Publicitātes attēls
 
Kino
20.10.2021

Atgādinājums, ka titri jāskatās līdz beigām un kino ir dižāks par dzīvi

Komentē
2
Saglabā

Turpinām ekspresrecenziju ciklu par Rīgas Starptautiskā kinofestivāla (Riga IFF) filmām. Šajā publikācijā Jānis Ābele raksta par Leosa Karaksa filmu "Anete".

Reiz kādā lekcijā filozofijas pasniedzējs mums paziņoja, ka par savu sirdij tuvāko autoru izvēlas nerunāt. Viņš nosauca vārdu, ieteica izlasīt pāris darbus un turpināja lekciju par citu autoru. Iespējams, man no viņa vajadzēja mācīties un nemēģināt publiski dalīties pārdomās par savu "gada filmu". Tomēr, ja kādu mans teksts tiešām mudinās apmeklēt Leosa Karaksa "Aneti", tad būšu šai dzestrajai un ar distancēšanos pārņemtajai pilsētai izdarījis vismaz kaut ko labu.

Jau kopš iznākšanas šīgada Kannu kinofestivālā viedokļi par "Aneti" ir pretrunīgi. Gan profesionāļu, gan kinomīļu vidū ir tādi, kurus filma apbur, ir tādi, kurus tā kaitina, un ir tādi, kurus tā vienkārši atstāj apmulsušus. Tam nevajadzētu būt pārsteigumam, jo Karakss ir diezgan aroganta un pretrunīga personība, un tas bagātīgi redzams arī viņa filmogrāfijā. Ir pagājuši deviņi gadi kopš viņa iepriekšējās filmas "Holy Motors" iznākšanas, un jau labu brīdi tika baumots, ka Karakss strādā pie mūzikla un savas pirmās filmas angliski. Nebaidīšos apgalvot, ka tieši butaforiskā mūzikla žanra izvēle un filmas veidošana svešvalodā ir novedusi pie tā, ka franču kino maestro ir izveidojis savu personiskāko un arī labāko filmu, padarot "Anetes" vizuālo pasauli par grand spectacle.

Daudzus gadus kinorepertuārs un festivāli bijuši pārpludināti ar filmām, kas cenšas atspoguļot realitāti "tādu, kāda tā ir", filmu straumes ir risinājušas sociālreālistiskas problēmas visā to drūmumā ar scenāriju darbnīcās izkalkulētiem paņēmieniem, bet šķiet, ka tagad kino beidzot sāk atgūt elpu. Aizvien biežāk pie apvāršņa parādās spožas filmas, kuras ļauj atgūties no gandrīz tiešas realitātes fiksēšanas un cenšas parādīt kādu dziļāku patiesību un jēgu, kas slēpjas aiz kailās "īstenības". Un "Anete", šķiet, to dara visskaļāk un drosmīgāk no visa pēdējos gados redzētā. Droši vien jāpiemin fakts, ka 2011. gadā pašnāvību izdarīja Karaksa sieva, krievu aktrise Jekaterina Golubeva. Saturiskās paralēles "Anetē" nav grūti atrast. Tomēr kāda balss skatītājam sākumā atklāj, ka viss uz ekrāna notiekošais nav nekas vairāk kā tikai priekšnesums.

Jā, daudzie un dažādie izteiksmes līdzekļi, metakino gājieni un paņēmieni var nogurdināt vai mulsināt, tomēr katrs no tiem gūst jēgu filmas kopumā. Filma ir režisoriski izcili noslīpēta, un Karaksu pelnīti apbalvoja ar Kannu Palmas zaru par labāko režiju. Viņš apvieno spēcīgu traģisku stāstu smalkā aktierdarbā ar izklaidējošāko no žanriem – mūziklu. Viņš veido to angļu valodā, kuru katrs rūdīts franču intelektuālis uzskata par popkultūras valodu. Tieši šeit slēpjas filmas pārsteidzošais efekts, jo mūzikla forma sagatavo kam šķietami izklaidējošam, padarot skatītāju pēc iespējas neaizsargātāku pret emocijām, ko dod "Anete". Pat neko nezinot par Karaksa biogrāfiju vai atsaucēm uz mākslas vēstures citātiem, filma ieved lielā vizuālā ceļojumā, kurā kaut kur iztālēm jūtama popkorna kino smarža, bet uz ekrāna notiekošajam ir sengrieķu traģēdijas mērogs.

P.S. Pats galvenais – neizskrieniet no kinozāles pārāk agri, jo filmas pēdējā aina ir paslēpta dziļi beigu titros!

Tēmas

Jānis Ābele

Režisors, veidojis filmas "Jelgava 94" un "7 miljardi gadu pirms pasaules gala".

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori un izmanto reģistrēta lasītāja priekšrocības - vērtē, komentē un veido rakstu arhīvu!

Satori
Satori
Pieraksties!
Komentē
2

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!