Recenzija
24.09.2007

Ārstniecisks līdzeklis

Komentē
0

Uzdevumu, ko labprāt pilda „skursteņu cilvēks”, dzejniece Ingmāra Balode, varētu raksturot viņas pašas vārdiem: „apģērbt pasauli maizes un lapu krāsās”. Šis ir citāts no viņas debijas dzejgrāmatas Ledenes, ar kurām var sagriezt mēli, ko izdevis literatūras un filozofijas portāls ¼ Satori.

 

Personiska grāmata

Lasot šo grāmatu, rodas sajūta, ka tā ir ļoti personiska, jo autore neslēpjas aiz sarežģītu intelektuālu spēļu vai ironijas maskas. Šī varētu būt kā atelpa tiem lasītājiem, kas uzskata, ka neglītā estētika spēj pārsteigt vien literatūras stundu nomocītu tīni, bet postmodernisma spēlīšu kliedzošā oriģinalitāte izraisa žāvas.

Šķiet, Ledeņu svarīgākais iedvesmas avots ir atmiņas. Pat bērnībā satikts onkulis var kļūt par dzejoļa varoni („viens zvans tavā rasētāja kantorī...”, 27. lpp). Lasot par vectēvu, kas šķeļ riekstus mazmeitai (16. lpp), vai vārdā nenosaukto dzejoļa „Atceries...” (54. lpp) adresātu, kāds lasītājs varētu iesaukties: „tas viss noteikti ir īsts!”, jo šie portretējumi izdevušies patiešām dzīvi.

Arī tie cilvēki, kas devuši iedvesmu ne tikai ar fizisku klātbūtni, bet arī ar saviem darbiem, ienāk dzejā. Šeit jāmin veltījumi māksliniekam Kurtam Fridrihsonam (19. lpp), dzejniekam Jurim Kunnosam (29. lpp) un veltījums dzejniecei Vizmai Belševicai (30. lpp), kurā samanāms kaut kas no Belševicas „Dziesmas dūdieviņam” motīviem: „mieru. lielu mieru dodi. / āboliņa mieru dodi. / pienenes mieru. / maza bērna miegu dodi / mūžīgi mūžos.” (30. lpp)

Starp citu, arī citviet krājumā atradīsiet rindas, kas atgādina par latviešu dzejas augstākajām virsotnēm, piemēram, pēdējā Ledeņu dzejolī „man nekad nav nācies rīkoties tik vīrišķīgi...” (75. - 76. lpp): „tagad ir dūmeņu aizdedzināšana aizmetušos ābeļu vidū / tagad ir liepas piesaukšana - nāc lūdzu atpakaļ un ziedi...” Šajā gadījumā jāatceras hrestomātisko Belševicas dzejoli par zieda un cirvja strīdu: „Nebrēc uz liepu, viņa ziedēs, kad būs viņas laiks.”

Autore raksta arī par dažādām mīlestības izpausmēm, sākot no laisku attiecību aprakstu dzejoļos „man šķiet es iemīlēju sauju tavu sapņu” (63. lpp) un „Cik labi, ka tu esi mājās...” (48. lpp), beidzot ar „Ķieģeļu rakstā”, kur mīlestība aprakstīta no traģiskās puses: „bezspēcīga ir mīlestība. mani draugi spridzina sevi no iekšpuses.” (61. lpp)

 

„mēs dzīvojam, esam visā laikā uzreiz...” (51. lpp)

Pārdaugava. Kalna iela. Miera iela. Ādmiņu iela. Esplanāde. Čiekurkalns. Ķīpsala. Tas ir ekskursijas maršruts, pa kuru mūs izvadā dzejniece. Un Ledenes nedramatizē latviešu literatūrai jau sen aktuālo un sāpīgo konfliktu starp laukiem un pilsētu, starp dabisko un mākslīgo. Te abām pasaulēm ir līdzvērtīga nozīme: „tu redzi striķīšus ap mūsu rokām - / vienā pulkstenis, otrā dzegužkurpītes aizsargājamā smarža” (21. lpp).

Balodes uzburtajā dzejas pasaulē, kas līdzinās krāšņai animācijas filmai, svarīgi ir ne tikai vērot un apbrīnot, bet arī pieskarties. Viens no biežāk sastopamajiem tēliem ir plaukstas, rokas, šie niecīgie līdzekļi, kas cilvēkam doti, lai uztvertu pasauli taustāmi: „...atceros, teici par rokām. / ko tās lielajā pilsētā dara. ko tās glāsta, kad snieg, kur tās svelmainās dienās tveras.” (65. lpp) Te mākoņi ir Kalniņa vai Kalnrozes gleznoti, un „Kuindži meistardarbnīcā iemācītā oranžā gaisma / metas iekšā pa logu.” („Rīts ar mākslas vēsturi”, 47. lpp), „Pēkšņa pēcpusdiena piespiežas pie loga, / saka - gribu iekšā” (72. lpp).

Starp jutekliskām rindām iezogas arī eksistenciālas atziņas par cilvēka būtību: „kā zelts kā smiltis mēs esam un izbirstam paši sev cauri” (7. lpp). Šajā kontekstā nosaukums Ledenes, ar kurām var sagriezt mēli kļūst ne tikai par metaforu, kas apzīmē krājumā dominējošās noskaņas, bet kļūst arī par cilvēka eksistences metaforu.

Ledenes nepaliek ierobežotas tikai esamības gaišajā pusē, līdz ar to attaisno savu nosaukumu, kas brīdina par iespējamām rētām. Traģikās pasaules detaļas par sevi vairāk liek manīt tuvāk grāmatas beigām, tomēr, aizverot pēdējo vāku, nezūd saldā pēcgarša.

Bez šaubām Balodes stiprā puse ir izkoptā un dzīvā valodas izjūta. Autore arī veiksmīgi tulko un atdzejo ārzemju autoru tekstus. Viņas kontā ir jaunā poļu talanta Dorotas Maslovskas romāns Poļu-krievu karš zem sarkanbaltā karoga (Dienas Grāmata, 2007), kā arī atdzejojumi.

Viņas poētikai raksturīga mērķtiecība, jo dzejniece lieki nemētājas ar hiperoriģinālām metaforām. Katrai rindai viņas dzejoļos ir noteikts spriegums un funkcija. Un, manuprāt, tā ir viena no dzejnieka noderīgākajām prasmēm - pateikt tieši tik, cik nepieciešams.

Salīdzinot ar citas šī gada debitantes Agneses Krivades bērnību, Ingmāras Balodes Ledenēs valoda ir maigāka un virsroku gūst klusināti toņi bez asiem kontrastiem. Nav arī izteicienu, ko reizēm nezin kādēļ dēvē par zemāko valodas slāni. Savukārt, ja kādam Krivades krājuma uztveršanu traucēja oriģinālais veidols, tad šoreiz satraukumam nav pamata. Ledenes ir lasīšanai ērts izdevums, ko nesajaukt ar mākslas katalogu. Tā abas grāmatas veido interesantu saspēli. Idejiski vienojošais elements ir bērnība - nesamaitātības un zaudētās pagātnes metafora.

Šis varētu izrādīties labs ārstniecības līdzeklis tiem, kas mokās ar dvēseliskā meklējumiem, kad asiņu un citu šķidrumu apkārt ir nomācoši daudz, bet romantiskā otrdienas kino vakara piedāvājums liekas sentimentāli jēls. Arī kādu pašnāvnieciski noskaņotu emobērnu varētu mēģināt izārstēt ar šīm Ledenēm. Bet asu sajūtu piekritējiem varbūt būtu jāmeklē cita lasāmviela.

Gan Ojāra Vācieša muzejā šī gada dzejas debitantu pasākumā „Ola ir izšķīlusies”, gan grāmatas atvēršanas pasākumā man bija zināmas grūtības uztvert šos dzejoļus autores lasījumā. Manuprāt, tie visspēcīgāk iedarbotos intīmos brīžos - pustumsā, klusumā, vienatnē ar gaiši zilo grāmatiņu, kad neviens netraucē - nesačukstas, nervozi stīvējoties durvīs, gaidot brīdi, kad tiks atkorķēts vīns.

„trokšņot drīkst tikai putni un egles.
Un āboli, dārzā krītot.” (30. lpp)

Tēmas

Arvis Viguls

Arvis Viguls ir trīs dzejoļu krājumu autors ("Istaba", 2009; "5:00", 2012; "Grāmata" 2018). Tulko un atdzejo no dažādām valodām diapazonā no cepumu reklāmām līdz operu ārijām. Patīk gatavot ēst, jo īp...

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori - interesantākajam interneta žurnālam pasaulē.

Satori
Satori
Ielogojies
Komentē
0

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!