Recenzija
04.09.2012

Atbrīvot politiku no Makjavelli rēga...

Komentē
0
Saglabā

Recenzija par filmu "Gnarrs", rež. Geikirs Ulfarsons, Īslande, 2012

Pēc 2009. gada ekonomiskās krīzes Īslandes politikā parādījās Labākā partija ar komiķi Jonu Gnarru priekšgalā, un režisora Geikira Ulfarsona (Gaukur Úlfarsson) filma "Gnarrs" seko partijas gaitām no pirmajiem aģitācijas "YouTube" video līdz triumfam vēlēšanās. Ironizējot par mūžsenajām partiju solīšanas stratēģijām ("Kā var nesolīt?" E. Repše), oriģinālā partija nāca klajā ar vairāk vai mazāk absurdiem solījumiem, piemēram, līdz 2020. gadam atbrīvot parlamentu no narkotiku ietekmes, atvērt Disnejlendu un visos baseinos nodrošināt pieeju bezmaksas dvieļiem.

Partijā apvienoja dažādus māksliniekus, mūziķus un citu jomu pārstāvjus, kuriem līdz šim nebija nekādas politiskās pieredzes, un visiem par pārsteigumu 2010. gada Reikjavīkas pašvaldības vēlēšanās tā ieguva sešas no piecpadsmit vietām. Izveidojot vairākuma koalīciju ar Sociāldemokrātisko savienību, Jons Gnarrs tika izvēlēts par Reikjavīkas mēru. Rezultāts bija negaidīts, un politikas analītiķi to skaidroja ar protesta balsojumu; noguruši no līdzšinējās nāvīgi garlaicīgās un cilvēkam nesaprotamās politikas, kas beigu beigās noveda Īslandi līdz krīzei, vēlētāji izvēlējās Labāko partiju, jo tā uzskatīja, ka politikai nav jābūt atrautai no realitātes un bez humora izjūtas. Skeptiķi varētu vaicāt, vai pēc lielās uzvaras ballītes nesekoja smagas paģiras un partija spēja pildīt arī politiskas funkcijas, nevis tikai plēst jokus. Tomēr Labākā partija nejoko par sociāliem jautājumiem, pilsētas budžetu, infrastruktūras problēmām un kultūras jomu – tā dara savu darbu bez "profesionālās politikas" cinisma un augstprātības, un tai joprojām uzticas ievērojama daļa vēlētāju.

Ja atceramies 2010. gada Saeimas vēlēšanas Latvijā, tad toreiz partiju piedāvājumā bija politiskā apvienība Pēdējā partija, kuras koncepcija bija līdzīga Labākajai partijai, tomēr tā spēja savākt vien nepilnu procentu balsu. Protams, pašvaldības un nacionālās vēlēšanas ir atšķirīga kalibra notikumi (Labākā partija, iespējams, kandidēs arī Īslandes parlamenta vēlēšanās), tomēr tas atspoguļo noteiktu uztveres atšķirību abās sabiedrībās. Latvijā politika joprojām ir saistīta ar autoritāti un paternālismu, un ar to jānodarbojas "profesionāļiem" vai, citiem vārdiem, cilvēkiem, kuri uzskata, ka morālā integritāte ir nesavietojama ar politiku. Filmas "Gnarrs" stāsts apliecina, ka iespējama arī cita politika, tāda, kur, piemēram, pilsētas mērs piedalās geju praidā pilnā drag queen ekipējumā un paralēli pauž atbalstu Krievijas politieslodzītajām "Pussy Riot". Tā ir filma ne tikai par Labākās partijas uzvaru, bet arī par Ziemeļvalstu spēcīgajām demokrātijas tradīcijām, par atvērtu sabiedrību, kas var ietekmēt politiskos procesus un atbrīvot politiku no Makjavelli rēga.

Tēmas

Raitis Iljenkovs

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori un izmanto reģistrēta lasītāja priekšrocības - vērtē, komentē un veido rakstu arhīvu!

Satori
Satori
Pieraksties!
Komentē
0

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!