Sprādziens nenotika plānotajā laikā, un tāpēc tā sekas nebija tik smagas, kā spridzekļa uzstādītāji bija iecerējuši. Uz vietas tika nogalināti trīs cilvēki, viens no tiem – pamatskolas skolnieks. Vēl vairāki tika ievainoti. Kā jau šādos gadījumos mēdz notikt, izmeklētājiem nebija nekādu vērā ņemamu norāžu nedz par varbūtējiem sprādziena rīkotājiem, nedz viņu motīviem. Arī pārbaudot to, kas no spridzekļa bija palicis pāri, neko daudz izdibināt neizdevās – varēja būt tā, ka spridzeklis eksplodējis aplamā laikā, bet tiklab varbūt arī laika deglis bija noregulēts tieši uz brīdi, kad bumba sprāga. Tomēr, lai cik arī bezcerīga sākotnēji šķita izmeklēšanas gaita, pēc kāda laika izdevās tikt uz pēdām diviem aizdomās turamajiem...
Droši vien šis stāsts šķiet pazīstams, taču ar tikai nupat daudzmaz beigušos un dažādos saziņas līdzekļos plaši atspoguļoto Bostonas maratona sprādzienu un to rīkotāju tvarstīšanas drāmu tam nav nekādas saistības. Vai, precīzāk sakot, saistība ir, taču tā ir tikai teroristu izraudzītā "kaujas plāna" līdzība.
Aprakstītais sprādziens notika pirms 70 gadiem Rīgā. 13. novembrī rīta agrumā Doma laukumā bija ieradies 6. ģimnāzijas skolnieks komjaunietis Džems Bankovičs un atkritumu urnā paslēpis no Rīgas komjauniešu pagrīdnieku vadītāja Imanta Sudmaļa dabūtu spridzekli [1]. Doma laukumā bija paredzēta arodbiedrību organizēta demonstrācija pret PSRS, Lielbritānijas un ASV plāniem pēc Otrā pasaules kara Latviju atkal pievienot Padomju Savienībai. Sprādzienam bija jānotiek demonstrācijas laikā, taču bumba eksplodēja divarpus stundas agrāk.
Vistuvāk atkritumu urnai stāvēja arhitekts Artūrs Ramanis un strādnieks Jānis Pogankins, turpat netālu bija arī desmitgadīgais skolnieks Jānis Stīga. Viņi tika nogalināti. Divi strādnieki guva smagus ievainojumus – vienam no viņiem skārda atkritumu kastes šķembas bija ietriekušās mugurā un abās kājās. Tiesā tika secināts, ka abi spridzinātāji "bijuši īpaši negodīgi, jo rīkojuši atentātu pret saviem tautiešiem, kuri izpildījuši savu darba pienākumu un strādājuši, lai sakārtotu Doma laukumu mierīgai latviešu arodbiedrības demonstrācijai", Bankovičs un Sudmalis, un viņu līdzzinātājs Malds Skreija tika pakārti.
Tomēr pēc Otrā pasaules kara Padomju Savienībā viņu nožēlojamais veikums tika padarīts par varoņdarbu un paši teroristi – par mocekļu nāvē mirušiem varoņiem. Sudmaļa vārdā tika nosauktas skolas, kolhozi, pionieru pulciņi, kuģis, viņa vārdā tika pārdēvēta Grēcinieku iela Vecrīgā, Liepājā uzcelts piemineklis, bet pašā Rīgas centrā – Komunāru laukumā ierīkotajā Komunāru alejā (aleja Esplanādē starp Mākslas akadēmiju un Raiņa pieminekli) – līdzās citu Latvijas pagrīdnieku, komjauniešu un partizānu bronzas atveidiem 1960. gadā tika uzstādīts arī tēlnieces Leas Davidovas-Medenes veidots Sudmaļa krūšutēls [2].
Tomēr laikam jau tomēr paša sprādziena īstenotāja varoņdarbs drusku šaubīgs šķita arī padomju varai, jo Bankoviča un Skreijas vārdā tika nosaukta tikai Rīgas 2. vidusskola un pa kādam pionieru pulciņam, bet pieminekļus viņiem necēla (izņēmums bija visai trijotnei, kā arī "trim nezināmiem komjauniešiem" veltīts piemineklis kapos, bet tas nu tā).
Tā nu sagadījās, ka manas klases pionieru pulciņam bija ticis tieši Bankoviča vārds, klases audzinātājas pārraudzībā bija jāveido viņam veltītas sienas avīzes un jāveic viņa dzīves un varoņa gaitu "izpēte", ar to saprotot avīžu izgriezumu vākšanu un vēstures grāmatas pārrakstīšanu. Tobrīd viņa pastrādātais nebūt nešķita kaut kas nosodāms, un viņa liktenis rādījās ja nu ne gluži apbrīnojams, tad traģisks gan.
#
Drīz pēc abu Bostonas varbūtējo spridzinātāju miglaino ģīmetņu parādīšanās internetos piektdienas rītā aizdomājos par to, kā gan viņi šādā brīdī varētu justies. Kā izrādījās, šādas pārdomas nenodarbināja mani vienu – līdzīgus komentārus pamanīju pie vairākiem internetā publicētiem rakstiem.
Jo, būsim godīgi, ir jau pat visai pagrūti iztēloties, kā ikdienā jūtas, piemēram, tāds Aivars Lembergs, kura vārdam gandrīz ikreiz tiek piekabināts tituls "smagos noziegumos apsūdzētais". Bet te tomēr bija darīšana ar diviem personāžiem, kurus simtiem vai pat tūkstošiem policistu, militāristu un dažādām smalkām ierīcēm bruņotu izlūkošanas dienestu pārstāvju centās sadzīt rokā, jo turēja aizdomās par elles mašīnu palaišanu pūlī.
Taču es sapratu, ka mana iztēle necik tālu netiek. Es nespēju iztēloties viņu varbūtējās izjūtas, tāpat kā pioniera gados nespēju iedomāties, ka tāds Džems Bankovičs varētu nebūt varonīgs revolucionārs, bet ir kaut kādas ideoloģijas apdullināts nelietis.
#
Terora jēdziens sākotnēji nebūt neapzīmēja dažādu vairāk vai mazāk organizētu un bieži vien anonīmu indivīdu vai organizāciju centienus kaut kādu ideju vārdā saviem iedomātajiem vai reālajiem pretiniekiem ar minimāliem līdzekļiem iedvest maksimālas šausmas.
Par terror cimbricus 105. gadā pirms mūsu ēras tika nodēvēts noskaņojums senajā Romā, baidoties no kimbru un teitoņu cilšu uzbrukumiem. Par šo periodu drīz pēc Lielās franču revolūcijas bija atcerējušies jakobīņi un arī savu šausmu iedvešanas politiku nodēvēja par teroru.
Šajā valsts varas īstenotajā terorā Francijā pavisam tika giljotinēti vairāk nekā 16 000 politisko pretinieku, vēl dažādi nāvessodi bez minstināšanās tika izpildīti 25 000; galvas, kā zināms, tika nocirstas arī karalim Luijam XVI un karalienei Marijai Antuanetei. Tomēr Robespjēra valdības ievārītās šausmas beigu beigās izrādījās par šausmīgām pašiem "teroristiem". Ripoja arī paša Robespjēra un viņa sabiedroto galvas, un Žaks Malē de Pāns varēja secināt, ka "revolūcija apēd savus bērnus tāpat kā Saturns".
Par vienu no pirmajiem teroristiem šī vārda mūslaiku izpratnē kļuva itālis Feliče Orsini, kas 1858. gadā ar trīs bumbu sprādzieniem mēģināja nogalināt Francijas imperatoru Napoleonu III. Nogalināti tika trīs un ievainoti – 142 cilvēki. Sevi par teroristu dēvēja arī krievu revolucionārs Sergejs Ņečajevs.
1971. gadā ASV izdotā Viljama Pauela "Anarhista pavārgrāmata" ir laikam viszināmākais dažādu arī teroristiem noderīgu, bīstamu un pārsvarā pretlikumīgu recepšu apkopojums. Tajā apkopoti padomi par spridzekļu izgatavošanu, tālruņu noklausīšanos u.tml. Autors to gan teicās iecerējis kā protestu pret ASV dalību Vjetnamas karā – tāds sava veida terorisms grāmatas formātā. Taču Pauels nebūt nebija šāda žanra celmlauzis – pirmās terorisma "rokasgrāmatas" parādījās jau 19. gadsimta nogalē.
Līdzās streikiem, laupīšanām un medību noteikumu pārkāpumiem plaši iecienīto muižu dedzināšanu 1905. gada revolūcijas laikā Krievijas impērijā droši vien arī var uzskatīt par terorismu. Arī pēc revolūcijas no Krievijas aizbēgušo anarhistu un sociālistu izdarības Vakareiropā, sākot ar bezkaunīgām laupīšanām un beidzot ar slepkavošanu, ķīlnieku sagrābšanu, mūsu laikos gan jau tiktu uzlūkotas kā vistīrākais terorisms.
#
20. gadsimtā teroristu dzīvi ievērojami atvieglojuši dažādi tehnoloģiski jaunievedumi. Viens no nozīmīgākajiem droši vien ir Alfrēda Nobela 1867. gadā patentētais dinamīts. Lai uztaisītu elles mašīnu, vairs nebija jābārstās ar šaujampulveri, turklāt dinamīta spridzekļi bija krietni vien jaudīgāki.
Laika gaitā teroristi savām vajadzībām spējuši pielāgot arī šķietami nevainīgus un ikdienā noderīgus izgudrojumus. Ūdensvada caurules bumbu būvēšanā pieprata izmantot jau itāļu anarhists un politiskās vardarbības propagandists Eriko Malatista (1853-1932), un mūslaikos gan musulmaņu, gan ASV labējo radikāļu iecienītās ar metāla lodītēm, naglām vai uzgriežņiem pildītās cauruļbumbas nebūt nav kaut kas jauns.
Automašīnas, pasažieru lidmašīnas, mākslīgais mēslojums un, kā saistībā ar sprādzieniem Bostonas maratonā varēja lasīt, ātrvārāmie augstspiediena katli – teroristiem noderīgs var izrādīties jebkas, ar ko vien iespējams nodarīt ievērojamus postījumus, nogalināt vai sakropļot iespējami lielu skaitu cilvēku, tādējādi izraisot emocionālu satricinājumu un radot apdraudējuma un baiļu sajūtu vēl lielākam.
#
Atšķirībā no laikiem, kad cilvēki mira kā spaļi no slimībām un sērgām, ja vien vispār izdzīvoja dzemdībās, vai mira no vecuma, nesasnieguši 30-40 gadu vecumu, mēs dzīvojam ilgi, pieveicam slimības, ceram uz saulainām vecumdienām un pensiju sistēmu un tikai reizēm ākstoties mēdzam uzsaukt tostu: "Lai nebūtu kara!"
Mohameds Sidiks Hans, kura vadībā notika pašnāvnieku spridzinātāju uzbrukumus Londonas metro 2005. gada 7. jūlijā, bija bērnu iemīļots skolotājs kādā Līdsas pamatskolā. Viņš skoloja bērnus ar attīstības traucējumiem, dzīvoja saticīgā laulībā un audzināja meitu. Kolēģi, radi un kaimiņi viņu raksturoja kā laipnu, izpalīdzīgu un labsirdīgu cilvēku. Viņa sarīkotajos terora aktos gāja bojā 52 cilvēki, dažādas pakāpes ievainojumus guva 700.
Gan šis gadījums, gan viss, kas notika Bostonā, mudina neaizmirst – ātrvārāmais katls vairs var nebūt tikai katls, maratona skrējiens, sports – tas nebūt vairs nav tikai miers, kā kādreiz mēdza sacīt, un ikviens kluss un pieklājīgs cilvēks varbūt nemaz nav tāds, kāds izskatās. Un tas diemžēl liecina, ka teroristu mērķis ir sasniegts. Es pat nezinu, kas ir šausmīgāks: šī atskārta vai Bostonas iedzīvotāju dzīres – iziešana ielās, karogu vicināšana, pikniki un ar skubu laukā iznesti grili – tūliņ pēc tam, kad varas un likuma pārstāvjiem tomēr izdevās atrast un notvert otru vēl dzīvu esošo sprādzienu rīkošanā aizdomās turēto brāli. Jo mirušie tā arī paliks miruši, tie ar norautām kājām un šķembām miesā vēl arvien ir slimnīcās, bet juristi vēl ilgi plēsīsies, vai šāda veida likumpārkāpums ir pietiekami smags, lai arī mums, "labajiem", tagad būtu tiesības taisnības vārdā kaut ko neievērot vai pārkāpt.
- Vairāk par šo notikumu skat.: Uldis Neiburgs. Sprādziens Doma laukumā. http://www.apollo.lv/zinas/spradziens-doma-laukuma/369256
- Enciklopēdija Rīga, Galvenā Enciklopēdiju redakcija: Rīga, 1988.
0