Recenzija
14.10.2015

Artefaktu lietas un sociālā atbildība

Komentē
0

Mirklis "Survival K(n)it 7" festivāla labirintos

Dižķibeles laiks, kā necik sen Latvijā tika dēvēti posttreknie gadi, visādi rosināja plašu knapināšanos. Un mūsu iejautrais politiķis Atis Slakteris, lai arī satraucošo stāvokli cool'i novērtēja kā nothing special, tolaik labvēlīga risinājuma iespēju pauda slavenā frāzē: "We will be pretty taupīgi." Zināmā mērā atbilstoši šai receptei radās arī Latvijas Laikmetīgās mākslas centra (LLMC) inspirētā gadskārtējo izstāžu tradīcija "Survival Kit" jeb "izdzīvošanas komplekts". Tieši izdzīvošanas griba izrādījās radošo rosību jundījošs faktors, kas lika atteikties no cēlām un ar īres maksu apgrūtinātām ekspozīcijas telpām, atiet no konsumerisma un komercijas glamūrīgās vides un mudināja iet teju hipozi alternatīvus ceļus, ja pat ne takas vai brikšņus. Izstādes sāka rīkot pamestās ēkās, hallēs, izbijušu rūpnīcu tukšajos cehos... Tas jau kļuva par brendam līdzīgu raksturojumu. Un šāda vide pati par sevi rādījās kā dramatisks artefakts un ekspresīva laikmeta liecība. Turklāt tā ļāva darbu autoriem būtiski mazināt uz mūžību vērstas mākslas pretenzijas un atļauties daudz lielākas un arī ekonomiskākas ekspromtu un eksperimentu vaļības. "Survival Kit" izstādes aizvien vairāk vērtās mākslas poligona, testu lauka kvalitātēs, strauji evolucionēja no "nabadziņa" pieticības statusa uz atklājumu laboratorijas līmeņiem. Pēc lokāla nasingspešala perioda tagad tās aizvien vairāk sāk uzrādīt internacionāla kultūras notikuma potenciālu. Kaut ko tādu, pēc kā varētu kāri tiekties arī daudzu tālzemju mākslinieki un nepieradinātas mākslas procesu kārumnieki.

Un nu par notikuma augošo magnētismu liecina arī tagad klāt kabinātais "n" burts, kas līdz šim ierasto nosaukumu vērta transformācijā – "Survival K(n)it 7". Tā 2015. gadā izdzīvošanas konceptu vēršot optimistiskākā "adījuma" tīkla idejā. Mazais "n" pielikums še atklāj ko universālāku, nes sevī sadarbības domu, norāda uz iziešanu no pašmāju aplokiem lielākos pasaules lokos. Vai arī pretēji – to ielaišanu mūsējos.

Šī gada laikmetīgās mākslas festivāls "Survival K(n)it 7" risinājās no 4. līdz 20. septembrim bijušās "lācenes" jeb Latvijas Nacionālās bibliotēkas pamestajās telpās – Kr. Barona ielas 14. nama piecu stāvu 37 istabās. Un vēl dažviet Rīgas pilsētvidē. Vērienīgajā pasākumā piedalījās gandrīz pussimts mākslinieku, no kuriem nedaudz vairāk par pusi bija citu zemju tālumnieki. Visu šo raibo mākslas "orķestri" kopībā kārtoja mākslas procesu džungļos rūdītas kuratores, LLMC direktore Solvita Krese un šī paša iestādījuma darbiniece Inga Lāce.

Ar mākslas vērotāja aci ieskatoties "Survival K(n)it 7" artefaktu piedāvājumu gūzmā, pagrābsim tik kādus spilgtāku iespaidu puzles gabaliņus, tik nieku, kas, šķiet, katrs ar savu īpašo atsevišķumu tomēr itin labi izgaismo lielos virzības trendus. Jau pašā ievadā ar teju senēģiptisku minimonumentālismu atklājās igaunietes Flo Kasearu (1985) trijās telpās izkārtotais darbu komplekts "Sacelšanās". Ievada zālē uz grīdas sagūlušas it kā milzīgas "lidmašīnas", formas ziņā radniecīgas tām, kādas no papīra mēdz locīt bērni. Šeit to asie ķermeņi brūnē ierūsējuša skārda dramatiskajā nopietnībā. Kā dzelzs putni no "Trakā Maksa" postapokaliptiskās pasaules. Skaidrību vieš projekta videoattīstījums, kur ekrāna plašumā vērojam šo "putnu" ligzdošanas un tapšanas vietu: kādā vecākā Tallinas rajonā – Pelgulinnā – mākslinieces ģimenei piederošas divstāvu koka mājas renovējamie skārda jumti. Nokalpojusī un daudz ko pieredzējusī bleķa āda nu tiek dīrāta nost. Un tikai tās nedaudz ielocītie trijstūrveidīgie izgriezumi nu turpina jaunu dzīvi mākslas teritorijās. Kā pārsteigums, kuru "Survival K(n)it 7" izstādes iekārtotāji ir adekvāti novērtējuši un likuši tam še pelnīti izskanēt vizuālas uvertīras akcentā.

Kārtīgi pakavēties attiecīgajā ekspozīcijas telpā lika arī zviedrietes Marijas Luīzes Ekmanes (1944!) grafiski glezniecisko darbu klāsts. Še mums gluži negaidīti tika sarūpēta tikšanās ar kaimiņzemes mākslas augstu prominenci. Gleznotāja darbojās arī kā filmu režisore, scenogrāfe un kostīmu māksliniece un savā laikā pildījusi arī Zviedrijas Karaliskās mākslas akadēmijas rektores un arīdzan Stokholmas Karaliskā drāmas teātra direktores pienākumus. Taču septiņdesmitgadīgās kundzītes prezentācija Rīgā apliecina trakulību, kādu tikai retu reizi var rast mūsu mākslas jauniešos (ja tik vien nerēķina, piemēram, Kristianu Brekti). Viņas labestīgi smieklīgajos darbos jaužama popārta komiksu un infantilas izteiksmības ironiskā jautrība. Piederība dažādajiem karaliskajiem amatiem un respektējamais vecums mākslinieci nav kavējis atraisīties papilnam un savu darbu ainās izaicinoši gan staipīt vīriešu peņus, gan pavirināt kādu sievišķu detaļu, pasmērēties ar kaku izplūdēm un asiņu noplūdēm... Tie gan ir tādi kā vizuāli pipariņi vai provo-āķīši citādi visnotaļ teatrāli stāstošajos darbos. Vēstījumi risinās it kā rožaini starojošā patērētāju sabiedrības vidusšķiras pilsoņa nosacīti atainotā vidē. Un skatījumā caur komiskuma brillēm, kas traktēts "izkrāso pats" zīmējumu formā. Marijas Luīzes Ekmanes darbi zināmā mērā sasaucas ar izcilā krievu mākslinieka Iļjas Kabakova sociāli ironisko mākslu un to zīmējumu eksakto stilistiku uzskates līdzekļu tabulu veidolā. Aiz "hihimora" bezbēdīgās čaulas še rodams daudz sūrāku atziņu kodols. Un piebilde – Ekmanes darbu izaicinājumu un situācijas komiskumu krietni pastiprināja tajā pašā telpā vēl no "lāču" laikiem saglabājušās socreālistiski latvjtautiski romantiskās vitrāžas. Diez vai tā bija domāts, bet sanāca labi. Ne kā vienmēr.

Un rau, še arī viens amerikānis, teksasietis Deivids Bernšteins (1988), kas tomēr galvenokārt uzturas Amsterdamā. Un Rīgā prezentēja kaudzi objektu – it kā virtuves lāpstiņu (spatula) fascinējošu kolekciju, kur tomēr prezentējās krietni dadaistiski dažādoti un absurdizēti citu priekšmetu paradoksi, kombinācijas, salocījumi, mezglojumi... Lāpstiņas, kas tomēr nav gluži lāpstiņas un nu nekādi nav izmantojamas virtuves darbos. Mākslinieks vēlreiz, brīžiem uzjautrinošā veidā, atgādina mums par realitātes ambivalenci, pat trejādību, četrādību... multiesības daudzveidību un iespējamību, ironiski apšauba mūsos nereti iekapsulēto stūrgalvīgo un dogmatisko viennozīmību. Viņš arī pārstāvēja vienu no "Survival K(n)it 7" programmās kultivētajām performancēm – "Marmora cilvēks" –, kur publikas lokā uzstājās kā paradoksālu notikumu virknes stāstnieks, šādi atklājot arī savu neparasto objektu esības un attīstības aizkulises.

Tomēr pāri visam, varētu pat teikt – ārpus konkurences, kā Fellīni kinofestivālos, – šajā "Survival K(n)it 7" norisē iezīmējās mūsu mākslinieku Katrīnas Neiburgas un Andra Eglīša sniegums. Tā bija monumentāla videoinstalācija bijušās bibliotēkas ēkas iekšpagalma gaismas šahtā (vizuāli – un arī metaforiski – tā gan drīzāk izpaudās kā tumsas šahta). Patiesībā tikai fragments no tā, kas plašākā izvērsumā tika rādīts 56. Venēcijas biennāles Latvijas paviljonā "Armpit". Tur darbs pauda to atsevišķo blakuskultūru, kas izveidojusies caur vīru paralēlajām dzīvēm garāžu būdās un šķūnīšos, aprūsējušu metālkrāmu un instrumentu substancē. Bet "Survival K(n)it 7" fragmentā videokadri tikai ilustrēja Rīgas Doma zēnu kora un RTU vīru kora "Gaudeamus" izdziedāto skaņu kompozīciju, kas veidota iz garāžu trokšņu daudzveidības. Tā visa ir tikai tāda oderes faktoloģija, jo pati "Survival K(n)it 7" programmā ietvertā videoinstalācija šeit un šajā vidē darbojās uz skatītāju pilnīgi autonomi, kā atsevišķs jaundarbs. Tā uzbūve it kā gauži vienkārša – daži videologi projicējās starp nama logiem uz drūmās, tumšās un cilindriskās šahtas ķieģeļu sienas. Īsta bezcerības aka. Asociatīvā saiknē uzplaiksnī kaut kas no Edgara Alana Po šausmeniekiem. Ar traģisko noskaņu kontrastē projicētajos videokadros tvertās bērnu un vīru apgaismotās sejas. Kā humānisma sveču trauslās liesmas, ko ik brīdi var gaisināt un nebūtībā dzēst mistiskā tumsas valstība. Un otrādi – to gaisma uztur dzīvības cerību un labestības starojumu. Skatītāji šo instalāciju varēja vērot caur pretējā pusē atvērtajiem logiem un vairāku stāvu līmeņos. Tās emocionalitāte un dramatisma spēks še sasniedza nosacītās vērtību skalas augstākās atzīmes, kādas, šķiet, "Survival K(n)it 7" ietvaros panākt neizdevās nevienam citam.

Šajā apskatā ir tverta tikai neliela "Survival K(n)it 7" dalībnieku saujiņa, izlasīta atbilstoši viena vērtētāja subjektīvajam skatījumam. Diemžēl apceres apjoms neļauj pieminēt vēl daudzus citus ne mazāk izcilus māksliniekus, kas būtu tāpat pelnījuši ne mazāku uzmanību. Teksta autors, to pilnībā apzinoties, cer uz izpratni un piedošanu.

Taču gan še minētie mākslinieki, gan aiz kadra palikušie ļauj izdarīt kādus secinājumus, sniedz dāsnu materiālu aktuālās mākslas virzību analīzei. Vai varam "Survival K(n)it 7" pulsā uztaustīt kādas kopīgas tendences? Noteikti jā. Te minēsim tikai vienu izstādē rodamo vērtību buķeti. Pasaules problēmu loks tiek skaidri saskatīts un izsāpēts. Sociālā dominante valda pāri intīmajam, pāri personīgajam, pāri tīram estētismam. Satraukumu mākslinieki nereti pauž, to "optimizējot" ar bravūrīgu ironiju, smiekliem caur asarām, indīgu, pat melnu humoru... Un neparasti aktīva ir tieši priekšmetu, lietu, dokumentu loma mākslinieciskās idejas un humānās problemātikas atklāsmēs. Tas vēstījums vairāk nāk no materiālās kultūras objektiem nekā tikai no mākslinieku inscenētā vizuālā "teātra". Ne tikai pastāstīt kādu story, ne tikai papriecāties par dailes valsi... Pieaugusi ir tieši dokumentālisma loma. Vēsturiska fakta starojums tiek lauzts caur artefakta prizmu. Un celts mākslinieciska vispārinājuma pakāpē. Tālab var apgalvot, ka "Survival K(n)it 7" uzrāda nopietnu sociālās atbildības tieksmi. Kritiski apzināta problemātika ir sākums ceļā uz tās risinājumiem.

 

 

 

 

 

 

 

Jānis Borgs

Jānis Borgs (1946) pazīstams kā mākslu vērotājs, vērtētājs (kritiķis), publicists, kurators. Mākslinieciskajā darbībā joprojām praktizējošs vides un grafiskais dizainers.

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori - interesantākajam interneta žurnālam pasaulē.

Satori
Satori
Ielogojies
Komentē
0

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!