Pauls Bankovskis "Lielā muiža", 2013
 
Recenzija
05.03.2014

Ārpus dzīves

Komentē
1
Saglabā

Par Paula Bankovska stāstu krājumu "Es neko neatceros. Par lietu dabu", apgāds "Dienas Grāmata", 2013

Citi skatpunkti

Paula Bankovska grāmata "Es neko neatceros. Par lietu dabu" līdz šim galvenokārt skatīta kā savdabīgs mēģinājums iedzīvināt sadzīviskus priekšmetus un mehānismus, jo tajā iekļautajos stāstos par vēstītājiem kļūst tādas lietas kā, piemēram, kabatas nazis, dvielis, veca lokomotīve un vīna pudeles. Šis skatījums, iespējams, neliecina par īpašu iedziļināšanos tekstā, un palikšana pie tā liek nonākt pie pārdrošiem, neapdomīgiem secinājumiem. Santa Mičule raksta: "Priekšmeti iecerēti kā savdabīgi vēstures nesēji, taču kopumā stāstīšanas paņēmiens atbilst bērnu literatūras noteikumiem un šķiet tikai formāls mēģinājums padarīt interesantāku ne īpaši aizraujošu sižetu," un "ar to vien nepietiek, lai stāstu krājums atstātu nopietnas literatūras iespaidu"[1]. Vispārinošais jautājums par to, kas ir (vai nav) "nopietna literatūra" pēc modernisma un postmodernisma eksperimentiem un mestajiem izaicinājumiem šķiet neatbildams un novecojis. Tā kā nekļūst skaidrs, ko ar šo jēdzienu savā recenzijā saprot nupat citēto rindu autore, tas paliek abstrakts, un tā izmantojums vērš problemātiskus arī pārējos raksta apgalvojumus.

Mazāk kategorisks un kritisks savā impresionistiskajā apcerē par Bankovska grāmatu mēģina būt Toms Treibergs, tomēr domas virziens, ko var izlobīt no krāšņām detaļām pārblīvētā teksta, daudz neatšķiras no iepriekš aplūkotā viedokļa. Rakstot, ka izdevums, pateicoties ilustrācijām, nav klasificējams kā "naktsskapīša literatūra", Treibergs būtībā norāda uz grāmatas nenopietno raksturu. Stāstos iedzīvinātie priekšmeti viņam liek raudzīties bērnu literatūras virzienā un analogus meklēt Ziedoņa pasaku krājumā "Blēņas un pasakas". Īpaši tiek izcelta "Uzpasaka", kurā galvenie varoņi – uzpirkstenis ar uzpurni – dodas meklēt savu vietu pasaulē. Taču, ņemot vērā stāsta un pasakas žanrisko atšķirību, salīdzinājums ir neveikls un drīzāk nostrādā kā pretstats par spīti Treiberga centieniem vārdu "pasaka" piemērot "konteksta dēļ"[2]. Atšķirībā no Ziedoņa pasakām, "Es neko neatceros" stāstos iedzīvinātās lietas nav to galvenie varoņi, bet tikai neierasti skatpunkti, kuru uzmanības centrā paliek cilvēka dzīves norises.

Mēs nezinām vairāk

Lai arī lietām ir piešķirta apziņa, tās nav pilnībā antropomorfizētas un brīvas, bet paliek statiskas un lielākoties pakļautas cilvēka rīcībai un nolūkiem, tāpēc to vēstījumam ir epizodisks, fragmentārs raksturs. Kā visuzskatāmāko piemēru var minēt stāstu ciklu "No vienas kastes", kurā vīna pudeles nokļūst pie dažādiem īpašniekiem. Vēstījums sākas negaidīti, lasītājs tiek iemests situācijās, kuru priekšvēsture netiek sniegta, piemēram: "Noklaudzēja ārdurvis, un viņš bija prom." (92. lpp.) Notikumus un aptuveno atrašanās vietu var nojaust pēc apkārtējiem trokšņiem, sarunu fragmentiem un vairāk vai mazāk būtiskām nejaušībām. Minimāliem līdzekļiem uzburtā situācija paliek neskaidra, jo liecības apraujas gandrīz tikpat negaidītā brīdī, kā sākušās.

Šāds lietu iedzīvināšanas paņēmiens nodrošina neitrālu vēstījumu, kas vēro un fiksē, bet nesniedz vērtējumu, nekādā veidā neiejaucas un neietekmē notiekošo. Lasītājam nav zināms nekas vairāk par pudeli, kabatas nazi, dvieli vai kādu citu no priekšmetiem – lieciniekiem, taču beigās tie ļauj noprast par savas pieredzes ierobežotību: "Iespējams, pēc nepilnas stundas viņa arī atbrauca. Vairāk es neko neatceros." (93. lpp.) Grāmatas raksturu lieliski paspilgtina autora ekspresionistiskās ilustrācijas akvareļu tehnikā, kas, līdzīgi kā šie stāsti, atstāj viegluma un nepabeigtības iespaidu.

Par dabu

Stāsti tātad nav par lietām kā priekšmetiem. Tie šķiet izmantoti tikai, lai vēstītu par dažādām dzīves norisēm, tāpēc no grāmatas nosaukuma kā atslēgu vairāk varētu izcelt "dabu". Tas ļauj arī lietu saprast plašākā nozīmē, proti, kā visu esošo – dzīvo un nedzīvo, materiālo un nemateriālo. Raugoties šādā kontekstā, Bankovska grāmata raisa asociācijas ar antīko filozofiju, kuras pārstāvji, balstoties tā laika eksakto zinātņu sasniegumos un atomisma teorijā, savos darbos tiecās rast racionālu un loģisku dabas un pasaules norišu skaidrojumu. Mājienu antīkās filozofijas virzienā met pats Bankovskis, grāmatas epigrāfā ievietojot citātu no Tita Lukrēcija Kāra darba "Par lietu dabu". Citāts ievietots oriģinālvalodā, un tas, iespējams, ir iemesls, kāpēc lasītājs to varētu atstāt bez ievērības. Latviski Jāzepa Eidusa tulkojumā tas skan: "Lūk, pie nekā tātad atgriezties nevar lieta neviena,/ Visas tās sairst un atgriežas pirmajos sākumos savos."[3] Diezgan tuvs epigrāfā paustās domas atbalsojums rodams Bankovska stāstā "Viņā saulē": "Viss jau sen kā pārkausēts, iebūvēts kaut kur citur, sarūsējis, pirkts, pārdots, nomests pa roku galam un aizmirsts. Nekas no manis nav palicis pāri. Manis nav. Un tomēr es visur tur esmu. Atkal un atkal." (68. lpp.) Vecās lokomotīves vēstījums pauž mūžīgas nepārtrauktības ideju. Lokomotīve ir dekonstruēta, bet tās daļas – motori, ķēdēs u.c. – turpina eksistēt kaut kur citur. Ceļā, ko reiz mēroja lokomotīve, sievietes turpina skalot veļu kanālā, kanāls ieplūst dīķī, ģimene mežā sēņo, tam visam notiekot ārpus laika.

Interesanti, ka tieša atsauce uz Lukrēciju iekļauta jau Bankovska grāmatas nosaukuma otrajā daļā. Ņemot vērā nosaukumu un epigrāfu attiecības ar pārējo tekstu vispār, šie citāti aicina uz salīdzinājumu, liekot domāt par tiem kā norādēm, kas konkrēto darbu varētu saistīt ar romiešu filozofa idejām, veidot plašāku kontekstu. Viena no tēmām, kurai savā poēmā "Par lietu dabu" pievēršas Lukrēcijs, ir bailes no nāves, kas neļauj godīgi, pilnvērtīgi dzīvot un liek tiekties pēc pašsaglabāšanās. Nāves baiļu ideja diezgan spilgti manifestējas Bankovska stāstā "Viņa ir vāja", kas, starp citu, šajā krājumā ir viens no tiem, kurā gan vēstītājs, gan galvenais varonis ir cilvēks. Savukārt priekšmetus, no kuru skatpunkta tiek vēstīts pārējos stāstos, raugoties šādā aspektā, varētu traktēt kā cilvēka mēģinājumu iztēloties sevi ārpus savas dzīves.

Uzskatāmāka saikne ar grāmatas "Es neko neatceros. Par lietu dabu" nosaukuma otro daļu (un līdz ar to arī Lukrēcija darbu) veidojas īsajiem tekstiem, kuri izvietoti starp stāstiem un attīsta tiem paralēlu tematisko līniju. Līdzīgi kā Lukrēcija poēmai, šiem tekstiem ir didaktiska intonācija, un stilistiski tie atgādina dzejprozu. Nevar nepamanīt šo darbu smalko ironiju, kas nekļūst "bezgaumīgi ciniska" (Mičule), bet brīžiem balansē uz melnā humora robežas. Šajos tekstos autors vairāk spēlējas ar Latvijas kultūrā iesakņotiem izteicieniem, arhetipiem un aizspriedumiem. Vienā no tiem, apgriežot kājām gaisā ierasto pasaules redzējumu, Āfrikas bērni izrādās latvieši. Šis teksts visuzskatāmāk sasaucas ar šābrīža drūmo statistiku.

 

[1] Santa Mičule. Labi pazīstamas ainavas. Latvju Teksti, 2014, Nr. 1 [17], 49. lpp.

[2] Toms Treibergs. Nenosakāmo sajūtu noteikšana /raksts/6694/Toms_Treibergs/Nenosakamo_sajutu_noteiksana

[3] Tits Lukrēcijs Kārs. Par lietu dabu. I, (248 – 249). Rīga: Zvaigzne ABC, 1977.

Tēmas

Justīne Janpaule

Justīne Janpaule ir studējusi starpkultūru sakarus ar Franciju Latvijas Kultūras akadēmijā, pusgadu stažējusies Inalco institūtā Parīzē. Tulko un raksta dzeju. Pašlaik gatavojas maģistra studijām un m...

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori un izmanto reģistrēta lasītāja priekšrocības - vērtē, komentē un veido rakstu arhīvu!

Satori
Satori
Pieraksties!
Komentē
1

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!