10. oktobrī Izglītības un zinātnes ministrija atbalstīja Latvijas Universitātes, Rīgas Tehniskās universitātes, Rīgas Stradiņa universitātes un Latvijas Nacionālās bibliotēkas iniciatīvu sadarboties akadēmiskā godīguma un ētikas jautājumu jomā. No iniciatīvai veltītās preses relīzes te citēšu vien Latvijas Universitātes Akadēmiskās ētikas komisijas priekšsēdētājas Signes Mežinskas pausto: "Akadēmiskais godīgums nav stāsts tikai par plaģiātismu. Mūsdienās akadēmiskajā vidē parādās aizvien daudzveidīgāki izaicinājumi, kas attiecas uz akadēmisko ētiku, piemēram, rodas nepieciešamība izvērtēt zinātnisko žurnālu drošticamību, jāizprot sadarbības mehānismi lielos, starptautiskos projektos, kur nereti mēdz rasties ētiski jautājumi."
Tālākajam tekstam ir divi mērķi. Pirmais: mēģināt parādīt, ka akadēmiskās ētikas jautājumi ir aktuāli ne tikai akadēmiskajām aprindām. Otrais: pilnībā piekrītot Mežinskas aprakstam, iezīmēt vēl papildu tēmas, kas skar akadēmisko ētiku.
Nesen parādījās ekspertu grupas atzinums – apmēram puse no pretvēža medikamentiem, kurus laika posmā no 2009. gada līdz 2013. gadam akceptējušas Eiropas regulējošās struktūras un kuri līdz ar to nonākuši tirgū, ir bez reāla efekta. Tēma sabiedrībai saprotama un svarīga, ziņa satraucoša. Cilvēks, kurš nevēlas aprobežoties ar atzinuma pārstāstu medijos, var mēģināt ieskatīties atzinuma detalizētākā izklāstā nozares izdevumā. Un konstatēt, ka darbības vārds "ieskatīties" ir vispareizākais – neko daudz vairāk cilvēks, kurš nav speciālists (mani, protams, ieskaitot), ar lasīto tekstu nevar iesākt. Pilnvērtīga teksta izvērtēšana paliek uz speciālistu akadēmiskās sirdsapziņas, un citādi jau arī nevar būt. Ja mēs prātā pārcilājam, cik daudz no zinātnieku darba – sākot ar medicīnu un pārtikas tehnoloģijām, beidzot ar jauniem materiāliem un būvniecību – mūs reāli ietekmē, tad top skaidrs, ka sabiedrībai ir ļoti svarīgi, lai pētnieki strādā korekti.
Pirms pāreju pie otrā mērķa, divas piezīmes.
Pirmā. Ir situācijas, kad akadēmiskajām aprindām stresu rada nevis kolēģi, bet mediji. Piemēram, nesen parādījās ziņa, ka japāņu pētnieku grupai izdevies "atdzīvināt peles smadzenes". Nozares pirmā reakcija, loģiski, bija kritiskas piezīmes par to, ka kolēģi pārkāpuši akadēmisko ētiku, sensacionālais atklājums publicēts kaut kādā samērā apšaubāmā žurnālā utt. Galu galā izrādījās – pētnieki nemaz nav apgalvojuši, ka ir sasnieguši presē apgalvoto, un tāds vispār nav bijis viņu darbības mērķis. Citiem vārdiem sakot, zinātniekiem ir jārēķinās, ka mediji viņu darbu var atspoguļot tā, ka citi zinātnieki sastings svētās šausmās un dusmās par akadēmiskās ētikas pārkāpumiem, kuri nemaz nav notikuši.
Otrā. Pētniekiem, kuri vēlas uzturēt labu akadēmiskās ētikas praksi, ir jārēķinās, ka tas var nebūt viegli, jo atmaskotājus un pie kārtības saucējus nozares iekšējie, nerakstītie likumi kušinās, ignorēs vai pat mēģinās diskreditēt. Viens no pēdējiem, ja tā var teikt, kauslīgākajiem stāstiem saistās ar izplūkšanos ASV Floridas štata kriminologu aprindās, kur kāds pētnieks iedrošinājās norādīt, ka viņa profesionālajā nozīmē patrons ir blēdījies ar pētījumu izejas datiem. Atklāti sakot, nezinu, kā tas ir Latvijā, bet par citām zemēm lasītais vedina domāt, ka dūšīgā runāšana par akadēmisko ētiku kā pašsaprotamu nepieciešamību praksē ne vienmēr darbojas.
Esmu ticis līdz piedāvājumam Mežinskas ieskicēto jautājumu loku paplašināt. Domāju, ka vairums no mums par akadēmiskās ētikas principiem uzskata nemanipulēšanu ar datiem, korelāciju neuzdošanu par cēloņsakarībām, nedzīšanos pēc ātriem panākumiem par katru cenu. Tie, jādomā, arī ir tie svarīgie principi, bet, savu iespēju robežās sekojot līdzi sociālajām un humanitārajām zinātnēm, redzu, ka akadēmiskajām aprindām ir vērts padiskutēt vēl par dažiem jautājumiem. Tie gan nebūtu, tēlaini izsakoties, tik eksistenciāli kā iepriekš minētie, bet tomēr būtiski. Piemēram, kādā diskusijā par tēmu, vai teoloģija ir zinātne, debašu laikā papildus strīdam par teoloģijas disciplīnu (tas varētu interesēt samērā šauru loku) atklājās, ka klātesošajiem vēsturniekiem un biologiem atšķiras viedokļi par to, kas vispār ir zinātniska metode, zinātnisks pierādījums. Nevis tāpēc, ka vieni būtu dumjāki vai augstprātīgāki par otriem, bet tāpēc, ka vēsturiski veidojušās atšķirīgas interpretācijas. Respektīvi, jau 19. gadsimta otrajā pusē sākās mēģinājumi saprast, kas ir humanitārās disciplīnas (piemēram, filozofija). Zinātne? Bet varbūt pareizāks ir joprojām lietotais apzīmējums "arts and humanities"? Ne man spriest. Tā var likties "matu skaldīšana", tomēr, ja patur prātā, ka sociālajām un jo īpaši humanitārajām disciplīnām laiku pa laikam tiek veltītas piezīmes žanrā "tā nav īsta zinātne", ir vērts saprast, ko dažādas disciplīnas saprot ar vienādi skanošiem jēdzieniem. Vēl interesantāka tēma ir zinātnes politizēšana, ar ko var saprast, teiksim, pētnieku atkarību no tēmu konjunktūras un no šīs konjunktūras savukārt izrietošo finansējuma sadali. Vai ir ētiski "apgūt" grantu par tēmu, kas pašam pētniekam neliekas svarīga, ja šādi viņš iegūst resursus citu tēmu pētniecībai? Man kā vērotājam no malas šķiet, ka jā. Bet ja šādi "apgūstami" granti un "projekti" sāk dominēt?
Cik lielā mērā sociālo zinātņu pārstāvim jābūt atvērtam mediju aicinājumiem komentēt "da jebko"? No vienas puses, zinātniekus uzstājīgi aicina būt "atvērtākiem sabiedrībai". No otras puses, paziņojums "Bet jūs taču esat biologs!" nenozīmē, ka mikrobiologam ir jākomentē kaut kas saistīts ar, teiksim, dzīvnieku etoloģiju (riskējot izpelnīties kolēģu smīkņāšanu un pārmetumus). Vai sociālo zinātņu pārstāvim no profesionālā viedokļa piedienas iesaistīties ar nespeciālistiem un dažādas raudzes aktīvistiem diskusijās "par aktuālo" sociālajos tīklos?
Šie jautājumi no manas puses nav ar zemtekstu vai iekodētu vēlamo atbildi. Es tikai novēlu, lai Latvijas akadēmiskās aprindas piedzīvotu laiku, kad var apspriest savu darbu, nevis kreņķēties par finansējumu un pārvaldības birokrātisko pusi.
1