Māksla
26.05.2023

Ārpusnieks iekšpusē

Komentē
21

Par "Purvīša balvas 2023" izstādi Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā.

Gājienu pa auksto, bezkaislīgo betona klājumu uz Latvijas Nacionālā mākslas muzeja Lielo izstāžu zāli garām muzeja stiklotajai krātuvei vienmēr pavada cerīgu gaidu sajūta. Ilgstošais gājiens lejup, ko laiku pa laikam pārtrauc ieskatīšanās uz sienas izvietotajos tekstos, atklāj maz līdz brīdim, kad sasniedz izstādes ieeju. Bieži šādas izstādes ir nekas vairāk kā vien muzeja krātuves paplašinājums, māksla, kas, pakārtota konkrētai tēmai un uz noteiktu laiku izlikta publiskai apskatei labi apgaismotā baltā kuba tipa telpā ar vieglu slimnīcas pieskaņu.

Tās veido spilgtu kontrastu "Purvīša balvas 2021" laureātes Amandas Ziemeles brīnišķīgajai personālizstādei "Saule ar zobiem", kas pirms neilga laika transformēja muzeja Kupola zāles griestus, radot iespaidu, ka pastaigājies vizuālam dzejolim līdzīgā ainavā, kas līksmo par mākslinieciskās vīzijas un to aptverošās telpas sinerģiju. Tāpēc, tuvojoties izstāžu zāles ieejai, manas gaidas bija divējādas: no vienas puses, cerēju novērtēt Purvīša balvas kandidātu darbu māksliniecisko kvalitāti, no otras, apzinājos izaicinājumu, ko rada sešu dažādos apstākļos un dažādām telpām radītu izstāžu apkopošanu vienuviet. Pieņemu, ka funkcionalitāte varētu būt galvenais princips, izstādi iekārtojot, taču tas, ka kuratore Daiga Rudzāte spējusi panākt daudz vairāk, kļūst acīmredzams, tiklīdz pārkāpju zāles slieksni un nokļūstu izstādes pustumsā.

Rudzāte aicina apmeklētāju doties ceļojumā, kura toni jau pašā sākumā nosaka Kristapa Epnera videodarbs "Maslova". Milzīga ekrāna priekšā, kas šķietami paceļas no graudu kaudzes, atrodas soliņš, un tuvumā skan klusināta liturģiskā dziedāšana. Paviršs skatiens tālāk izstāžu zālē atklāj maz; šķiet, ka atvēlēt katram no nominētajiem darbiem individuālu telpu, ko tie pelnījuši, bijis apzināts solis. Jebkurā gadījumā tas ļauj man koncentrēties uz Epnera darbu, un aicinājums apsēsties un piedzīvot to ir skaidri uztverams.

Hipnotizējoša skaņu celiņa un pārliecinoša kameras darba pavadībā mēs ceļojam cauri Maslovas ainavai: ciemata baznīca un vecticībnieku kopiena, ko pārstāv vecāka gadagājuma sieviete; viņas seja, kas pavērsta pret mums, veido bezvārdu saikni. Arī Epners atradis šo saikni un piedāvā liecību par mazu Latvijas realitātes daļu, ko pasniedz ar rūpīgu gādību. Iespējams, ka, ņemot vērā Krievijas karu Ukrainā un tā atbalsis kara skartajās dzīvēs, šī saikne šķiet vēl izteiktāka. Epnera darbā redzams šķietams vieglums, bet tas nenoslēpj mākslinieka dziļās jūtas pret izvēlēto tēmu, kuras apstākļus autors mēģina atšķetināt.

Maslovas atbalsu pavadīts, iepeldu izstādes turpinājumā. Ekspozīcijai nav stingri noteikta maršruta, bet mani dabiski pievelk Ances Eikenas "Dievs Tēvs Debesīs", kurā uz Latvijas lauku ainavas fona atklājas personisks, taču daudziem atpazīstams stāsts par alkoholisma dēļ zaudētu bērnību. Iespējams, ka tematiskais attālums no manas personīgās pieredzes traucē izveidot ciešu saikni ar darbu, kas sakņots Latvijas pieredzē un ko pavada teksti man svešā valodā, bet mani distancē arī tas, ka darba robežas ir neskaidras. Vai es drīkstu iziet cauri aizkariem, ieiet šķūnī, apsēsties uz izgaismotā soliņa instalācijas centrā? Es neizeju cauri aizkariem un neieeju šķūnī, bet izvēlos apsēsties uz soliņa, lai pārdomātu atsvešinātības sajūtu, ko manī raisījis darbs, taču apsargs steidz paziņot, ka uz soliņa sēdēt nedrīkst, jo tā ir izstādes daļa. Mana atsvešināšanās ir totāla. Šī pieredze ir neveikla, mazliet vientuļa, attāla un neērta, taču tāds šķiet Eikenas nodoms.

Arī Evelīna Deičmane pievēršas sarežģītai bērnībai, taču viņas pieeja ir radikālā pretrunā ar Eikenas darbu. "Dejorgāns" atkal liek pārdomāt, cik interaktīva ir instalācija. Austiņas pie apgleznotajiem spilveniem, šķiet, aicina skatītāju apgulties un klausīties, novēroju, ka cits apmeklētājs bīda dzelzs vārtus no vienas puses uz otru. Es izvēlos stāvēt, klausīties un vērot nevainīgi pūsto burbuļu lidojumu pretim iznīcībai uz dzeloņainās skulptūras. Izstādes elementi izriet no Deičmanes bērnības pieredzes deviņdesmito gadu sākumā, tomēr savā abstraktumā tie atstāj vietu arī apmeklētāja personīgajai pieredzei. Spēcīgais kontrasts gan gleznās, gan instalācijā, šķiet, pauž bērnišķīgu cerību, kas pretstatīta skarbajai, trauslajai realitātei.

Atstājot "Dejorgānu", nevar neļauties Darjas Meļņikovas instalācijas vilkmei, jo tā, šķiet, burtiski paveras acu priekšā. Mana apmeklējuma laikā instalācijas priekšā fotografējās jaunlaulāto pāris, un es varu iedomāties Meļņikovas prieku par šādu mijiedarbību ar viņas "The Anticipation" ("Gaidas"). Cilvēku satuvināšana un nekonvencionāla pieeja radošajam procesam ir svarīgi viņas darba virzītājspēki. Instalācija, kas sākotnēji tapusi sasaistē ar galerijas "427" telpu un ir pārsteidzoši veiksmīgi "pārtulkota" Lielajā zālē, ir rotaļīga orķestrētu perspektīvu un arhitektūras referenču mijiedarbība. Gaidas ir arī izziņas process: mazi izzūdošu līniju un detaļu atklājumi, kas it kā ķircina un raisa apmeklētājā apmierinātības sajūtu, kulminē smalkā keramikas darbā, kas aicina pētīt tālāk un pagarina gaidu spriedzi.

Turpinot izpēti, sastopos ar šīs izstādes lielāko izaicinājumu – faktu, ka darbi nav veidoti Lielajai zālei, bet gan citām telpām. Attiecībā uz Epnera darbu varu droši teikt, ka tas šeit šķiet kā uzlabojums tam, ko redzējām "Survival Kit". Šādas sajūtas neraisa, piemēram, Evitas Vasiļjevas un Kaspara Groševa "Zilā līča māja". Atšķirīgie telpas izmēri un apstākļi šeit ir pretstatā ar oriģinālu, ko pagājušajā vasarā redzēju Cēsīs. Izstāde, kas toreiz izvērsās divos apjomīgos stāvos, tagad ir iespiesta dažos kvadrātmetros. Darba potenciāls šeit ir reducējies labākajā gadījumā līdz oriģināla interpretācijai. Cēsu Laikmetīgās mākslas centra otrā stāva vieglums, ko veido caurvējš un dejojošie aizkari, kontrastēja ar skarbajām skulptūrām, kas tagad šķiet saspiestas ierobežotajā telpā. Viegluma sajūtu šeit rada vienīgi maigie atspīdumi no betona ledenēm, kas atstutētas pret sienām. Abu mākslinieku darbs ir spēcīgs arī ārpus konteksta, taču sākotnējā izstādes ideja un visa projekta estētika šajā interpretācijā ir zudusi; mākslinieku radošās sadarbības gars un tagadnē pārnestā vēsturiskā saikne ar Hardiju Lediņu īsti nerezonē.

Beidzot nonāku pie pēdējās no sešām izstādēm – Daigas Grantiņas "Lauka telpas". Ir vajadzīgs laiks, lai "piezemētos" skulptūru kopumā, kas ir daļa no izstādes, par kuru Daiga Grantiņa saņēma nomināciju. Telpa, kas atvēlēta ekspozīcijai, atkal šķiet par šauru, jo ekspozīcija sākotnēji tika radīta dialogā ar Rīgas biržas muzeja telpām. Darbi sagrupēti tā, ka pirmajā acu uzmetienā šķiet kā viena liela skulptūra, taču pamazām sāk atklāties katra darba individualitāte, un to savstarpējais tuvums pastiprina skulptūru materialitāti. Šķietami plūstošās robežas ļauj darbiem papildināt citam citu, vienlaikus saglabājot individualitāti. Iespējams, šis ir piemērs tam, kā mākslas darbu veiksmīgi pārcelt uz citu vidi, atrodot jaunu nozīmi, nevis to zaudējot.

"Purvīša balvas" kandidātu izstāde ir iespēja iepazīt septiņu izcilu mākslinieku darbus, kuri bijuši pārstāvēti daudzajās laikmetīgās mākslas izstādēs, kas Latvijā tapušas pēdējo divu gadu laikā, un tieši šajā kontekstā esmu centies pieiet šiem darbiem. Tas, ka daudzus no darbiem neesmu redzējis to oriģinālajā izpildījumā, palīdz tos šeit izbaudīt vēl vairāk, un iztēlojos, ka līdzīgi ir lielākajai daļai to apmeklētāju, kuri ir svētā neziņā par dinamisko mākslas vidi Latvijā. Taču jāatzīmē, ka šī izstāde vienkārši nespēj parādīt darbus tā, kā tas sākotnēji iecerēts. Iespējams, dažu darbu kontekstā tas nav svarīgi, bet citiem tas ir būtiski. Tā vienmēr būs problēma jebkurai balvai, kas iecerējusi apzināt divu gadu laikā tapušus darbus, kas veidoti dažādām vidēm visā valstī.

Jautājums tad ir par to, cik lielā mērā šī balva patiešām reprezentē Latvijas laikmetīgo mākslu. Pārlūkojot to darbu kopumu, kas nonāca vai pretendēja uz iekļaušanu fināla izlasē, līdzīgi Gundegai Evelonei [1] pamanīju, ka lielākā daļa darbu ir instalācijas un ka gandrīz visi ir bijuši izstādīti Rīgā vai ļoti tuvu tai. Vai pēdējos divos gados vienkārši nav bijis ievērības cienīgu laikmetīgās mākslas darbu citos medijos? Vai salīdzinoši tālās vietās, piemēram, Liepājā, Balvos vai Aknīstē, nav izcilas laikmetīgās mākslas? Es kā nosacīts autsaiders esmu redzējis daudz vairāk nekā tikai instalācijas arī tādās vietās kā Liepāja, Balvi un Aknīste.

Man nav arī skaidrs, kā ekspertu komisija veido kandidātu sarakstu. Tik nozīmīgas balvas gadījumā noderētu vairāk pārredzamības. Taču šī nav valsts balva, to pilnībā finansē privāta uzņēmējdarbība. Un tas, iespējams, vairāk nekā jebkas cits atklāj galvenos laikmetīgo mākslinieku un izstāžu telpu izaicinājumus Latvijā: atrast finansējumu ir grūti. Žūrijā, kas izvēlas uzvarētāju, ir arī balvas galvenais finansētājs, un tā, manuprāt, nav labā prakse, neatkarīgi no personas dāsnuma un kompetences. Es arī apšaubu nepieciešamību starptautiskai žūrijai izraudzīties balvu, kas tik ļoti sakņojas vietējā pieredzē un ir paredzēta tikai un vienīgi māksliniekiem no Latvijas, kuri rada darbus Latvijā. Vai līdzekļus, kas nepieciešami piecu starptautisku ekspertu atalgošanai, transportēšanai un izmitināšanai, nebūtu labāk veltīt mākslinieku un mākslas vides atbalstam?

Tomēr katrai balvai ir savi izaicinājumi, un tā tas būs arī šajā gadījumā. Varbūt ir pietiekami atzīt šos izaicinājumus, atklāti diskutēt par laikmetīgo mākslu Latvijā un, ja nepieciešams, koriģēt to, kā ekspertu komisija pieiet savam darbam. Galu galā šī ir laba izstāde ar labiem māksliniekiem, kas radījuši labus darbus. Katrs no viņiem ir pelnījis atzinību, un izstāde tikai apstiprina, kāpēc viņi ir izvēlēti "Purvīša balvai".




[1] https://www.lsm.lv/raksts/kultura/maksla/16.05.2023-teicamnieku-skate-jautajumi-par-purvisa-balvas-kandidatu-darbu-izstadi.a508736/

Edvards Shautens

Edvards Shautens ir mākslinieks, starpnozaru horeogrāfs un kurators no Nīderlandes. Ikdienā uzturas Hāgā un Rīgā.

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Ko iesakām šodien?
Ko iesakām šodien?
Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori - interesantākajam interneta žurnālam pasaulē.

Satori
Satori
Ielogojies
Komentē
21

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!