Par grāmatām
20.03.2018

Atpakaļ pie tagadnes

Komentē
1

Par Ulda Vēgnera grāmatu "Tagad. Laika pieredzes filosofija", LU Filozofijas un socioloģijas institūts, 2016

Latvijas Universitātes Filozofijas un socioloģijas institūts regulāri izdod Latvijas filosofu darbus. Viens no šādiem jaunumiem ir Ulda Vēgnera grāmata "Tagad. Laika pieredzes filosofija", kas nākusi klajā 2016. gadā. Taču grāmatas atvēršanas pasākums, uz kuru man bija tas prieks ierasties, notika tikai 2017. gada maijā. Šis darbs uzrakstīts fenomenoloģijas nozarē, un tas ir uzmanības vērts vismaz divu iemeslu dēļ.

Pirmkārt, uzmanību piesaista autors un žanrs – tas ir pirmais lielais jauna filosofa darbs, grāmata ir papildināts un izvērsts autora promocijas darbs ""Tagad" loma laikapziņā. Fenomenoloģisks pētījums". Vienlaikus tā arī ir šīs grāmatas galvenā problēma ceļā uz plašāku auditoriju – tā ir uzrakstīta kā nopietns akadēmisks darbs, kas nosaka zināmas prasības lasītājam. Tomēr, pateicoties lieliski uzrakstītam skaidrojošajam ievadam, autora valodas izjūtai un labai literārajai redakcijai, darbs ir padarīts tik uztverams, cik tas vispār iespējams akadēmiskajā žanrā. Teksts piedāvā izsekot līdzi filosofa Ulda Vēgnera domas darbam, aplūkojot to, kā cilvēka uztverē kļūst iespējama un notiek tagadnes laika pieredze.

Otrs iemesls pievērst uzmanību šim darbam ir pati darba tēma. Darba centrā ir jautājums par to, kāda ir mūsu subjektīvās laika pieredzes būtība, proti, ko mums nozīmē vārds "tagad". Tagadnes problēma nebūt nav tik triviāla, kā šķiet, jo tagadnes pārdzīvojums ir būtiska psiholoģiska problēma. No subjektīvās uztveres viedokļa tagadne atrodas visvājākajās pozīcijās. Proti, tās tīrā, nepastarpinātā pieredze tiek vienlaikus apdraudēta no divām pusēm: to nomāc gan reakcija uz pagātnes notikumiem, gan arī projekcija par nākotni. Līdz ar to fokusēšanās uz tagadni izrādās daudz grūtāka, nekā varētu likties. Tas, kā mēs pieredzam laiku tagadnes formā, ir saistīts ar to, cik pilnīgi jeb cik kvalitatīvi mēs šo tagadni pārdzīvojam. Tagadne ir vienīgais pieejas punkts, caur kuru mēs piedalāmies savas dzīves aktualitātē. Šis apstāklis arī padara tagadnes uztveri un pieredzi ne tikai par abstrakti filosofisku, bet arī par būtisku eksistenciālu jautājumu, vai, ja vēlaties, par dzīves kvalitātes jautājumu.

Pirms ķeršanās pie konkrētu ideju aplūkojuma vispirms nepieciešams apskatīt to, kas ir pati fenomenoloģiskā pieeja. Fenomenoloģija ir vācu filosofa Edmunda Huserla dibināta filosofijas nozare, kurā par filosofisku pētījumu objektu ir padarīta pati pieredze. Ar pieredzi tiek saprasts veids, kā pasaule parādās mūsu uztverei (fenomens: jebkas, kas parādās jeb rāda sevi). Kā to grāmatas ievadā atzīmē pats autors, "pieredze tiek pētīta tikai caur pašu pieredzi un pieredzes ietvaros, jeb, citiem vārdiem, pieredze ir fenomenoloģisko pētījumu sākuma un beigu punkts". (2. lpp.) Sekojot Huserla aicinājumam atgriezties atpakaļ pie "lietām pašām", fenomenoloģija mēģina veidot teoriju, kas atbilst pētāmo lietu dabai. Tas ir visnotaļ radikāls noteikums, jo pieprasa attīrīt pētāmo lauku no visiem pieredzei svešajiem elementiem, proti, atbrīvoties no jebkādām neatbilstošām teorētiskām konstrukcijām.

Līdz ar to fenomenologi nepārtraukti pārbauda un atmet pašā fenomenoloģijā pastāvošās teorētiskās konstrukcijas. To dara arī Uldis Vēgners, kurš savu teorētisko priekšstatu par tagadnes laikapziņu veido kritiskā diskusijā ar Huserla piedāvāto koncepciju. Autors uzsver, ka tagadnes laikapziņas pētījumi tiek uzskatīti par vienu no sarežģītākajiem fenomenoloģisko pētījumu objektiem, jo ir ļoti grūti fiksēt tagadnes kā patstāvīgas pieredzes fenomena statusu. Viņš raksta: "Vai "tagad" vispār veido laika pieredzi, un vai tas nav tikai teorētisks izdomājums? Vai "tagad" ir formāls laikapziņas aspekts, vai tam piemīt zināma izplestība vai arī tas ir domājams tikai kā ideāla, pati par sevi nepastāvoša robeža, kur krustojas bijušais un nākamais, vai "tagad" vispār ir domājams pats par sevi, atrauts no citiem laika pieredzes modiem, tādiem kā "nupat" vai "tūlīt"?" (13. lpp.)

Atbildot uz šiem jautājumiem, autors norāda, ka savā darbā aplūko subjektīvo laiku, t.i., laiku, kas ierāmē cilvēka subjektīvo pieredzi un pārdzīvojumus, kuri secīgi plūst caur mūsu uztveri. Viņš piedāvā šādu definīciju: "Subjektīvais laiks ir jāsaprot kā pieredzi veidojošo pārdzīvojumu laiks, proti, to sākšanās, ilgšana un beigšanās, un šajā darbā uzmanības centrā būs tieši subjektīvais laiks: kā pārdzīvojumi ilgst, mainās un nomaina cits citu un kādu lomu tajā visā spēlē "tagad"." (18. lpp.) Tagadnes koncepcijai ir jābūt fokusētai uz mainības pieredzi un jāizskaidro, kā ir iespējama pārmaiņu uztvere.

Uldis Vēgners nošķir divu tipu laika teorijas: 1) formālās (tajās laiku veido formāli elementi un to attiecības, kurus piepilda saturi, kam pašiem par sevi nav laiciskuma, bet kas to iegūst, jo tiek strukturēti no ārpuses); 2) saturiskās laika teorijas (tajās laika struktūru veido nevis formāli elementi, bet gan paši pieredzes saturi un to attiecības). Vēgners uzsver subjektīvo teoriju priekšrocības pār formālajām un vēršas pret Huserla laika izpratni. Grāmatas pirmā un lielākā daļa ir veltīta vēsturiski sistemātiskam Huserla ideju iztirzājumam, lai parādītu iepriekš minēto pamatpremisu ģenēzi, izskaidrotu kontekstu un no tām izrietošos secinājumus. Izlaižot specifisko diskusiju par atšķirībām starp dažādiem laikapziņas modeļiem Huserla darbos, viņa uzskatus var reducēt līdz teorijai, kas balstās uz trim pamatpremisām:

1) laiks ir formāla struktūra, kura nav atkarīga no satura, kas to piepilda, bet nosaka šī satura pastāvēšanu;

2) laiku veido galvenokārt savstarpēji izslēdzoši pēctecīgi momenti (tie ir izslēdzoši tai nozīmē, ka viens atsevišķs laika moments saturiski nepārklājas ar nākamo, un pēctecīgi tai nozīmē, ka nav iespējams pieredzēt vairāk par vienu momentu vienlaikus – vienam ir jābeidzas, lai dotu vietu nākamajam);

3) laiks tiek formulēts dotības modos: ir dots "tagad", ir dots "nupat bijušais", ir dots "tūlīt nākošais".

No šīm pamatpremisām izriet statiska laika izpratne, kurā nav iespējama tā mainība, kas raksturo subjektīvo laika pieredzi: visas "laika izpratnes ģenealoģiski izriet no mainības pieredzes. Tādējādi varētu teikt, ka laiks kā mainība ir minimālais laiks". (20. lpp.) Taču tā ir tikai viena dimensija, subjektīvā laika pieredze ietver vairākas dimensijas, proti, tā veido dažādu laiku sistēmu.

Pirmās daļas detalizētāks iztirzājums gan vairāk interesēs Huserla pētniekus, tādēļ šajā recenzijā tiks izlaists. Otrajā daļā tiek aplūkota paša Ulda Vēgnera izstrādātā alternatīva Huserla teorijai. Vispirms autors nošķir divu veidu kvalitatīvas vienības: konstituētās un nekonstituētās. Nekonstituētās ir vienvienības, kas ir iekšēji nesadalāmas, – tās pilnībā izsaka viena saturiska noteiksme. Atsevišķi ņemtas, tās nesniedz laikapziņu, jo nepieļauj pēctecību. Piemēram, kāda noteikta nemainīga skaņa vai viens vizuāls uztvērums – vienkrāsaina krāsu pleķa uztvere. Tas ir sava veida "uztveres atoms", kas nav tālāk sadalāms.

Turpretim konstituētās ir dalāmas, jo tās izsaka vairākas atšķirīgas saturiskās noteiksmes. Piemēram, skatoties uz ūdens glāzi, var nošķirt ļoti daudz atšķirīgu saturu (glāzes forma, ūdens līmenis, gaismas atspulgi utt.), kas izriet no viena un tā paša priekšmeta. Ja glāzē skalojas ūdens, saules stari spīd tai cauri, radot gaismas spēli uz galda virsmas, – šo pieredzi padara ilgstošu tieši ūdens un gaismas saspēle (līdzīgi kā GIF uzņēmumos). Tālāk Vēgners secina, ka "laikapziņa veidojas uz kvalitatīvo vienību (vienvienību un daudzvienību) savstarpējo attiecību pamata". (168. lpp) Kvalitatīvās vienības nav cita citu izslēdzošas, tās var gan sakrist, gan daļēji pārklāties, gan arī nesakrist. Šīs vienības subjektīvajā laikapziņā aizstāj formālās fāzes jeb strukturālo dalījumu. Laika ilgstamība mūsu uztverē veidojas vienu saturisko vienību mijattiecībā ar citām vienībām, proti, par laika ritējumu liecina uztveres saturiskās izmaiņas.

Vienā laika mirklī ir iespējams apvienot vairāk nekā vienu saturu. Esot dotai vienai saturiski pašidentai vienībai, kas ir mazākais iespējamais lielums, reizē var būt dotas arī citas saturiski pašidentas vienības. Starp tām veidojas dažādas attiecības, kurās arī veidojas laiks, jo to uztverē veidojas pēctecība. Mazākā laika fāze ir viena kvalitatīvā vienība, viens nedalāms uztvērums, kura pastāvēšana sašķeļ fāzēs ikvienu citu saturisko vienību. Savukārt lielākā laika fāze ir tā vienība, kura tiek sašķelta, bet pati nešķeļ nevienu citu. Abas fāžu galējības pastāv kopā, kas arī "ļauj izskaidrot to, ka robeža tam, ko var saukt par "tagad", ir noteiktā diapazonā no mazākās pastāvošās laika vienības līdz lielākajai pastāvošajai kvalitatīvajai laika vienībai. Kvalitatīvās vienības var saukt arī par "tagad" tādā nozīmē, ka tās ir kaut kas tieši dots. Kvalitatīvā vienība ir "tagad", un, tā kā nav formālu laika nosacījumu, "tagad" ir kvalitatīva vienība". (173. lpp.) Proti, tagadnei pietiktu arī ar mazāko vienību, taču lielākā paskaidro, kādēļ var runāt par laiciski izplestu tagadnes uztveri: tagadnei nav iekšēja ilguma, taču viens tagadnes saturs var ārēji izplest citu. Tas viss norāda uz laika elementu pastāvēšanas plurālismu: iespēju vienlaikus būt klātesošām vairākām laika fāzēm, turklāt tādām, kas var nesakrist. Tātad ir nevis viens "tagad", bet gan vairāki, iespējams, ļoti daudzi "tagad".

Autora mērķis ir parādīt, ka šāda plurālistiska laikapziņas koncepcija ir "pretrunā ar viscaur intencionālas apziņas tēzi, un argumentēt par labu neintencionālu apziņas elementu pastāvēšanai". (180. lpp.) Huserls aizstāv tēzi, ka apziņa ir caurcaurēm intencionāla, proti, apziņa vienmēr ir "par kaut ko" – tas ir iemesls, kādēļ nav iespējams domāt "par neko", jo apziņā nekas vienmēr parādīsies kā apziņa "par neko", tādā veidā "nekas" vienmēr kļūst par "kaut ko". Uldis Vēgners apstrīd šo uzskatu, apgalvojot, ka mazāko iespējamo laika fāzi veidojošās nekonstituētās saturiski pašidentiskās vienvienības ir neintencionālas. Hipotētiski ir iespējams apziņas stāvoklis, kurā trūkst intencionalitātes jeb pieredzes daudzvienīguma, proti, atsevišķās pieredzes vienības nav iespējams sintezēt kādā sarežģītākā kopumā, tomēr šajā apziņā ir iespējama laika uztvere. Autors ne tik daudz vēlas pierādīt, ka šāda apziņas forma ir iespējama, viņš drīzāk izvirza hipotēzi, ka apziņa nav pilnīgi intencionāla, kā to uzskatīja Huserls. "Saturiski pašidentiska vienība nesastāv no kādiem horizontiem, to veidojošām aktuālām un neaktuālām daļām, jo tā sastāv tikai no vienas daļas, proti, no aktuāli pastāvošās, precīzāk, tas, kas saturiski pašidentiskā vienībā ir aktuāli pastāvošs, arī ir pati saturiski pašidentiskā vienība." (209.–210. lpp.)

Tādējādi Ulda Vēgnera veiktais filosofiskais pētījums par tagadnes laikapziņu varētu izrādīties saistošs ne tikai tiem, kas nodarbojas ar fenomenoloģiju kā filosofijas virzienu, bet arī tiem, kas nodarbojas ar apzinātības praksi – uzmanības vēršanu uz tagadnes pieredzi ar mērķi atbrīvoties no iemācītām reakcijām, kā arī psiholoģiskas identifikācijas ar šo pieredzi. Subjektīvās uztveres laukā tagadne ir stāvoklis, kas atdala pagātni no nākotnes, taču tieši šajā mazajā robežpunktā norisinās visa mūsu eksistence un apzinātības prakses tiecas pilnveidot mūsu spēju būt klātesošiem šajā laika fāzē, attīrot to no intencionalitātes. Iespējams, dziļa meditācija būtu veids, kā šāda apziņas forma varētu tikt praktizēta.



Vents Sīlis

Vents Sīlis ir Rīgas Stradiņa universitātes docents. Pēta cilvēku uzvedību un attiecības medicīnas un humanitāro zinātņu krustcelēs un tic, ka individuālā evolūcija ir ceļš uz sabiedrisko evolūciju. U...

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori - interesantākajam interneta žurnālam pasaulē.

Satori
Satori
Ielogojies
Komentē
1

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!