Ukrainas laikmetīgās mākslas zvaigznei Nikitam Kadanam, tāpat kā citiem ukraiņu māksliniekiem, pilna mēroga iebrukumam sākoties, bija jāatbild uz skarbu jautājumu – vai mākslai ir jēga kara laikā? Ko mākslinieks var darīt, kad pasaule ir liesmās un neiedomājamas cilvēku ciešanas kļūst par ikdienu? Kadans uzskata, ka māksliniekam, kurš ir tik tuvu sprādziena epicentram, ir morālas tiesības liecināt un viņam arī jāliecina, jāpiedāvā jauns skatpunkts uz it kā zināmo. Un tikpat svarīga būs arī mākslinieka loma pēckara rekonstrukcijā, par kuru jāsāk domāt jau tagad.
Projektā "Jaunā pasaule" Rita Ruduša sarunājas ar Nikitu Kadanu par mākslinieku kā liecinieku un paškritikas atjaunotāju.
Rita Ruduša: Ja atļausit, piedāvāju sākt ar notikumiem pirms gada, kad sākās Krievijas iebrukums. Par to varētu būt sāpīgi domāt, bet, ja jūs pamēģinātu atcerēties, kāda bija jūsu pirmā reakcija kā māksliniekam?
Nikita Kadans: Ziniet, pašā sākumā – burtiski iebrukuma pirmajā dienā – manā prātā bija nostiprinājusies ideja, ka man jādodas mājās un jānoskatās visas Ingmara Bergmana filmas, un, kad es to būšu izdarījis, karš būs beidzies. Tas nozīmē, ka mans mentālais stāvoklis bija nedaudz sagrozīts.
Kāpēc tieši Bergmana?
Es vēlējos atrast vietu, uz kuru aizbēgt mentāli. Taču tas nebija apzināts lēmums, tas bija vairāk kā delīrijs. Prāts sāk darboties saskaņā ar ļoti alternatīvu loģiku.
Un vai jūs noskatījāties kādu Bergmana filmu?
Jā. Bet tas nepalīdzēja. Kas bija tālāk? Tad es nogāju galerijas pagrabā, kas tika izmantots kā bumbu patvertne pat padomju laikos. Galerijas noliktava bija vaļā, galerijas īpašnieka asistente man atļāva no turienes paņemt dažus darbus. Es sāku ap savu matraci izkārtot izstādes. Tas bija iebrukuma pirmajā nedēļā. Tik tikko varu atsaukt atmiņā to, kas notika manā prātā. Mans garīgais stāvoklis bija patiešām izmainījies, citāds, taču es visu laiku mēģināju sev atrast kādu simbolisku patvērumu. Es to izveidoju no mākslas darbiem. Pēc tam sāku zīmēt, un tikai tad mans prāts atgriezās ierastākā domāšanas režīmā.
Sāku saņemt zvanus, lūgumus sniegt intervijas starptautiskiem medijiem. Pārsvarā Eiropas valstis, bet arī ASV, dažas Āzijas valstis. Es jutu, ka viņi arī nezina, kā tikt galā ar jauno realitāti. Un tie daži vēstījumi par maksimālo sankciju ieviešanu, Krievijas izslēgšanu no SWIFT, gaisa telpas slēgšanu, ieroču piegādi Ukrainai un tamlīdzīgi – man vienkārši vajadzēja nodot šos vēstījumus, cik vien iespējams, un teikt, ka Krievijas karš nav tikai pret Ukrainu, bet arī pret Eiropas Savienību, tas ir antidemokrātisks. Varbūt ir jēga pret to attiekties kā pret kopēju cīņu, pat ja tā notiek Ukrainas teritorijā. Tās ir diezgan vienkāršas lietas, taču mums vajadzēja tās nemitīgi atkārtot. Pēc tam es sapratu, ka daru ko praktisku. Un man tas tiek lūgts, jo esmu mākslinieks, kuram varbūt šajās valstīs bijušas izstādes. Varbūt viņiem vajadzēja veikt atlasi – kādu no armijas, pilsonisko brīvprātīgo, rakstniekus, politiķi un arī varbūt kādu mākslinieku. Tad es sapratu, ka jau daru kaut ko noderīgu, un tas bija arī par mākslas nozīmi, taču es nekad nemēģināju radīt tūlītēju ietekmi tikai ar mākslas darbiem.
Es nevēlētos aizstāvēt naivumu. Visas tās runas par labo un progresīvo mākslu, kas mainīs pasauli šeit un tagad, – es tam nepiekrītu. Tikai kaut kādu retoriski progresīvu darbu radīšana bieži vien ir mēģinājums kompensēt nespēju reāli mainīt politisko situāciju. Nē. Manā izpratnē māksla ir tīri politiska, bet tā darbojas ilgtermiņa izpratnē par lietu darbību, kas var veidoties citā formā vai vietā. Ir vajadzīgs atstatums. Taču ārkārtas situācijā vari izmantot savu publisko statusu, piemēram, kā mākslinieks, arī lai pateiktu lietas, kuras varētu teikt citu profesiju pārstāvji. Vari teikt: apbruņojiet Ukrainu, atbalstiet Ukrainu, piemērojiet Krievijai sankcijas, sāciet naftas un gāzes embargo, netirgojieties ar fašistiem! Steidzamā situācijā tiek izmantoti tikai daži mākslinieciskās prakses aspekti.
Tātad jūs sākat praktisku darbu ar publiskajiem izteikumiem, vēstījumiem ārvalstu medijos, bet pēc tam šo vēstījumu nododat arī caur savu mākslu. Vai varat komentēt šo pāreju? Kā jūs sākāt stāstīt kara stāstu, izmantojot objektus, ko atradāt iznīcinātās ēkās?
Es to sāku darīt daudz agrāk – 2014. gada sākumā. 2015. gadā jau veidoju darbus no kara gruvešiem. Tikai 2022. gadā pievērsos izmeklēšanas skulptūrām jeb pierādījumu skulptūrām. Sāku strādāt ar ideju par materiāliem pierādījumiem. Tas bija kaut kas programmatiskāks. Difficulties of Profanation II un Difficulties of Profanation I tika izstādīti Venēcijā Ukrainas paviljonā 2015. gadā. Esmu izmantojis arī gruvešus no kara zonas Donbasā, un šajā jaunajā nodaļā bija vecie gruveši no Donbasa un jaunie gruveši, kurus savācu Kijivā no Sičas strēlnieku ielas (Січови́х Стрільці́в), kurā dzīvoju. Tā ir gara iela vēsturiskā Kijivas centra daļā. Tur trāpīja divi lādiņi. Pēc pirmā trieciena man vajadzēja iet kādas 3–5 minūtes no manas mājas, lai varētu savākt gruvešus. Otrs lādiņš trāpīja netālu no manas studijas. Tāpēc man nebija tālu jāiet vai jābrauc uz citu valsts daļu, lai savāktu daļas no iznīcinātām ēkām. Tā ir daļa no manas individuālās programmas, un es to neuzskatu par kaut ko līdzīgu, piemēram, žurnālista darbam, kura vienīgais uzdevums ir informēt auditoriju. Nē, es iedomājos tādu kā cilvēces vēstures muzeju, brīvu no jebkādas ideoloģiskas ietekmes un ļoti paškritisku. Es radu darbus šādam muzejam. Taču tad muzejs kļuva par tribunālu, par tiesu.
Tas ir kā strādāt diezgan iedomātā laukā. Reizēm man ir jāizgudro alternatīva vieta un jādarbojas tā, it kā es tajā strādātu un tur darbotos alternatīva loģika, kas atspoguļo reālās pasaules loģiku, ierastās attiecības. No otras puses, es strādāju ar matēriju – stiklu, akmeni, betonu, koku – un to, kā šos materiālus izmaina temperatūra, sprādzieni, fizikāli procesi, kurus izraisa politiski procesi. Tādā ziņā atrodos līdzsvarā starp reālo un iedomāto. Tas ir tālu no starptautiskās auditorijas vienkāršas informēšanas par to, kas notiek Ukrainā. Viņi par to var uzzināt no žurnālistiem, sociālajiem medijiem. Karš Ukrainā ir visvairāk dokumentētais karš cilvēces vēsturē – ir milzum daudz video, tranšejās ir viedtālruņi. Cilvēki, kuri spīdzina un nogalina karagūstekņus, uzņem video viedtālruņos un izliek internetā. Ko informatīvu es vēl varētu pateikt? Es varu tikai meklēt jaunas perspektīvas, no kurām paskatīties uz lietām, par kurām jau zinām.
Jūs jau kopš 2014. gada esat strādājis ar metālu, akmeni un citiem materiāliem pierādījumiem, kurus deformējusi vardarbība, taču kas jūsu mākslinieka praksē mainījies kopš pilnā apmēra iebrukuma?
2014., 2015. gadā man vajadzēja braukt uz otru valsts galu. Tagad šie materiāli ir piecu minūšu gājiena attālumā no manas mājas. Tas ir arī jautājums par redzējumu – sprādziens dažu simtu kilometru attālumā vai sprādziens blakus pagalmā. Līdzīgi par to reflektēja Primo Levi – labākais liecinieks ir tāds, kurš ir teju nespējīgs liecināt. Protams, es varu taisīt darbus, kamēr esmu dzīvs. Man grūti iedomāties, kādi darbi taptu pēc spēcīgas fiziskas traumas un kā radīšanu ietekmē garīgā trauma.
Mēs Ukrainā gandrīz visi nedaudz mainījāmies, ja runājam par garīgo veselību. Domāju, ka drīkstu šajā jautājumā vispārināt. Nezinu nevienu, kura psihe ir tik stipra, lai paliktu pilnīgi stabila. Tagad esmu daudz tuvāk epicentram, lai man būtu morālas tiesības liecināt. Ir upuru māksla, un ir māksla, kuru par Ukrainu rada starptautiski atzīti mākslinieki zvaigznes. Kad 2022. gada aprīlī ierados uz Venēcijas biennāli, tur jau bija nesen radīti darbi – fotogrāfijas, sociālo mediju ziņas ar grūtniecēm gruvešos, Ukrainas karoga krāsas. Es to redzēju ļoti labi sagatavotā muzeja izstādē, un, protams, mākslinieki kaut kāda iemesla pēc izlēma pēdējā brīdī pielikt kaut ko arī par Ukrainu. Bet šie iemesli būtiski atšķiras no tiem, kuru dēļ rada mākslinieki, kuru mājas ir iznīcinātas vai kuri ir kļuvuši par bēgļiem. Tāpat darbi, ko rada mākslinieki no Mariupoles, atšķiras no tiem, kurus radījuši Kijivas mākslinieki. Bet Kijivas tuvumā ir Buča, šausmīga slaktiņa vieta. Daudzi, kas dzīvoja Ļvivā, juta mežonīgu vainas sajūtu, jo bija drošībā, kamēr netālu no Kijivas notika tik drausmīgas lietas. Iedomājieties šo epicentru un morālās tiesības liecināt. Tiem, kuri ir tuvāk epicentram, ir vairāk tiesību liecināt. Taču tas arī sarežģī lietas, jo reizēm, lai reflektētu, ir vajadzīgs attālums. Tie, kuriem šis attālums ir, var to lietot un radīt kaut ko dziļāku.
Turpinot par morālām tiesībām – ir Krievijas mākslinieki, kurus mēģina ielikt kopīgos diskusiju paneļos vai festivālos ar ukraiņu māksliniekiem. Esmu lasījusi saraksti starp laikmetīgās mākslas kuratoriem un diviem ukraiņu māksliniekiem, kuri atteicās piedalīties, jo tajā bija arī mākslinieki no Krievijas. E-pastu sarakstē bija redzams, ka festivāla rīkotāji nav spējīgi saprast ukraiņu mākslinieku nostāju. Ko jūs domājat par morālajām tiesībām turpināt radīt mākslu, ja nāc no valsts, kura ir agresors? Un festivālu, kas iekļauj abas puses?
Varbūt jūs esat lasījusi manu atbildi Dmitrija Viļanska atklātajai vēstulei, kas bija publicēta žurnālā "Arterritory" [1].
Neesmu lasījusi.
Jūs varat to izlasīt, esmu diezgan detalizēti skaidrojis savu nostājis. Pirmkārt, jautājumā par krievu kultūras atcelšanu mums jāpievērš pienācīga uzmanība jēdzienu lietojumam. Pats jēdziens "krievu kultūra" ir problemātisks. Es neticu homogēnām nacionālajām kultūrām, tostarp krievu. Bija tāds populārs plakāts: "Pēc katra mazā Dostojevska nāk bumbas." Izklausās labi, vai ne? Taču neliels domu eksperiments – Dostojevska vārda vietā ieliksim Varlamu Šalamovu vai Andreju Platonovu, Daniilu Harmsu. Neizklausās vairs tik iedarbīgi. Pat nedaudz absurdi. Ir diezgan daudz krievu mākslinieku, kuri cīnījās pret krievu imperiālismu, pret autoritārismu un kļuva par tā upuriem.
Pirmkārt, mums jānoraida jebkāda Krievijas valsts kultūras iestāžu ietekme starptautiskajā arēnā. Ermitāžas muzeja direktors intervijā stāsta, ka Ščukina un Morozova kolekciju izstāde ir kā Krievijas īpašā operācija, līdzīgi viņi dēvē pašreizējo karu. Krievijas mākslas muzeji, kuri ir Krievijas fašisma aģenti, ir pilnībā jāizslēdz no mākslas arēnas. Tāpat kā to Krievijas uzņēmēju nauda, kuri ir daļa no pašreizējās valsts sistēmas un izmanto kultūru, lai atmazgātu šīs sistēmas noziegumus. Ir mākslinieki, kuri guva labumu no sistēmas, piemēram, piedalījās uzņēmuma "Smart Art" [2] izstādēs, kuru vadīja [Krievijas ārlietu ministra] Lavrova meita. Viņiem no šīs sistēmas bija reāls labums. Viņi ir līdzatbildīgi tās noziegumos. Un tad ir mākslinieki, kuriem nācās doties politiskajā emigrācijā, kļūt par bēgļiem, viņi nevar atgriezties un negrib atgriezties. Šie cilvēki nav atbildīgi par pašreizējiem notikumiem, taču, ja viņi kā mākslinieki un kā intelektuāļi pieņem lēmumu dalīt atbildību par gadsimtiem ilgā krievu imperiālisma noziegumiem un ar to strādāt, strādāt ar krievu vainu, viņi var radīt kaut ko labu.
Mākslinieki kā režīma sabojātas sabiedrības atjaunotāji?
Jā. Varbūt viņiem būs ietekme nākotnē, pēc Krievijas fašisma sakāves un reālas, praktiskas defašizācijas, kurai šajā valstī jāsākas. Ceru, ka šī valsts vairs nebūs tik milzīga un tautas, kuras sauc par Krievijas Federācijas subjektiem, piemēram, čečeni, dagestāņi, sekos 1991. gada piemēram un būs neatkarības deklarācijas. Pēc tam varēs notikt krievu sabiedrības defašizācija, un varbūt šiem rakstniekiem un māksliniekiem atkal varēs būt ietekme.
Ziniet, es domāju par vācu rakstniekiem un māksliniekiem Otrā pasaules kara laikā – Bertoltu Brehtu, Tomasu Mannu, Džonu Hārtfīldu vai Georgu Grosu. Viņi bija diezgan gaidīti ASV, starptautiskajā arēnā. Viņiem bija balsis, un šīs balsis bija daļa no kopējās cīņas ar fašismu. Problēma ir tajā, ka Krievijā šādu figūru trūkst. Tu nevarēji būt Bertolds Brehts un iestudēt savas lugas Vācijā. Tas ir absurds. Taču vairumu politiski iesaistīto opozīcijas mākslinieku Krievijas Federācijā izstādīja, publicēja, viņi varēja pelnīt un atrasties privileģētā pozīcijā no 2014. līdz 2022. gadam. Tā bija normāla mākslas dzīve arī pēc Krimas aneksijas. Tādā ziņā nevaram vienkārši projicēt Bertoltu Brehtu uz kolektīvu "Čto delatj" ("Что Делать") [3] vai citiem lielajiem vārdiem Krievijas politiskajā mākslā un teikt, ka viņu loma ir apmēram tāda pati. Nē.
Un kā ir ar ukraiņu mākslinieku nozīmi pēckara Ukrainas atjaunošanā? Kā jūs redzat savu vietu un ko sabiedrības atjaunošanā varētu paveikt laikmetīgā māksla kopumā? Varbūt "atjaunošana" nav īstais vārds.
"Atjaunošana", "rekonstrukcija" ir pavisam īsti jēdzieni. Mēs saskaramies ar īstu, traumatisku pieredzi. Svarīgi savākt šīs atmiņas un pārvērst tās attēlos, kuri būs aktuāli arī nākamajām paaudzēm. Pat visdrausmīgākās atmiņas no Otrā pasaules kara ir grūti iedomāties mūsdienu realitātē: viss izskatās nedaudz citādi. Piemēram, vairumam cilvēku nav zelta zobu, bet zelta zobu izņemšana no līķiem bija diezgan nozīmīga Otrā pasaules kara aina. Ļoti daudz nianšu, materiālisms ir cits, ainas ir citādas.
Attēlam vienmēr ir jābūt nozīmei. Franču dziedātājam Žanam Ferē ir dziesma par holokaustu ar tādu pašu nosaukumu kā Alēna Renē filmai – "Nakts un migla". Viņš tur tādā klasiska franču šansona stilā dzied apmēram tā: "Ja dziesmai vajag šādu piegājienu, lai jaunieši atcerētos par holokaustu, es to rakstīšu šādi." Tāda ir mākslinieku misija. Mums ir jābūt tiltam starp laikmetiem, starp paaudzēm. Kad mainās jutība, kad mainās domāšanas veids, mākslas darbam jāpaliek aktuālam.
Runājot par steidzamākiem jautājumiem, sabiedrībā jāatgriežas paškritikai. Kara laikā iekšējā kritika bieži vien tiek mazināta un cilvēki neskaras klāt noteiktām tēmām. Un tie, kuri tās aizskar, citiem šķiet visai aizdomīgi. Ja sabiedrība ilgstoši paliek bez paškritikas un pašcenzūra kļūst par ieradumu, sabiedrība kļūst paranoiska, militāra un ekstremāli labēja.
Vai šis paškritikas trūkums var turpināties arī pēc kara un kļūt par ieradumu?
Ir acīmredzams, ka jā. Iedomājieties, ja slēptā hibrīdkara laikā no 2014. līdz 2022. gadam būtu bijusi šāda līmeņa pašcenzūra! Vai pat ideoloģiska vienotība. "Vienotība" ir labs vārds, taču tā ietver arī izslēgšanu. Nacionāla vienotība vienmēr ir par kaut kā iekļaušanu un kaut kā izslēgšanu. Ja šo gadu laikā mēs būtu izvairījušies no iekšējas kritikas, Ukraina nebūtu saglabājusies kā jauka un demokrātiska valsts, kuru citiem gribas atbalstīt. Jebkurā gadījumā Ukraina ir upuris. Ja mēs izvairāmies no upuru kritizēšanas vardarbības laikā, tas nenozīmē, ka visi upuri ir labi cilvēki. Tas nozīmē tikai to, ka mēs atrodamies upuru, nevis varmāku pusē. Taču, ja upuri ilgstoši izvairās no paškritikas, viņi mainās un ne uz to labo pusi. Tāpēc mākslinieku misija ir arī atgriezt ukraiņu sabiedrībā paškritikas režīmu, ieradumu.
Ja runājam par praktiskām lietām – bija vairākas diskusijas starp cilvēkiem, kuri strādā ar vēsturisko traumu tēmu, holokaustu un daudzām citām pret civiliedzīvotājiem vērsta terora formām vācu okupācijas laikā. Diskusijās tika apskatīta arī ukraiņu loma – jo tie bija ukraiņu kolaboranti, tas nav krievu izdomājums. Un, kad daži mākslinieki sāk strādāt ar šo tematu, citi mākslinieki viņiem saka: tagad jūs atražojat krievu propagandu, jūs esat ienaidnieka "noderīgie idioti"; ja rietumos dzirdēs, ka ukraiņi piedalījās šajās nežēlībās, viņi mūs atbalstīs mazāk. Nē, es labāk dodu ieroci tiem, kuri saprot savu rīcību pagātnē, nevis tiem, kuri noraida jebkādu vainu, sakot, ka vienmēr bijuši vai nu varoņi, vai upuri, bet nekas cits. Jūs taču labāk dotu ieročus adekvātiem cilvēkiem. Ukraiņu kultūrai vajadzētu būt adekvātai un risināt reālās pasaules sarežģītību. Varbūt mūsu uzdevums būs atgriezties pie sarežģītības, jo kara laikā lietas tiek padarītas vienkāršas. Precīzāk sakot, tām liek izskatīties vienkāršām. Taču rekonstrukcija, dziedēšana ir arī par atgriešanos pie sarežģītības un spējas kritizēt pašam sevi. Tāda arī ir misija.
[1] Kadans, Nikita. Par vārdiem, kas neglābj dzīvības. Arterritory, 2022. gada 7. oktobrī, Arterritory - Par vārdiem, kas neglābj dzīvības
[2] Mākslas menedžmenta uzņēmums, kurš saņēmis kuratora tiesības Krievijas paviljona iekārtošanai Venēcijas biennālē. Uzņēmuma līdzīpašniece ir ārlietu ministra Sergeja Lavrova meita Jekaterina Lavrova.
[3] 2003. gadā Sanktpēterburgā nodibināta mākslinieku, kritiķu un filozofu apvienība.
Projektu finansē Mediju atbalsta fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par projekta saturu atbild biedrība "Ascendum" un interneta žurnāls "Satori".
1