogrēkojies par sajūtām un fascināciju, ko tās izraisa.

Tēmas

Tomass Pārups

Tomass Pārups raksta par mākslu un kultūras notikumiem, dažkārt cenšas organizēt laikmetīgās mākslas izstādes.

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori - interesantākajam interneta žurnālam pasaulē.

Satori
Satori
Ielogojies
Komentē
0

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!