1
akmeņi naktī staigā
izkust no vietas
apveļas
rāda slepenām zīmēm
aprakstītos miklos vēderus
rītausmā apguļas citur
manas acis un atmiņas māna
2
es atceros atmiņas
vairs neatceros to brīdi
prātā nāk kroplīgas bildītes
un gari vārdu saraksti
kuru nozīmi nezinu
tā lēni grimst tumsā
3
smaržo pēc darvas pēc piķa
pēc zēveles
man promesot tu esi pabijis
manā atmiņā
un to iztīrījis
***
melnā mežā
ļaunas sarkanas vaboles
iznīcina tavas pēdas
esmu uzcēlusi būdu mežmalā
un atjaunoju takas
pierakstot visu ko atceros
uz sava labākā jēra ādas
Ganimēda lopi
viņš tagad nektāru lej
zevam tieši lūpās
un samulsis noslauka pilienu
dievam no vaiga
lejā
pamestās kazas klīst kalnos
salēkšķējušo vilnu
un pilnos tesmeņus
rīvēdamas gar klintīm
būdā lēni šūpojas frīģiete
pēc nāves piena asaras raud
***
jauni vīrieši jutīgiem pirkstiem
raupjš ledus pār
pazemes ezeriem
plaukstā sakrājies glāsts
nokrīt uz plānas ādas
mans stāsts
pret tavu
jauni vīrieši jutīgiem pirkstiem
trausli kā tulpes kāts
noraut to ādu nost
lai ir vāts
puika paslēpies pagalmā raud
dzirdu to tevī
pulsējam slēpti bet nenovēršami
nāc
Pie klusēšanas galda
koka pacietīgajā miesā
plaukstu izdeldētas iedobes
skatienu izgrebtas svītras
domas kā indīgi kukaiņi
sīcot dzeļ galvā
mēs sēžam viens otram pretī
pazaudējuši vārdus
un gadsimtiem ilgi ieelpojam
koksnes putekļus
līdz tie nosēžas
mūsu zaros
***
mežmalā virši saveļas kamolos
vējš tos izrauj ar saknēm
trenc pāri laukam
kamoli iekrīt cilvēku mājās
kā pelēki naidīgi bērni
ar nazi azotē
trīsdesmit diviem indes zobiem
mežs iekožas ciematā
Uz sarkana fona
alejas galā rietēja saule
lielāka nekā citkārt
tēvs ar māti devās tai pretī
lēni vilkdami kājas
saāķējuši cieši kopā
mezglainos pirkstus
neatskatīdamies
pļavā iesmeldzās grieze
vecāki attālinājās
un tad mēs
palaidām
vaļā
suņus
***
tie cilvēki mazliet vēl kustas
lūpās un plakstiņos
visilgāk dzīvība trīs
tieva roka
virs bedres smilšainās malas
lāpsta to nocērt
tie cilvēki mazliet vēl kustas
noskatos filmu
eju gulēt
11