Foto: "Unsplash"
 
Komentārs
26.04.2021

Atbrīvoties no vienkāršojumiem un aizmiršanas politikas

Komentē
1
Saglabā

Vieni no interesantākajiem pētniecības projektiem Latvijas humanitārajās un sociālajās zinātnēs 2021. gadā saistīti ar okupācijas periodu, kur šķietami "tāpat viss ir skaidrs!".

Runa ir par starptautisko projektu "Padomju garīgums" ("Soviet spirituality"), kas vēl pirms 11. jūnijā gaidāmās konferences sapumpurojies vairākos tematiskos semināros, un par projektu "Sociālisma folkloristika", kas arī interesentiem jau piedāvā visnotaļ plašu tēmu klāstu un turpina sazaroties, piemēram, padomju laika tautas medicīnas virzienā.

Vispirms jāpaskaidro iemesli, kādēļ šis virziens, manuprāt, ir būtisks. Sabiedrība visbiežāk vēsturi uztver kā politisko (tostarp militāro) notikumu un procesu vēsturi. No šī viedokļa raugoties, pusgadsimts Latvijas vēsturē var šķist nevērtīgs analīzei, jo kāda, kā saka, politika okupācijas un vienpartijas sistēmas apstākļos? Rodas vēlme secināt, ka posmā starp okupācijas sākumu un beigām vēstures Latvijā nav bijis. Tukšums. Domāju, ka tas ir aplams skatījums, jo to, kas notiek ar sabiedrību, var pētīt arī citādi. Piemēram, aplūkojot diskotēku pirmo desmitgadi (1974–1984) Padomju Latvijā, kā to veikusi Daina Bleiere (viņas referāta videoieraksts Latvijas Vēstures institūta "Facebook" kontā), vai pētot, kādas transformācijas okupācijas gados piedzīvoja tautastērps, kā to darījusi Anete Karlsone. Galu galā vara sevi īsteno ne tikai ar represiju vai retorikas palīdzību, jo daļa sabiedrības oficiālos paziņojumus tāpat "laiž gar ausīm", bet, piemēram, nosakot, kā veidojami muzeji un dažādas etnogrāfiskās ekspozīcijas. Lai saprastu, kā vara (pirmkārt, totalitāra, bet ne tikai) mūs ietekmē, nepietiek ar "politisko vēsturi".

Tāpat man šķiet, ka garīgo strāvojumu izpēte ļauj, ja tā var teikt, atgūt zināmu cilvēcisko pašcieņu. Proti, mēs redzam: tā gluži nebija, ka mūsu vecāku un vecvecāku paaudzes bija padevīga "masa". Arī PSRS totalitārās sistēmas ietvaros cilvēki, kuri dažādu iemeslu dēļ nenostājās atklātā opozīcijā režīmam, mēģināja atrast atbalsta punktus sava atšķirīgā viedokļa formulēšanai. Vieni šādu ceļu saskatīja – lai cik jocīgi tas skan mūsdienās – kibernētikas idejās, citi aizrāvās ar zinātnisko fantastiku, vēl citi ar t.s. Austrumu reliģijām un praksēm (pareizāk sakot, šo tradīciju interpretācijām Rietumu kultūrtelpā). Skaidrs, ka no pilsoniskās uzdrīkstēšanās viedokļa okupācijas periodā paziņu lokā izplatīt, teiksim, pirmskara Latvijas vai trimdas izdevumus prasīja vīrišķību, tomēr arī Bhagavadgītas krišnaītu interpretācijas pavairošana nozīmēja konkrētu pozīciju, par kuru, starp citu, varēja būt pamatīgas nepatikšanas. Nevarētu gan teikt, ka visi šie padomju laika alternatīvie garīgie meklējumi man personīgi ir simpātiski, piemēram, "tradicionālistu" t.s. Južinskas pulciņš astoņdesmitajos gados, no kura izauga arī tādi ērmi kā Aleksandrs Dugins. Tomēr jebkurā gadījumā, pētot "padomju garīguma" fenomenu, secinām, ka Homo Sovieticus bija krietni interesantāka parādība, nekā mums liekas šodien.

Padomju perioda izpēte ir noderīga arī tādēļ, ka tā var palīdzēt atbrīvoties no kategoriskuma spriedumos. Piemēram, t.s. tradicionālo kristīgo konfesiju pastāvēšana okupācijas periodā galvenokārt tiek uztverta kā jautājums par to, kurš no garīdzniekiem bija VDK stukačs. Tas, protams, ir būtiski, tomēr noderētu arī niansētāka pieeja kompromisu jautājumam. Minēšu divus piemērus. 1950. gada decembra beigās Latvijas pareizticīgo metropolīts Venjamins no "kuratora" PSRS Ministru Padomes struktūrās saņēma uzdevumu uzrakstīt radio divas runas, no kurām viena bija par tēmu "Latvijas Pareizticīgā baznīca cīņā par mieru". Venjamins to izdarīja, bet vietējie ideoloģiskie uzraugi vēstulē Maskavai vēlāk sūdzējās, ka arhierejs vienā no runām izteicies šādi: "Miers nav atkarīgs no cilvēku gribas, par mieru nav iespējams cīnīties, par to vajag tikai lūgt." [1] Laipošana? Protams. Tomēr arī tās rezultātā Venjamins tika pazemināts amatā. Pirmā ordinētā luterāņu mācītāja Vaira Bitēna savā 1987. gada runā Latvijas Komitejas kultūras sakariem ar tautiešiem ārzemēs padomes plēnumā (ir gan "īstā" vieta, atvainojiet…) teikusi: "Nevajag tik daudz cilāt un plucināt to, kas mums katram sāp, bet vajag vairāk runāt par to, kas mūs vieno." [2] Pieglaimošanās okupācijas režīmam? Patiesa pārliecība? Kas to lai šodien zina. Jebkurā gadījumā mazāk kategoriskuma okupācijas periodā dzīvojušo paaudžu vērtējumā varētu uzlabot arī to, kā mēs izturamies pret atšķirīgu viedokli 21. gadsimta otrajā desmitgadē.

Pieņemot, ka man izdevies ieskicēt, kādēļ okupācijas perioda garīgās dzīves izpēte ir interesanta un noderīga, atļaušos dažas piezīmes par šo pētījumu darba procesu. Abiem projektiem ir jēdzīga bāze, no kuras atsperties. Piemēram, Filozofijas un socioloģijas institūta izdotie "Reliģiski-filozofiski raksti" (lielā mērā pateicoties Solveigai Krūmiņai-Koņkovai, kas rūpējas arī par jauno projektu) pēdējo gadu laikā jau pievērsušies gan katoļu tradīciju saglabāšanai padomju apstākļos (Inese Runce), gan ekumēnismam PSRS (Tatjana Čumakova) un jogas tradīcijai Latvijā. Tāpat jāpiemin, ka Literatūras, folkloras un mākslas institūtā darbojas eksperti (jau pieminētā Anete Karlsone, Toms Ķencis, Jānis Daugavietis u.c.), kuru interešu lokā jau ir iezīmētais tēmu loks. Tomēr tikpat skaidrs, ka nekur nepazūd arī Latvijas akadēmiskajai telpai raksturīgā institucionālā sadrumstalotība (vismaz manā skatījumā), proti – eksperti, kuri minēto tēmu pētniecībā ir sevi parādījuši, strādā arī Latvijas Vēstures institūtā, Latvijas Nacionālajā bibliotēkā, Latvijas Universitātē, Latvijas Nacionālajā arhīvā, muzejos un reģionālajās augstskolās. Savest kopā šo izkliedēto vidi varētu būt, kā pēdējos gados iecienīts teikt, izaicinājums. Tāpat jāņem vērā, ka pētīt totalitāras valsts apstākļos faktiski neoficiālus strāvojumus nozīmē nepieciešamību paplašināt avotu klāstu. Vulgarizēti izsakoties, protams, parocīgi ir VDK papīri, tomēr gan jau daudz noderīga atrastos arī tā laika tikai privātiem mērķiem veidotās dienasgrāmatās un vēlāk pierakstītos dzīves stāstos, kas ir cits žanrs.

Nobeiguma vārdu vietā: būtu muļķīgi noliegt pandēmijas izraisīto ierobežojumu ietekmi uz akadēmisko procesu Latvijā, tomēr kaut vai "Facebook" kontā "Humanitārās un mākslas zinātnes Latvijā" apkopotais liecina par diezgan dūšīgu spirināšanos pretī t.s. skarbajai realitātei.

 

[1] Sedova, Gaļina (māsa Eufrosīnija). Rīgas eparhija Staļina un Hruščova periodā 1944–1964. Daugavpils Universitāte, 2019. 87. lpp.

[2] Balode, Dace, Tēraudkalns, Valdis. Sieviešu ordinācijas vēsture 20. gadsimtā Latvijas luterānismā. No: Sievietes reformācijas ceļā. LU Akadēmiskais apgāds, 2018. 119. lpp.

Tēmas

Māris Zanders

Māris Zanders ir ilggadējs politisko procesu komentētājs. Studējis vēsturi, pēdējos gados dīvainā kārtā pievērsies "life sciences". Ikdienas ieradumos prognozējams līdz nelabumam – ja devies ārpus Lat...

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori un izmanto reģistrēta lasītāja priekšrocības - vērtē, komentē un veido rakstu arhīvu!

Satori
Satori
Pieraksties!
Komentē
1

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!