Ārprātīgs pārpratums

Recenzija par Aivara Vilipsona un Noras Ikstenas grāmatu "Ārprātija piedzīvojumi", "Dienas grāmata", 2017

Tēlnieks un grafiķis Aivars Vilipsons ar literatūru ir flirtējis jau agrāk – 2011. gadā iznāca viņa dzejoļu krājums "Sumpurņa suneti" –, tomēr par pagājušā gada nogalē izdoto grāmatu "Ārprātija piedzīvojumi", kas tapusi kopā ar Noru Ikstenu, gribas domāt un rakstīt galvenokārt kā par kultūras un grāmatniecības – nevis literatūras – notikumu.

Labs atspēriena punkts šai kaprīzei ir grāmatu mākslas balvas "Zelta ābele" nominācija, ko "Ārprātija piedzīvojumi" saņēmusi kategorijā "Proza un dokumentālā proza". Tie, kas izdevumu turējuši rokās, zinās: šāda atzinība ir pamatota, jo uz citu pieaugušo prozas grāmatu fona "Ārprātija piedzīvojumi" manāmi izceļas. Tā ir nodrukāta uz patīkama, netipiski bieza papīra un aprīkota ar elegantu, melnu grāmatzīmi. Kad grāmatu atver, tā rātni paliek dusot uz galda un nemaz nesteidz aizšķirties. Ik atvērumā ir vismaz pa vienai Vilipsona ilustrācijai, tās sējumā gaumīgi iekārtotas uz dažādu krāsu papīra, kas veido labu dinamiku. Izvēlētie toņi ir saskanīgi un netraucē tekstam vai attēliem. Plato, gandrīz kvadrātveida izdevumu tā vien prasās turēt uz galda, lai varētu pa laikam saskatīties ar nevainīgo apaļvaidzi Vilipsonu, kurš rotā grāmatas vāku. Ja "Ārprātija piedzīvojumus" ieliktu plauktā starp vairāk vai mazāk standartizētajiem taisnstūrprozas izdevumiem, muguriņa neglīti līstu ārā no līdzenās ierindas: "Ārprātija piedzīvojumiem" ir jāstāv goda vietā, šī grāmata jālasa lēni, uzmanīgi izpētot katru lapu. Par līdzņemšanu somā vispār nav ko domāt – apbružāsies stūrīši.

Aptverot, cik dekoratīvs izdevums ir "Ārprātija piedzīvojumi", pēkšņi rodas aizdomas. Ik atvērumā ir Vilipsona paraksts: pat uz vāka, kur lielākie burti izvēlēti nevis nosaukumam, kā tas ierasts prozas grāmatām, bet gan autora vārdam. Jocīgi šķiet arī tas, ka grāmatā ir vairāk ilustrāciju nekā teksta: tam ir atvēlēts pavisam mazs lappuses laukums arī tad, ja blakus nav novietots attēls. Turklāt šīs ilustrācijas taču nemaz nav ilustrācijas! Attēli pārsvarā pašpietiekami konkurē ar tekstu, bet saspēle vai atbilstīga noskaņa veidojas tikai atsevišķos gadījumos.

Lūk, secinājums: ir noticis ārprātīgs pārpratums, un "Ārprātija piedzīvojumi" nav prozas, pat ne dokumentālās prozas (skatīt nominācijas kategoriju) grāmata, bet gan mākslas izdevums, tāda kā savdabīga Vilipsona pašmonogrāfija. (Lūdzu neapvainoties zinātnisko monogrāfiju veidotājus par manu patvaļīgo vārda lietojumu.) Šādu interpretāciju es uzskatu par piemērotu un auglīgu, domājot ne tikai par grāmatas dizaina konceptu, bet arī tekstuālo saturu. "Ārprātija piedzīvojumus" es ilgi centos uztvert kā stāstu krājumu vai vismaz literāru darbu, taču nācās daudz lamāties un dusmoties, jo teksts, uz to raugoties no šāda leņķa, šķita monotons, nepietiekams un nomācošs, bet visi mani mēģinājumi prātā atdalīt Vilipsonu no teksta, kā to pieņemts darīt, aplūkojot literārus darbus, beidzās ar fiasko.

"Ārprātija piedzīvojumi" sastāv no krietni daudziem anekdotiskiem pastāstiņiem, kas vēsta par Ārprātija dzīves gaitām, sākot no bērna kājas un beidzot ar pilnbriedu. Šie pastāstiņi, kuru galvenās tēmas ir sievietes, uzdzīve un māksla, ir noīsināti līdz fabulai, naratora intonācijai un piebildēm. Hronoloģija ir primārais kārtojuma princips, tomēr grāmatas veidotāji pret to attiekušies pietiekami vaļīgi un nereti vienā pastāstiņā ir asociatīvi virknēti vairāki nesaistīti atgadījumi – apmēram tā, kā cilvēki mēdz darīt sarunājoties.

Šo pastāstiņu narators, kurš pārzina Ārprātija dzīvi kā savus piecus pirkstus, nemitīgi cenšas lasītāju uzjautrināt un pārsteigt ar pašmērķīgu leksisku un citādu izrādīšanos: viņš plīst vai pušu no asprātības, apmet kūleni, samežģa kopā dažādas valodas, to slāņus un galu galā arī pašus vārdus. Narators tik ļoti alkst uzmanības, ka viņa personība nedod vietu stāstāmajam materiālam, bet intonācija drīz sāk šķist uzbāzīga, monotona un kaitinoša, kas kombinācijā ar anekdotiskajām atgadījumu fabulām bieži padara tekstu pliekanu.

Tomēr šis viedoklis ir pilnībā nederīgs, jo skaidrs, ka pastāstiņu narators ir Vilipsons pats, kurš stāsta par savas dzīves vairāk vai mazāk piepušķotajiem atgadījumiem. Ārprātijs ir vien grūti motivējams autora mēģinājums no teksta distancēties. Tādā gadījumā sanāk, ka es vērtēju nevis tekstu, bet gan spriežu par to, vai Vilipsona dzīves pieredze un runas veids ir vai nav manā gaumē. Un to es noteikti negribu šeit darīt. Patiesībā grāmatas pastāstiņus ir tik viegli iedomāties skanam no Vilipsona mutes, ka prātā pati no sevis dzimst aina, kurā Nora Ikstena ar Vilipsonu sēž "Ozīrisā" blakus ieslēgtam diktofonam, dzer kaut ko grādīgu un sarunājas. Esmu pārliecināts, ka šie stāsti, dzirdēti no to pirmavota Vilipsona ar viņam piemītošo harismu, atstātu pavisam citu iespaidu, jo diemžēl ne viss, kas strādā mutvārdos, strādā arī uz papīra.

Tagad paraudzīšos uz "Ārprātija piedzīvojumiem" nevis kā literāru darbu, bet gan kā mākslas albumu, pašmonogrāfiju, publicistiku vai citu kultūras produktu, kura primārā funkcija nav būt literatūrai. Proti, šobrīd uz galda stāv nevis Vilipsona grāmata, bet gan grāmata par Vilipsonu. (Šāds skatījums paredz to, ka "Ārprātija piedzīvojumu" interpretācijā nozīmīgāku vietu iegūst Nora Ikstena, kura tekstā prasmīgi noslēpusies Vilipsona ēnā, lai gan ir grāmatas līdzautore; Ikstena jau iepriekš rakstījusi biogrāfijas par Latvijas kultūras personībām.)

Tas nozīmē, ka Vilipsons ir nodrošinājis grāmatas jēlmateriālu, kas pēcāk sakombinēts elegantā vizuālās mākslas un biogrāfijas kolāžā ar spēcīgu, konkrētu intonāciju, lai nodotu grāmatas īpašniekam tik daudz Vilipsona, cik vien iespējams. Līdz ar šo funkcijas maiņu – izglītot, nevis izklaidēt – kļūst skaidrs arī tas, ka jāsamazina lasīšanas ātrums (ar cilvēkiem taču nevar iepazīties viena vakara laikā). Tieši grāmatas ātrā lasāmība radīja tik nepatīkamu pārsātinājuma sajūtu.

Ļoti interesants šajā gadījumā kļūst Vilipsona autorības fakts – būtībā viņš ir atlasījis savas personības fragmentus (sakāpināta seksualitāte, bohēma un humors), ko prezentēt grāmatas auditorijai, lai veidotu savu publisko tēlu. Protams, šis tēls bija izveidojies jau iepriekš, taču Vilipsons "Ārprātija piedzīvojumos" to nevis mēģina transformēt, bet gan uzsver. Te man kā lasītājam paveras iespēja novērot, kā mākslinieks konstruē savu leģendu, un grāmata acumirklī no glīti noformēta patīk/nepatīk pastāstiņu sakopojuma ir kļuvusi par intriģējošu piedzīvojumu – taisni žēl, ka ačgārnā birka to traucēja šādi uztvert jau no sākuma.