Redzējumi
13.09.2011

Atdzejotāja piezīmes par cilvēku un zvēru

Komentē
0


Uldis Bērziņš pasākumā ¼ Satori telpā. Foto: I.Balode

Publicējam tekstu, ko Uldis Bērziņš piedāvā kā ievadu ikgadējai dzejas lasīšanai un sarunai Vijoļšķūnī. Šī gada tēma "Cilvēks manī". Pasākums 12. septembrī plkst. 19.00, piedalās:  Uldis Bērziņš, Ingmāra Balode, Pēteris Cedriņš, Stivens Elliss (Stephen Ellis, ASV), Rūta Karma, Didzis Meļķis, Māris Salējs. Česlava Miloša, Vīvi Luikas, Jaroslava Seiferta teksti. - ¼ Satori


Atdzejotāja piezīmes

„Kādi cilvēki bēg no kādiem cilvēkiem
kādā zemē zem kādas saules
zem kaut kādiem mākoņiem.

Tie pamet kaut ko, tas ir viss, kas tiem piederējis –
pamet apsētus laukus, vistas, suņus,
spoguļus, kuros taisni tobrīd atspīd liesmas.

Uz muguras tiem krūkas un saiņi –
jo tukšāki, jo diendien smagāki.

Klusumā kādu atkal eliminē no dzīvajo loka,
bet troksnī kāds izķer kādam maizi no rokām
un kāds rokās purina mirušu bērnu.

Tiem priekšā ceļš, tak atkal ne turp,
ne tas pareizais tilts
pār savādi rožaino upi.
Apkārt tādi kā šāvieni – te tuvu, te attālāk,
un lidmašīna met nelielus lokus tur augšā.

Tagad derētu tāda kā neredzamība,
kā pelēka inkapsulācija,
vai vēl labāk – neesamība
uz kādu īsāku vai ilgāku laiku.

Kaut kas vēl notiks, tik kur – un kas.
Kāds viņiem nāks pretim, tik kad – un kurš,
kādā skaitā un kādā nolūkā.
Ja tam būs izvēles iespēja,
tas varbūt izšķirsies nebūt ienaidnieks
un varbūt, nu, kaut kā viņus atstās dzīvus,” –

raksta Vislava Šimborska dzejolī „Kaut kādi cilvēki”. Polietes dzejolis semantiski paraisītiem mezgliem piesaistīts 20. gs. otrās puses rutīnai desmitos un padsmitos valstu, un aizvien jaunu konkrētiku tas turpina un turpinās akumulēt jaunā gadsimtā. Vai tik nebija Tērbatas profesors Jurijs Lotmans, kas uzsvēra dzejas spēju „akumulēt nākotni”, desmit rindās ielādēt un ielodēt visu to neaptverami plašo informāciju no nākotnes? Bet te atkal Kipras turku dzejnieks Mehmeds Jašins „Dzejolī par dienām, kas nebij mūsu” runā par savas dzimtenes un savas paaudzes vienīgo konkrēto – nenovēršamu un nedziedināmu – pieredzi:

„V
Pēc asinīm es ožu,
pēc asinīm.

Es neesmu slepkava
izlīgstiet ar mani puķes uz palodzēm
segas gultās, krēsli
un fotogrāfijas albumā
es neesmu slepkava!

Asinis pludo no manis
asinis.

Kaut jūs būtu dzīvi un redzētu
es neesmu slepkava...”

Un turpat augstāk:

„IV
Kā gribētos zināt –
kas bij tas grieķis kurš šo grāmatu lasīja?

Ticis līdz četrdesmit astotajai lappusei
laikam tobrīd viņu iesauca karā
turklāt grāmata saucas
„Par karavīriem nepiedzimst”.

Gribētos lai mums ar tevi būtu ko atcerēties
kā kopā ēdām saldējumu
tu iegriezi rokā es skrēju pēc vates
tai lietainā dienā uzvilku tavu mēteli
es gribētu lai tu zini cik savādi
tavu vaļā atstāto grāmatu
es varu lasīt te, tagad.”

Un turpat augstāk:

„III
Ja es reiz tevi satiktu
ai, kā es priecātos!

Es glabāju visas tavas fotogrāfijas, mazo meitenīt
lūk tava dzimšanas diena
zem jāzepkoka torte trim svecēm
te tu pliču plaču jūrā ar māsu
te tu māj no auto
te mamma un tētis tev uzsmaida
tu uzsmaidi man.

Es tev atdošu fotogrāfijas, mazo meitenīt
tik reizēm
sirds man sažņaudzas
iedomājos
bija karš varbūt tu esi nogalināta.”

Un vēl augstāk tekstā, nu jau pats sākums:
„I
Vai tevi sauca Estella
tant,
kas dzīvoji šajā namā pirms mums?
Vai tev bērni bija
vai tā bilde pie sienas
mums rāda tavu kāzu dienu, tant?

Vai tevi sauca Estella
tavas rokas balkonā kāra veļu
kad mūsu vēl te nebija
un fajansā tavu pirkstu nospiedumi
un istabās staigā tava balss
tant, mīļā tante?

II
Tu esi ar laidi atlauztas durvis
svešā mugurā uzvilkta kleita
kastrolis kurā sveši vāra ēst

Tu esi tik vien kā izkritusi fotogrāfija
tās tumšais apveids jau albumā izbalojis.”

Tas ir tas Jēkaba lāsts, tā Kaina zīme – aplaupīt, padzīt no mājām, nokaut savu brāli, noliegt un nepazīt savu tuvāko. Kad smīnīgais grafomāns Ūtsalā pie Oslo slepkavoja sociāldemokrātu jauniešus, viņa izvēle nebija nejauša. Mēs latviski lasošie, mēs Raiņa uzrunātie tak zinām drošāk nekā varbūt dažs cits, ka 19. gs. laicīgā humānisma ideāli izauguši no tās negaidītās un eksotiskās reliģiskās doktrīnas, kad reliģija kādā no cilvēces evolūcijas brīžiem uzrunā: mīli savu tuvāko! un nākamā pagrieziena brīdī jau uzsver un pavēl, ka arī svešais ir tev – tuvākais. Šis pavērsiens ir sacelšanās pret zvēru cilvēkā. Murgainajās norvēģu jūlija dienās man sacīja daudz pieredzējis mežsargs un mednieks: „Bez plēsoņas gēniem neviena suga izdzīvot nevarētu, arī cilvēksuga. Reliģija un ētika pret šo realitāti sacēlās, bet realitāte tūliņ pat sacēlās pret ētiku. Karos mēs kā nekā dziedinājām „tautas genotipu”, bet nu atliek tik sports? Vai kriminālā karjera īpaši vīrišķīgajiem? Ko darīt ar maniem un jūsu gēniem, humānista kungs?”

Ko var darīt ar maniem un visu mūsu gēniem Mozus, Jēzus, filozofi, tantes, tēvoči, vecvecāki, skolotāji, dzejnieki, režisori, mūziķi? Kurš no izlasītajiem stoiķiem varēs man solīt, ka noteiktā vai pavisam nejaušā situācijā es nepārvērtīšos sadistiskā, atriebīgā zvērā vai gļēvā bara dzīvniekā, kas panikā mīda vājākos?

Neturos gan pie apgalvojuma, ka cilvēka plēsoņas gēniem izdotos „ētiku” viegli pārspēt. Sprediķi, mīlas lirika, šūpudziesmas un pasakas tomēr nes līdz milzīgu „sentimentālās indes” lādiņu, un „zvēram manī” daudzkārt nākas mocīties un agonizēt, pirms inde atfiltrēta. Tad ilknim nāk talkā prāta aprēķins, naida un cietsirdības racionalizācija, tās nacionālās, politiskās, „rases” vai „šķiriskās” pazīmes, kas ļauj praktiski neierobežotus ļaužu kopumus iekļaut „svešajos”, „vainīgajos”, pret kuriem cietsirdība, noziegums, zvēriskums ir – attaisnoti. Šādus „kopumus” radīt un veidot palīdz tas, ko varētu apzīmēt kā „kolektīvās atbildības” principu. Kad sāku sacerēt šo uzmetumu, radio jau bija pilns „kolektīvās atbildības” spriedumiem attiecībā uz paša Kadāfī „klanu” un uz viņam pietuvināto režīma augstmaņu ģimenēm: citēju no BBC ‘"Have your say’"strupa pieraksta: „Tiem visiem jāstājas tiesas priekšā. Visi viņa ģimenes locekļi atbildīgi par nodarījumiem pret Lībijas sabiedrību.” – „Viņiem ceļš – tik uz elli! Vai viņiem vispirms apgriež sprandu, vai grūž viņus elles ugunī dzīvus, tas man personīgi vienalga!”

Peredelkino daiļrades namā es dzēru ar Maskavas galma māksliniekiem. Kad jūlija nakts jau dvašoja logos un dūmi ap galvām vērpās futuroloģiskas iedrosmes un atklātības ķīnzīmēs, es trūkos kājās, lai „pārmestu revolūcijai” cara Nikolaja Romanova ģimenes noslepkavošanu. „Vai vajadzēja aptraipīt taisnīgu lietu nevainīgo asinīm? Vai vajadzēja šaut jaunās princeses, durt durkļiem?!” Es saņēmu pienācīgu un vienprātīgu pretsparu: „Ak tad cara katorgā nomocīto diloņslimo pagrīdnieču tev nav žēl?” – kliedza portretists. „Muižnieku piesmieto dzimtļaužu meiteņu tev nav žēl, fašist tāds?!”   

Daudzu gluži normālu (?) latviešu, leišu, igauņu attieksmi pret līdzcilvēku likteni – pret Baltijas ebreju (un neebreju – jaušo vai nejaušo 1940. gada „aktīvistu”) likteni noteica un izšķīra kolektīvs vainojums Sarkanās Armijas „tanku bučošanā”. Daudzu neapšaubāmi normālu (?) čehu attieksmi pret Sudetu vāciešu (un arī nevāciešu – nacistu izveidotā Protektorāta amatpersonu un viņu ģimeņu) likteni izšķīra kolektīvs vainojums nodevībā pret dzimteni – Čehoslovākijas Republiku un Vērmahta „tanku bučošanā”. Kā vienā, tā otrā vēstures situācijā ieraugām taisni to pašu – uzkrātais un klusībā, taisni tai pazemojošā klusumā nēsātais aizvainojums par piekrāpto un nodoto valsti bija tik liels, ka daļai atņēma i taisnības, i līdzjūtības dāvanu, bet dažus pārvērta plēsīgos zvēros. Kā vienā, tā otrā vēstures brīdī reliģiskās un pilsoniskās morāles slāpētā kāre laupīt un zagt guva striktu patriotisku attaisnojumu.

Es varbūt saprotu – nē, patiesībā nesaprotu, kādēļ vairāki mani sarunbiedri šo manu salīdzinājumu saukuši par „nekorektu”. Tas tomēr ir – uzmācīgi un derdzīgi „korekts”! Kā mani nomoka Baltijas valstu tautu „asiņainās paģiras” Otrā Pasaules kara gados, tāpat moka arī tumšās lappuses Čehoslovākijas vēsturē, jo pats nepazīstu grūtākas paģiras par tām, kuras rada viskvēlākā mīlestība.

Tagad sēžu pie čehu dzejnieka, Nobeļa laureāta Jaroslava Seiferta dzejoļiem, pagājušo nedēļu tulkoju ciklu „Riekšava melnas tabakas” – dzeju par 1945. gada maiju Prāgā.

Dzejolis par sievietēm

Daudzreiz teikuši man:
Iegaumē labi,
pasaulē pastāv lielākas kaislības
nekā mīla.

Var jau būt, ka tā.

Nogalināt, tā arī ir kaislība,
un droši vien ir tādi
kas izjūt baudu
kad kāpj pāri līķim.

Var jau būt, ka tā.

Bet karš taču beidzas.
Kas tādā brīdī
lai domā vēl
par tik bēdīgām lietām.

Var jau būt, ka jā.

Zināms, ja lielgabalus
lādētu sievietes,
pār pasauli kristu
tik rozes.
 
Var jau būt, ka tā,
bet var gadīties, ka ne.

*
Tepat pie Trojas tilta vēl stāvēja Šernera armija,
bet vācieši jau bēga.
Un asinīm zīdītās alkas
jau no cerības pārvērtās pārliecībā.
Bet pārliecība ir metāls,
no tās var kalt monētas
ar brīvības smaidīgo profilu.

Kādreiz maijs piederēja mīlētājiem,
tagad tas viņiem vairs pilnībā nepieder.
                Vīri steidzās pēc ieročiem,
kas noslēpti zem zāles saknēm,
                 kuras prot klusēt.
Ja vēl paliktu laiks,
tie noārdītu paši savas mājas,
                 lai nostiprinātu barikādes,
un aizdrīvētu tās ne smilšu maisiem,
                  bet saviem augumiem.

Žēl, ka nedzirdēju,
ko man saka tā medmāsa,
             kas atsteidzās ar apsējiem.
Tad jau šaušana gāja vaļā!
             Tērps viņai bija asinīs,
vaigs dubļos.
Bet acīs kaut kas tik skaists,
ka man saļodzījās kājas.

Pirmais padoju karavīrs mums iebēra saujās
pāris kripatas melnas tabakas;
pirms guvos pīpīti piebāzt,
jau beidzās karš.

*
Cik sena nu jau liekas šī kara aina:
pie Mārasmūriem
             kritis guļ zirgs.

Cilvēki bradāja pa vēstuļu kaudzēm
             no pasta auto.
Ak, Lori, Grethene un Gizele,
par vēlu nu, par vēlu,
par vēlu
kādam gaidīt jūsu raizīgos sveicienus.
Jūsu asarām papludinātie skūpsti
               nesasniegs adresātus,
kurpes tos samīdīs.

Atzvēlies pret mūri, turpat blakus
mirst ievainots vācu civilists.
Līdz pat pēdējam mirklim.
acīs tam dusmas un riebums.
Tas, ko viņa acis vēl spēja saskatīt,
tā nu bija jau vārdiem neaprakstāma drūzma,
kad prieks liek skriet turp,
                nesties šurp,
kad smiekls ar smaidu saskrienas,
un smaids ar laimi,
bet laime liek kājām cilāties dejā.
Un viņi dejoja,
                dejoja pa stikla lauskām,
un no bieza putekļu mākoņa
                 iznira prinča statuja,
līdz pat kāju pēdām balta.”

Ludvīka Štepāna esejā „Nu taču – būt dzejniekam” lasu: „Maija dienās, kad Prāgā sākās sacelšanās, Seiferts kopā ar vēl dažiem citiem redakcijas darbiniekiem Tautas namā gatavoja avīzes „Pr?ca” numuru, kas vairs nebija pakļauts okupantu cenzūrai. Pēc nelielas stīvēšanās vāci izvilka viņus no pagraba un grasījās jau nošaut bez tiesas. Viņus aizveda uz kādreizējo Masarika pili un no turienes uz Podebradiem, kur nāvessods tiktu izpildīts. Bet vācieši jau bēga – un piekrita viņus apmainīt pret grupu sagūstītu vācu sieviešu, bērnu un sirmgalvju.”[1]

Tāda ir literatūras vēsturnieka liecība, kas uz mani runā ne mazāk skarbi kā Seiferta dzejoļi. Pār Prāgu un pasauli nebira rozes. Sievietes tajā karā vēl nelādēja lielgabalus. Vienām tai dienā acīs uzziedēja rozes, bet sirdī dziedāja lakstīgalas, un kājas pašas nesās dejot pa stikla lauskām un izbārstītām vēstulēm, bet citām bija bailēs jāglābj savus mazos bērnus, jo bērnu tēvi bija okupantu armijas rindās. Un uz vācu civiliedzīvotājiem un okupantu „līdzskrējēju” ģimenēm vispirms „neoficiāli”, bet drīz jau likumdošanas kārtībā tika attiecināts kolektīvās atbildības princips. 1946. gada 8. maijā Čehoslovākijas Pagaidu Nacionālā sapulce pieņēma likumu num. 115/1946Sb, kura pirmajā paragrāfā rakstīts: „Rīcība, kas no 1938.g. 30. septembra līdz 1945.g. 28. oktobrim bijusi vērsta uz cīņu par čehu un slovāku brīvības atgūšanu, vai kam par mērķi bijusi taisnīga atmaksa okupantiem un viņu atbalstītājiem, nav prettiesiska, pat ja tā citos apstākļos būtu saskaņā ar obligātajām likumdošanas normām sodāma.”[2]

Es tik pieminēšu vienu epizodi, vienu melīgā un noziedzīgā kolektīvās atbildības principa izpausmi jau pēc kara beigām, 1945. g. 31. jūlijā Ūstē-pie-Labas, vāciski sauktā par Ausigu. Pusčetros dienā netālu Krāsnā Bržeznā sprāga munīcijas noliktavas, un jau dažas minūtes vēlāk trīs vietās pilsētā vienlaikus sākusies vācu tautības iedzīvotāju slepkavošana, jo sprādzienam taču jābūt Vērvolfa teroristu roku darbam. Liecinieks vēstī: „Uz tilta ieraudzījām pūli, starp civilistiem manīja čehoslovāku karavīru un sarkanarmiešu uniformas. Augšā pa tilta kreiso arku redzējām žigli virzāmies kādu vīru. Uzreiz atskanēja šāviens no automāta, un skrējējs iekrita Labā. Mirkli vēlāk ieraudzījām pār pūļa galvām bērna ratiņus, ko iesvieda ūdenī, un ratiņiem sekoja sievietes stāvs.”[3] Un laikam arī te runa par ekscentrisko tiltā kāpēju: „Pilsētas nacionālās komitejas ārkārtas sanāksmes protokolā no 31. jūlija ir ieraksts par to, ka uz tilta arkas nošauts vācietis, kurš pēc sprādziena kliegšus slavējis Trešo valsti.”  Ko viņš tur kliedza, „Deutschland siegt!” vai vēl nekaunīgāk – taisni sejā čehiem nokliedzās „Říše vítězí!” Muļķim jau nevarēja nākt prātā, ka gan sprādzienu, gan masu slepkavības kāds varbūt noorganizējis, lai pierādītu Potsdamas konferencei, ka „vācu jautājuma galīgam risinājumam” alternatīvas nebūs. Čehu historiogrāfija pie šādas hipotēzes nonāks tik pusgadsimtu vēlāk.[4] Bet ko tādu iedomājās pateikt jaunā māte? Varbūt: „Es te esmu dzimusi, mans bērns te ir piedzimis, te mēs paliksim!”
   
Pirms desmit gadiem cinisks politisks grupējums, kas pratis iestāstīt pašiem sev, ka saklausījuši „Dieva pavēli”, nolēma „kolektīvu atbildību” par ASV valdības politiku pieprasīt no nejauši izlozētu, no gadījuma izvēlētu līdzcilvēku konglomerāta. Vai patiesi „gēnu meli” ir visvareni, vai paties „plēsoņa cilvēkā” ir tik visvarens, ka absurdais kolektīvās atbildības princips paved un degradē dažu it izcilu prātu? Es nobeigšu savu prozaisko runu ar epizodi no šaha ģēnija Bobija Fišera dzīves.

 “… Tad viņš piezvanīja uz Filipīnu raidstaciju Radio Bombo un paziņoja, ka ir sajūsmināts par teroristu veiksmīgo operāciju. Tiešajā ēterā skanēja šāds dialogs:
- Kādēļ jūs apsveicat teroristu uzbrukumus Amerikai?
- ASV un Izraēla gadu desmitiem jau rīko asiņainus slaktiņus Palestīnā. Savienotajās Valstīs nevienam nav nācis prātā liet par to asaras. Nesen Irākas Falludžā amerikāņi nonāvēja pusotru tūkstoti cilvēku. Viņi atkal un atkal slepkavo cilvēkus. Savienotajās valstīs runā par 11. septembra traģēdiju, taču nevienam nenāk prātā pieminēt Hirosimu un Nagasaki. Tur gāja bojā daudz vairāk cilvēku, nekā izdaudzinātajā 11. septembrī Ņujorkā.”


Vislavas Šimborskas dzejolis „Naids”:

Paraugieties, cik funkcionāls,
cik labā formā vēl
mūsu gadsimtā naids.
Cik viegli tas pārvar visaugstākos šķēršļus.
Tas metas un tūliņ notver.

Nav tāds kā pārējās emocijas.
Par tām vienlaikus vecāks un jaunāks.
Pats rada cēloņus,
kuri izraisa to.
Tam gadās iesnausties, taču nekad ne mūžīgā miegā.
Bezmiegs tam nevis atņem spēkus, bet gan piešķir.

Reliģija bijusi nebijusi –
tik startējot pieliekt celi.
Dzimtene bijusi nebijusi –
tik mesties skrējienā.
Sākumam noder pat taisnīgums.
Tālāk jau traucas pats.
Naids. Naids.
Seja tam sašķobīta
mīlas ekstāzē.

Ak, tās pārējās emocijas –
tik vārgas un tūļīgas.
Kopš kura laika var brālība
cerēt uz ļaužu pūļiem?
Vai līdzjūtība kaut reizi
ir nonākusi pirmā pie mērķa?
Cik būs to, kurus iedvesmos šaubas?
Iedvesmot spēj tik viņš, kurš zina, ko dara.

Talantīgs, attapīgs, izcili strādīgs.
Vai jāstāsta, cik dziesmu tas sacerējis.
Cik vēstures lappušu sanumurējis.
Cik cilvēkpaklāju sedzis
nez cik laukumos, cik stadionos.

Nemānīsim sevi:
tas spēj radīt daudz skaista.
Lieliskas ir tā atblāzmas nakšu melnumā.
Brīnišķi sprādzienu mutuļi rožainā ausmā.
Grūti noliegt īpašu patosu drupām
un parupju humoru –
kolonnai, kas slejas pār tām un nekrīt.

Viņš ir kontrasta lielmeistars –
dārdi kopā ar klusumu,
sārtās asinis un baltais sniegs.
Un viens motīvs, kas tam nekad neapnīk:
lūk, akurāts bende
pār savu apķēzījušos upuri.

Vienmēr gatavs pildīt jaunus uzdevumus.
Kad jāuzgaida, viņš uzgaidīs.
Mēdz sacīt, ka viņš esot akls? Ak akls?
Tam ir snaipera asais skatiens,
tas droši raugās nākotnē –
vienīgi viņš.

 


[1] Ludvík Štěpán. Właśnie - być poetą. Literatura na świecie,1985, 3, str. 47. .
[2] http://cs.vikipedia.org/Zákon_č.115/1946_Sb.
[3] Výbuch muničního skladiště v Krásném Březně a masakr německého obyvatelstva 31. července 1945. http://www.usti-nad-labem.cz/dejiny/1945-95/ul-8-9.htm
[4] Aleksandrs Kondrašovs, „Argumenti Ņedeļi”, 2011. g. 24. augustā 18.40.

Uldis Bērziņš

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori - interesantākajam interneta žurnālam pasaulē.

Satori
Satori
Ielogojies
Komentē
0

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!