Vija Celmiņš, "Okeāns ar krustu", 2005 (fragments)
 
Recenzija
11.06.2014

Atsakoties iemantots rokraksts

Komentē
0

"Latviešiem ir tikai viena pasaules līmeņa māksliniece, un tā ir Vija Celmiņš." Neatceros vairs, no kura mākslas pazinēja šo latviešu māksliniekus kaitinošo izteikumu dzirdēju pirmoreiz. Patiesi, latviešu izcelsmes amerikāņu mākslinieces Vijas Celmiņš (1938) vārds figurē 20. gs. mākslas vēsturē gan popārta, gan minimālisma un fotoreālisma kontekstā vispazīstamāko autoru vidū. Celmiņš saņēmusi daudzas starptautiski nozīmīgas balvas un stipendijas, viņas darbi izstādīti pasaules slavenākajās izstāžu zālēs, tostarp Mūsdienu mākslas muzejā Ņujorkā. Arī runājot par saviem amerikāņu studiju biedriem, māksliniece pēc īsa pārdomu brīža konstatē: "Laikam esmu vislabāk zināmā no viņiem." Turklāt viņa to konstatē bez mazākās iedomības, cita starpā vienkārši kā faktu.

Ir aizkustinoši vērot šo un citas epizodes Jura Podnieka studijas veidotajā dokumentālajā filmā, kas papildina Vijas Celmiņš izstādi "Dubultā realitāte" mākslas muzejā "Rīgas Birža". Filmā redzama mīlīga tante, kuras ārējais veidols atbilst maniem priekšstatiem par ideālo Rietumu mākslinieci – šķietami nevērīgu pret izskatu. Brīvi krītoši iesirmi mati, caur tumšos rāmjos ietverto briļļu stikliem raugās gudras un laipnas acis. Māksliniece darbnīcā rāda gleznas, komentē senas fotogrāfijas, brauc ar auto, pērk dārzeņus... Visam cauri strāvo spēcīga personība. Vija Celmiņš nepretenciozi stāsta par sevi: par dzīvi – galvenokārt latviešu valodā, par mākslu – vairāk angliski (jo latviski ikdienā par mākslu nav ar ko sarunāties).

Domājams, neesmu vienīgā, kam Vijas Celmiņš gleznas, zīmējumi un grafika līdz šim asociējušies galvenokārt ar fotoreālisma stilā atveidotām ūdens virsmām un zvaigžņotām debesīm. Izstāde "Dubultā realitāte" ietver gan šos, gan arī citus viņas darbus, kas tapuši 50 gadu laikā kopš 1964. gada. Retrospekcija ļauj izsekot vairākiem posmiem mākslinieces daiļradē un vairākiem virzieniem, ar kuriem tā saistāma. Te ir skulptūras – palielināti ikdienas objekti, kā zīmulis, dzēšgumija; izgatavota tāfele, kuru nav iespējams atšķirt no atrastās; mākslīgi radīti akmeņi. Te ir "kā dzīva" uzzīmēta privāta vēstule; ir arī tikpat rūpīgi izstudētas pistoles un lidmašīnas. Attēlotie objekti vai, retāk, norises (kā vienīgajā īsti krāsainajā gleznā "Degošs cilvēks") precīzi raksturo laikmetu, kurā māksliniece dzīvo – 20. gs. vidu un beigas. Citi, mazliet vēlāki motīvi saistās ar ilglaicīgākām parādībām: netrūkst jau minēto zvaigznāju, kā arī ūdens un citu – piemēram, mēness – virsmu.

Izstādē nav pārstāvēti vienīgi visagrīnākie, abstraktā ekspresionisma ietekmē aptašķītie audekli, kas tikpat kā neesot saglabājušies, turklāt tie arī maz liecinātu par Viju Celmiņš. Jau 1957. gadā jauniņā mākslas studente izlasa Ada Reinharda 1953. gadā rakstīto minimālisma mākslas manifestu "Jaunās akadēmijas divpadsmit noteikumi", kas sludina askēzi, atteikšanos no ierastiem izteiksmes līdzekļiem – krāsas, gaismēnas, faktūras, rokraksta, tēla, simbola utt. Kaut arī, attēlu darinot, pilnībā no tā visa atturēties, protams, nav iespējams, nevar tomēr noliegt, ka šie minimālisma principi, kas savulaik definēti kā reakcija uz abstrakto ekspresionismu, turpmāk būtiski ietekmē Vijas Celmiņš mākslu, tai sliecoties gan popārta, gan arī fotoreālisma vai pat sirreālisma virzienā. Tā popārta garā tapušie darbi, kas attēlo ikdienas priekšmetus, atšķirībā no citu popārta pārstāvju radītā, nav īpaši uzkrītoši vai kliedzoši satīriski, bet gan drīzāk ieturēti iekšupvērstā, apvaldītā pašironijā.

Aplūkojot darbus ar laika distanci, bieži ir grūti nošķirt, kuram virzienam konkrētais paraugs pieskaitāms – būtiskāks par piederību domubiedru grupai kļūst mākslinieces individuālais, rūpīgais vērojums. Līdz ar to atturēšanās no rokraksta tomēr izvēršas par rokrakstu, kurš liecina par pietātes pilnu iedziļināšanos tēlojamajā realitātē. Tā ir pieeja bez sevis kā subjekta uzsvēršanas, bez pārspīlējumiem, vienlaikus tomēr atceroties, ka top mākslas darbs, nevis realitātes fragmenta kopija. Māksliniece saka par saviem raksturīgajiem zvaigznājiem: "Es neattēloju zvaigznes. Mani darbi nav astronomijas uzskaite. Es būvēju gleznu, pārklājot ar attēlu visu virsmu." Šis un citi interesanti citāti ir izlasāmi izstādes katalogā, tāpat arī kataloga tekstā mākslas zinātniece Elita Ansone interesentus izvadā gar Vijas Celmiņš dažādu gadu darbiem, sniedzot daudz sīkāku informāciju, nekā man iespējams mazā izstādes apskatā.

Man toties ir kāds komentārs par Vijas Celmiņš darbu uztveri Latvijā. Šķiet, daļa šejienes skatītāju no vizuālās mākslas gaida emocionālu vēstījumu vai vismaz iespēju bez piepūles pamielot acis. Par Vijas Celmiņš skopajiem tēlainajiem paņēmieniem tāds mākslas baudītājs saka apmēram tā – saprotu jau, ka te ieguldīts liels darbs, taču mani šāda māksla neuzrunā, tā ir pārāk izprātota un auksta. Savukārt citi, izteikti laikmetīgas konceptuālās mākslas cienītāji, pieļauju, Celmiņš radītajiem attēliem, kas visbiežāk nenozīmē neko citu, kā tikai tajos redzamo, varētu pārmest par maz idejas – nebijusi māksliniece citur pasaulē tik augstu novērtēta, ka nākas paklusēt.

Jā, Vijas Celmiņš klusajām dabām vai virsmām nav raksturīga nedz emocionāla ekspresija, nedz intelektuāli sarežģīts vēstījums. Tomēr, piekrītot, ka Celmiņš 60. gadu priekšmetu gleznojumi neizceļas ar tā saucamo "krāsu prieku", vienlaikus nevar nepamanīt, cik tie ir jūtīgi un niansēti. Grūti arī šos darbus nosaukt par sausi racionāliem vai bezdvēseliskiem (daži, piemēram, "Vēstule", pat nes sevī ļoti siltu un intīmu sajūtu). Un, kaut arī viņas darbi parasti nerunā simbolos vai metaforās, tas nenozīmē, ka tajos nav klātesoša intelektuāla spriedze, nozīmīgu apkārtnes procesu apzināšanās.

Mākslinieka sevis aizmiršana uzmanīgā vērojumā nenozīmē, ka viņa skatījums nebūtu individualizēts, neatkārtojams, ka tam trūktu emociju vai domu par aktuāliem notikumiem. Taču, ja mākslas darba tapšana ir bijusi ilgstošs meditatīvs process, nevar gaidīt, ka rezultāts "uzrunās" un "pārliecinās" dažās sekundēs, ko tam veltīsim – un tas attiecas ne tikai uz minimālisma iespaidotiem 20. gs. darbiem, bet arī daudziem citu, pavisam atšķirīgu laiku un stilu mākslas paraugiem.

Vijas Celmiņš attēlotās, bet pirms tam ilgi (kas par to, ka bieži pastarpināti, ar fotogrāfijas palīdzību) pētītās virsmas sniedz tieši šādu nedalītas uzmanības koncentrātu. Ja vien esam gatavi mazliet uzkavēties un paši pavērot. Ieraudzīt, kā fiksēta, piemēram, ūdens virsmas stāvokļa maiņa, pāreja no viena stāvokļa uz otru. Tas nav garlaicīgi vai nesvarīgi salīdzinājumā ar globāliem notikumiem. Tas pats par sevi IR globāls notikums, kustība, dzīve. Tāpat kā zvaigznes vai lidmašīna debesīs. Vai pat zirnekļa tīkls vai divas lampas darbnīcā uz galda. "Es nevaru pateikt, ko es tagad daru," māksliniece filmā komentē savu rokas kustību, zīmējot viļņus, "taču ķermenis to atceras." Vija Celmiņš ir devusies tuksnesī ne tikai tiešā nozīmē – lai gan viņai patiešām patīk tuksnesis –, bet arī tajā nozīmē, kad ar vārdu "tuksnesis" apzīmē vientulību un tajā piedzīvotu iekšēju ķermenisku pieredzi, kas nav nodalāma no garīgās.

Tēmas

Anna Auziņa

Anna Auziņa ir četru dzejas krājumu autore, kas raksta arī prozu.

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Ko iesakām šodien?
Ko iesakām šodien?
Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori - interesantākajam interneta žurnālam pasaulē.

Satori
Satori
Ielogojies
Komentē
0

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!