Atkal četrās sienās

Man mazliet jau sajucis, kura mājsēde pēc kārtas šī ir. Trešā vai ceturtā? Jāatzīstas, ka maijā, kad bija pēdējās iepriekšējā akadēmiskā gada nodarbības, pie sevis nodomāju: re, Covid-19 periods pamazām beidzas. Tas pāriet no ikdienas dzīves uz to miglaino paralēlo pasauli, kurā varam atgriezties tikai atmiņās: "Vai atceries, kā toreiz bija, kad mēnešiem vajadzēja lasīt lekcijas no mājām?" Paies gadi, un vēstures stundās skolotāji aicinās pandēmijas veterānus stāstīt par tolaik piedzīvoto. Sajūtas bija nedaudz pretrunīgas, jo, no vienas puses, nebija šaubu, ka ir jau par daudz – pasniedzēja darba kvalitātei attālinātais darbs nenāk par labu un mājsēde nepārprotami nav veselīga. No otras puses, vismaz man dzīve šķita tīri komfortabla un grūti pat bija iztēloties, kā tas būs, kad uz nodarbībām vajadzēs iet fiziski un sapulcēs piedalīties klātienē.

Kā tas nereti gadās, manas prognozes bija kļūdainas. Mēs atkal esam "lokdaunā", turklāt jaunā kvalitātē – neredzēti daudz saslimušo, komandantstunda, vakcinācijas sertifikāti kļuvuši par tādu kā identitātes dokumentu, kam vienmēr jābūt pa rokai, bet no svešatnes pienāk ziņas par jauniem vīrusa paveidiem. Izglītības ministre paziņoja, ka, "neskatoties uz epidemioloģisko stāvokli", novembrī mācības jāatsāk klātienē. Vismaz valdība tā viņai esot solījusi. Bet skaidrs, ka neviens tam īsti netic, un grūti arī saprast, kā varētu šādu lēmumu pieņemt, ignorējot epidemioloģisko stāvokli. Vārdu sakot, šobrīd ticamāks šķiet scenārijs, kurā mājsēde turpināsies līdz pavasarim.

Atkal mēģinu fiksēt savas izjūtas, un tās nepārprotami atšķiras no iepriekšējām mājsēdēm. Būtībā varētu pat uzrakstīt pandēmijas izjūtu vēsturi – droši vien kāds to arī dara, kaut vai dienasgrāmatas veidā, bet es palieku pie paretām slejām. Turklāt vairāk nekā jebkad nākas dzīvot burbulī – neesmu sociālajos tīklos, bet sekoju līdzi dažādām ziņām un mēģinu ieklausīties tajos signālos, kas nonāk līdz manām ausīm. Ar to, protams, nepietiek, lai iegūtu adekvātu un visaptverošu ainu. Tā ka arī es neuzņemos atbildību par teikto, tikai aprakstu, kā situācija izskatās no viena skatpunkta.

Kad sākās pirmā mājsēde, bija diezgan liels apjukums un sajūtu mikslis. Atceros, kā vienai studentu grupai pateicu – ļoti iespējams, ka nākamajā nedēļā nodarbības klātienē vairs nenotiks, un viņi izskatījās vienlaikus pārsteigti, neticīgi un arī nedaudz priecīgi. Pāriešana uz "Zoom" un "MS Teams" platformām nebija viegla, pirmo nedēļu it sevišķi pasniedzēju vidū bija vienkārši apmulsums un process būtībā apstājās. Šobrīd mēs dzīvojam citā pasaulē. Ar studentiem pārrunājām pašu attālinātā darba faktu – kas mums tur patīk, kas nepatīk, bet pati pārslēgšanās uz attālinātajām studijām notika pašsaprotami un lietišķi. Būtībā visi zina, kas tas ir un kas jādara. Mēs, protams, dusmojamies, kad "Zoom" vai "MS Teams" kaut kas nenotiek tā, kā vajag, kad nevaram atrast kaut kādu pogu vai pēkšņi pazūd interneta signāls, bet tās ir dusmas, kādas ir autovadītājam, kad mašīna nesaprotamu iemeslu dēļ apstājas – neviens tāpēc nedomā pārslēgties atpakaļ uz zirgiem un ratiem.

Tas nenozīmē, ka attālinātas studijas ir labākais mācību procesa organizēšanas veids. Daļai studentu, cik var saprast, trūkst motivācijas tādā piedalīties, un patiesībā arī Latvijas mācību iestādes arī tehniski nav tam gatavas, jo attālinātas studijas kaut cik veiksmīgi darbojas tikai pilnīgas mājsēdes režīmā. Jebkurā gadījumā – apziņas, ka tieša un attālināta saziņa pastāv paralēli un starp tām var viegli pārslēgties, vēl pirms pāris gadiem nebija. Es domāju, tas attiecas uz daudzām mūsu dzīves sfērām. Sākumā mēs visi spriedām par to, kad atgriezīsimies pie iepriekšējā, normālā dzīvesveida, bet, atklāti runājot, tas, kāda bija normāla dzīve pirms pandēmijas, sāk jau pamazām aizmirsties. Skaidrs, ka Covid-19 krīze kaut kad beigsies, varbūt pat izdosies tuvākajā laikā izvairīties no citām pandēmijām, tā ka nav runa par to, ka mēs nevarētu iedomāties – kā ir dzīvot, kad nav mājsēdes, bet pandēmija jau ir mainījusi mūsu izpratni par normalitāti.

2020. gada rudens jeb otrā mājsēde, manuprāt, bija visizteiktākā – mājsēde par excellence. Neparasta piedzīvojuma sajūtas vairs nebija, vakcīnas vēl nebija, ilūzija par latviešu īpašo pretošanās spēju vīrusam bija izčibējusi, noskaņa bija tāda, ka ir jānoslēdzas nosacītā cietoksnī. Šobrīd, lai gan jau vairākas dienas ir "lokdauns", tādas noskaņas nav. Daļēji varbūt tāpēc, ka liela daļa cilvēku ir vakcinējušies, daļēji tāpēc, ka šī ir jau kurā reize – tu saproti, ka mūžīgi cietoksnī sēdēt nevar un dzīve šo apstākļu dēļ neapstājas.

Tomēr šī normalitāte ir mānīga vai, pareizāk sakot, kompleksa. Tas, ka daudz kas šķiet pierasts un jau zināms, nenozīmē, ka pandēmijai nav seku ārpus tiešā medicīniskā iespaida. Tas man šajā notikumā liekas viens no būtiskākajiem un problemātiskākajiem aspektiem. Protams, no paša sākumā varēja redzēt, kādu iespaidu pandēmija atstāj uz cilvēkiem, viņu attiecībām, darba dzīvi un biznesu. Tomēr jāņem vērā, ka ir procesi, kuru iespaids ir atkarīgs no laika, piemēram, viens ir noklausīties Ziemassvētku dziesmiņu, otrs – strādāt lielveikalā un klausīties šo Ziemassvētku dziesmiņu katru dienu pusotru mēnesi. Teikt, ka neesam vēl sapratuši visas Covid-19 sekas, ir banāli, tomēr man ir sajūta, ka cilvēki ne tikai ir noguruši no pandēmijas, bet arvien labāk apzinās šo savu nogurumu un iespaidu uz viņu dzīvi. Tā noskaņa, ka jāsaņemas, jo ir krīze, pamazām izplēn, bet nav skaidrs, kas nāk vietā. Iespējams, sekas būs arī politiskas. Mūsu populisti kalkulē, ka cilvēki ir neapmierināti ar valdību, un cer šo neapmierinātību pārvērst politiskā kapitālā. Varbūt tas izdosies, bet, manuprāt, arvien vairāk jūtamas vakcinēto cilvēku dusmas par situāciju, kurā viņi nokļuvuši, un vainoti tiek nevis politiķi, bet nevakcinētie. Ja tas tā ir, šis konflikts var skart daudzu cilvēku dzīvi.

Tomēr visvairāk mani uztrauc minētais laika faktors. Nav tā, ka ikviena mājsēde ir pati par sevi un varam laiku skaitīt no nulles. Mums nav vairākas Covid-19 sezonas – ir viena pandēmija un tā ilgst jau divus gadus. Tā ir izturības pārbaude, bet, jo ilgāk pārbauda izturību, jo mazāk paliek to, kuri iztur.