Ārprāts bez cilvēka sejas

Šeit Nižinska augstie lēcieni skaidroti ar kāju īpašo anatomiju.

Pirms padsmit gadiem lasīju (neatceros gan, kur), ka, ieejot dejas ekstāzē, Ņižinskis spēja pārvarēt gravitāciju. Īpašie lēcieni/lidojumi Ņižinskim it kā padevās tikai šajās dejas ekstāzes situācijās un nekad uz pasūtījuma: "Tagad parādi, kā tu to dari!"

Tur arī tika izvirzīta versija, ka tieši būšana tik tuvu cilvēka prātam neaptveramajam bija galvenais iemesls Ņižinska šizofrēnijai.

Sijvija saka - izrāde atstāja mani vienaldzīgu un... man radās asas sāpes par likteņa salauzto cilvēku. Visa mākslas kritika ir tās racionalizācija. Silvias prātojumu klajas pretrunas rada bažas, ka pretrunas traucē viņas centieniem - būt uz viļņa

Pretrunas ir nevis recenzijā, bet gan tavā komentārā.
"man radās asas sāpes par likteņa salauzto cilvēku.": pirmkārt, šis ir neprecīzs citāts, jo tekstā vārds "man" ir pirms komata un maina teikuma jēgu un, otrkārt, un nav attiecināts uz izjūtām, kuras radīja izrāde, bet gan Ņižinska dzīvesstāsts.
Copy/paste: "Īpaši šai gadījumā, kad runa ir par jaunu, neikdienišķi talantīgu un skaistu cilvēku, kāds bija Ņižinskis, kad viņa saprāts aptumšojās, radot savos laikabiedros, kā arī vēlāko paaudžu cilvēkos, tai skaitā arī man, asas sāpes un nožēlu par netaisnīgo likteni."

Kas darbu nedara, tas pār darbu runā. Kas darbu nespēj, tas darbu kritizē. Kas darbu dara, tas klusē, un darbs par viņu runā. /J.Pliekšāns/