Aizvadītajā nedēļā Drošības policija (DP) izteica publisku pieņēmumu, ka "imigrantu skaita pieaugums Latvijā var izraisīt galēji labējās ideoloģijas pretreakciju". DP loģiku var saprast – līdzīgas kopsakarības novērotas arī citās Rietumu demokrātijās. Tomēr Latvijas situācijā ir sava specifika, kas iezīmēto scenāriju dara mazticamu.
Šķiet, vispirms lietderīgi būtu vienoties, ko šī teksta ietvaros saprotam ar vārdiem "galēji labējie". Mūsdienu politikā termini ir izplūduši un mainīgi, tomēr pieļauju, ka tādas politiskās partijas kā Francijas Nacionālā fronte vai britu UKIP – gadu laikā mīkstinot savu retoriku un uzstādījumus – šobrīd drīzāk dēvējamas par "labējiem populistiem".
Līdz ar to par "galēji labējām" grupām mēs varētu uzskatīt tādas struktūras kā "English Defence League" (Angļu aizsardzības līga) – ļaudis, kuri savus uzskatus par imigrantiem un/vai islāmu īsteno ne tikai ar interneta vietņu vai balsojumu vēlēšanās starpniecību, bet "iznes" tos arī ielās, turklāt ne jau tradicionālu demonstrāciju formā.
Respektīvi, no specdienestu un droši vien sabiedrības interešu viedokļa raizes dara ne tik daudz radikāli, ekstrēmi viedokļi kā tādi, cik gatavība to paušanas labad nevairīties no fiziskas konfrontācijas ar saviem iedomātajiem vai reālajiem pretiniekiem.
Ja runa ir par viedokļiem – pat ja tie iekļaujami t.s. naida runas kategorijā –, tiem paliekot viedokļa formā, manuprāt, lielas bīstamības nav. Ir ļaudis, kuri ir pārliecināti par rasu nevienlīdzību, par dažādām vispasaules sazvērestības formām utt. Tas var kaitināt, likties nepieņemami, tomēr vienmēr saglabājas iespēja tos vienkārši ignorēt. Problēmas ar radikālajiem uzskatiem rodas tad, kad, "iznesti" ielās, tie var skart līdzcilvēkus (garāmgājējus, auto un veikalu īpašniekus utt.), kuriem nav nekādas daļas (nedz atbalstošā, nedz iebilstošā formā) gar šiem uzskatiem.
Un, manuprāt, ja uzskatu kā tādu ziņā Latvijā pilnīgi noteikti var uziet tādus pašus brīnumus kā citās valstīs, Latvijā nav, ja tā var teikt, infrastruktūras šādu uzskatu iemiesošanai ielu sadursmēs, demolēšanas incidentos un tamlīdzīgās izpausmēs.
Ja sīkāk pakavējamies pie jau minētās Līgas, kuras aktīvistu un līdzjutēju skaitu dažādi avoti vērtē 25 000–35 000 robežās, redzami vairāki konfrontāciju veicinoši specifiski apstākļi.
Piemēram, imigrantu (t.sk. otrās un trešās paaudzes) kompakti apdzīvoti rajoni, kuros pašu imigrantu radikāļi cenšas diktēt dienaskārtību, kas savukārt rada vēlmi "otrai pusei" doties pierādīt, kurš te, tā teikt, saimnieks. Ja radikalizēti musulmaņi kādā Londonas rajonā uzsāk t.s. šariata patruļas (aizrāda sievietēm ielās viņu apģērba neatbilstību normai, cenšas paralizēt, viņuprāt, normai neatbilstošus biznesus utt.), tad Līgas brašuļiem ir labi saprotams, vizualizējams pretinieks. Kuram uzgrūsties, iesist, uzkliegt.
Domāju, ka Latvijā, ja vien imigrantu plūsma tiek organizēta, mācoties no citu valstu kļūdām, šādi rajoni – cīņas lauki – neveidosies.
Neorientējos vietējo sporta fanu socioloģijā, tomēr pieņemu, ka britu futbola fani, kas ir būtisks Līgas cilvēkresursu avots, ir diezgan specifisks fenomens.
Ņemot vērā okupācijas desmitgažu radīto pārrāvumu, Latvijā nav izveidojušās tādas noturīgas subkultūras kā skinhedi. Precīzāk sakot, droši vien ir indivīdi Latvijā, kas šai subkultūrai simpatizē, bet tādu ir pārāk maz, lai varētu runāt par (nelāgi gan skan) rīcībspējīgām grupām.
Iepriekš paustais, tiesa, nenozīmē, ka Latvija būs miera osta.
Pirmkārt, Andersa Breivīka piemērs Norvēģijā liecina – lai radītu smagas sekas, pilnīgi pietiek ar t.s. vientuļo vilku, kas nolēmis rīkoties.
Otrkārt, dažādu neonacistu un skinhedu grupu dzīvelīgums Krievijā pierāda, ka etniskā piederība un valoda, tā teikt, nav šķērslis, savukārt manas zināšanas par noskaņām Latvijas cittautiešu jauniešu vidē ir minimālas. Iespējams, pašmāju "galēji labējie" var rekrutēties nevis no latvju bāleliņu, bet gan cittautiešu vides.
Un, protams, arī "mēreno radikāļu" publiskās aktivitātes var beigties ar dūru izvicināšanu, ja vien konkrētajā vietā un laikā vienviet sagadās kaut daži agresīvāk noskaņoti personāži. Tāpat baidos, ka Latvijas iedzīvotāju vidū gatavība t.s. linča tiesai ir pietiekami augsta, lai negaidītu vardarbības uzplaiksnījumu risks pastāvētu. Tiesa, šādas situācijas policijai ir visas iespējas ātri atrisināt.
Starp citu – kopumā tieši "mērenajiem radikāļiem" Eiropā rodas lielākās problēmas. Nepievēršoties Vācijas PEGIDA analīzei, kopumā šī pretimigrantu kustība pretendē uz solīdumu; tomēr atliek PEGIDA akcijām (arī Lielbritānijā) pievienoties desmit divdesmit vietējiem skinhediem vai neonacistiem, lai vēlamais publiskais tēls tiktu 100 % sapurgāts. Pieļauju, ka – mazākos apmēros, protams, un ar citiem "gaisa jaucējiem" – ar līdzīgu problēmu arvien vairāk saskarsies arī Nacionālā apvienība un ar to ideoloģiski saistītās organizācijas.
Autora puslīdz optimistiskajam skatījumam var iebilst, atgādinot, ka Latvijai ir zināma radikālu, vardarbīgus līdzekļus akceptējošu grupu pieredze starpkaru periodā – Latvju nacionālais klubs, Pērkoņkrusts u.c. grupas. Domāju tomēr, ka vēsturiskas paralēles te vilkt nevar, jo pārāk atšķirīgi ir tie daudzie mozaīkas gabaliņi, kuru sagrupēšanās konkrētos vēstures periodos beidzas ar šādu grupu rašanos.
Jā, ir ļoti grūti "izskaitļot", kas var kalpot par pēdējo pilienu, lai šādas grupas izveidotos. Iepriekš minētās Līgas gadījumā noprotams, ka piliens bija musulmaņu visnotaļ agresīvās demonstrācijas pret Rietumu ārpolitiku islāma zemēs, kas Līgas nākamo līderu ieskatā zaimoja viņu kritušo draugu piemiņu. Latvijā savukārt ir zināma prakse prognozējami provokatīvas publiskas aktivitātes aizliegt vai vismaz apgrūtināt.
Esam arī piedzīvojuši apzināti "otru pusi" aizvainojušus uzrakstus uz sienām un saukļu publisku izkliegšanu. Droši vien daļai lasītāju, par laimi, jau piemirsies, bet astoņdesmito gadu nogalē un deviņdesmito gadu sākumā (Interfrontes laiks un arī pēc tās aizliegšanas) dažbrīd Rīgā, kā saka, gāja pavisam augstos toņos. Pat būtu noderīgi saprast iemeslus, kādēļ lietussargu vicināšana un grūstīšanās tomēr nepārauga nopietnākās sadursmēs.
Ir viedoklis, ka "galējie" iegūst papildu elpu ekonomisko krīžu periodos, kad daļa sabiedrības meklē saprotamu grēkāzi (nevis ekspertu skaidrojumus). Latvija krīzes ir piedzīvojusi vairākkārtīgi, tomēr esam izlīdzējušies ar politiķiem kā pie visām nelaimēm vainojamiem, negrābstoties vainīgā meklējumos ap etniski vai reliģiski atšķirīgām grupām.
Mans subjektīvais komentārs DP vēstījumam tātad būtu šāds: patiešām bīstamu radikālu grupu attīstība Latvijā ir mazticama. Tas gan nenozīmē, ka iecietības līmenis savstarpējā komunikācijā nepazemināsies vēl vairāk. Slikti, tomēr labāk mutes palaišana, nevis grautiņi.
1