Spoža pēcpusdienas saule, tumši zila jūra, dzestrs agra pavasara vējš. Mana pirmā redaktora sleja top Tallinā, kur pavadu brīvdienas pēc saspringtas un saraustītas darba nedēļas. Īslaicīga izraušanās no ierastās orbītas nāk par labu nogurušam prātam un sniedz ērtu kontekstu pārdomām par izmaiņām, ko savas pastāvēšanas divdesmitajā gadā piedzīvo "Satori".
Skatot šīs izmaiņas sava dzīves gājuma perspektīvā, atminos 2014. gada pirmo pusi – trauksmainu laiku, kad Latvija pēc Krimas aneksijas saspringti gaidīja Krievijas ekspansijas nākamo soli. Gada sākumā kļuvu par "Satori" autoru ar recenziju par kultūras vēsturnieka Pītera Bērka grāmatu "Kultūru hibriditāte", kā arī atsaucos Arta Ostupa aicinājumam kopā ar viņu un dzejnieci Justīni Janpauli dibināt literatūras un filozofijas žurnālu "Punctum". Tur laikposmā līdz 2017. gada vidum ieguvu kultūras medija redaktora pieredzi.
Amizanti, ka pati pirmā publikācija 2014. gada maija vidū dzimušajā "Punctum" bija jaunā dzejnieka Henrika Eliasa Zēgnera raksts par Jura Simanoviča tekstu poētiku. Tagad, deviņus gadus vēlāk, Henriks ir nupat noslēdzis savu cēlienu "Satori" galvenā redaktora amatā, bet Ostups uz ziņu par manu pievienošanos draudzīgu konkurentu redakcijai soctīklos reaģējis ar lakonisku "wtf?".
Taču pārmaiņas neaprobežojas tikai ar personāliju mainīgajām trajektorijām – pasaule, kurā šodien dzīvojam, ir pavisam cita. Pašlaik – pēc Eiropas bēgļu krīzes ar tās sacelto ksenofobijas vilni; pēc Donalda Trampa prezidentūras ar tās ieskandināto pēcpatiesības laikmetu; pēc Covid-19 pandēmijas ar tās haotiskajiem ierobežojumiem un dumpīgajiem vakcinācijas pretiniekiem; pēc Krievijas iebrukuma Ukrainā ar simtiem tūkstošu bojāgājušo – dzīve pagājušās desmitgades vidū šķiet idilliska.
Kā pēdējo gadu dramatiskās pārmaiņas iespaido Latvijas mediju telpu? Man nav resursu piedāvāt izsmeļošu analīzi, tāpēc vēlos izcelt, manuprāt, bīstamāko tendenci, ko novēroju kopš kara sākuma. Tā ir melnbaltās domāšanas normalizācija. Pilnīgi skaidrs, ka jautājumam par kara iemesliem nav nokrāsu: Krievija veikusi neizprovocētu agresiju un turpina īstenot vardarbību, kurai ir visas pazīmes, lai to uzskatītu par noziegumu pret cilvēci.
Taču melnbaltums, ko pēdējā laikā novērojam publiskajās diskusijās, nebūt neaprobežojas ar agresora nosodījumu. Kara noziedznieku pastrādātā vardarbība pret Ukrainas tautu visā Austrumeiropā aktivizējusi revizionistiskus kultūrkarus, kuru simboliskā jēga ir attīrīšanās no neērtās pagātnes – ne tikai no krievu valodas un kultūras vēsturiskās dominances, bet arī no ievērojamu latviešu kolaboracionistu piemiņas liecībām.
Es saprotu rūgtumu un dusmas, kas virza kampaņas pret netīkamu valodu vai odioziem pieminekļiem, un nejūtu morālas tiesības bilst kādus aizstāvības vārdus apsūdzētajām figūrām un parādībām. Taču mani ļoti satrauc intelektuālais klimats, kurā melnbaltums domās un rīcībā ir kļuvis par godprātības un lojalitātes nosacījumu, bet niansēta un izsvērta analīze tiek uzskatīta par kara laikam neatbilstošu pedantismu. Kamēr daļa šajā situācijā emocionāli saredz vienreizēju iespēju logu, citi, kuri varētu pacelt balsi, klusē bailēs izsaukt uz sevi kolektīva nosodījuma uguni.
Šī toksiskā gaisotne nepārprotami kaitē sabiedrībai, jo veicina pašcenzūru un vājina kritisko domāšanu. Kā šādā situācijā būtu jārīkojas kultūras un patstāvīgās domāšanas žurnālam, kurš sevi dēvē arī par drošu vietu domāšanai? Būdams daļa no horizontālās redakcijas, kurā nav vienas suverēnas balss, par savas personiskās atbildes vadmotīvu es izvēlos atklātību.
Žurnāls ilgstoši bijis atklātas sarunas vieta, un pašreizējā situācijā ir izšķiroši svarīgi, lai par tādu tas arī paliek. Atklātība nozīmē, ka mēs nevairāmies no neērtām tēmām un nelūkojam sniegt lasītājiem tikai patīkami izklaidējošu pieredzi. Tas nozīmē, ka esam vieta, kur autoriem nav bail izteikt godīgu un argumentētu pozīciju arī tad, ja daļa lasītāju to sagaidāmi nepieņems. Tas nozīmē, ka nekultivējam sev pašiem komfortablus mītus un esam gatavi mainīt uzskatus, ja izrādās, ka mums nav bijusi taisnība. Tas nozīmē, ka neizslēdzam no sarunas nedz apklusinātas, nedz neērtas balsis. Vienlaikus tas nozīmē arī, ka esam iejūtīgi pret cilvēku emocijām un neizmantojam atklātību kā ieroci nekrietnu mērķu sasniegšanai.
Esmu pārliecināts, ka atklātība šādā izpratnē ir neatsverama medijam, kas par savu misiju izvirza drosmīgi domājošas un iejūtīgas sabiedrības veicināšanu. Tā ir vitāli svarīga arī nozares līderim, jo vienīgi tā ļauj būt patiesiem atklājējiem – pavērt jaunus horizontus un virzīt diskusiju tā vietā, lai vairotu paredzamus viedokļus un atspoguļotu jau iepriekš noteiktu dienaskārtību. Nezinu, vai vērts piebilst, ka atklātība ir ikviena medija pastāvēšanas jēga, ciktāl mediju funkcija ir nodrošināt vārda un informācijas brīvību. Visbeidzot: atklātībā sakņota redakcionālā stratēģija iedvesmo "Satori" kopienu ikdienā piekopt drosmes, godīguma un neatlaidības vērtības. Atklātība ir spēks, kas spēj padarīt mūs labākus.
135