Ir viedoklis, ka 2019. gada 17. novembrī Ķīnā parādījās pirmais indivīds – kāds 55 gadus jauns Hubei provinces iedzīvotājs –, kurš bija pamanījies "saķert" kovidu.
Skaidrs, ka nav tik būtiski, vai "pirmais pacients" patiešām bija šis kungs (ir lasītas versijas, kas attiecas jau uz 2019. gada oktobri), tomēr atsperšanās punkts tālākajam tekstam ir tas, ka nu jau būs trešais gads, kopš ļoti daudzi cilvēki pasaulē sadzīvo ar tēmu, kas izraisa ļoti spēcīgas emocijas. Dažādā izpratnē.
Es neesmu pārliecināts, ka 2022. gada novembrī ir iespējams pienācīgi distancēties no tēmas izraisīto diskusiju sakāpinātā rakstura, tādēļ vēlāk tekstā piedāvāšu savu iespējamo risinājumu, kā par to domāt. Savukārt pirms tam subjektīva piezīme: jāatzīst, ka mani šajā izteikumu un strīdu "burbulī" ilgāku laiku – vismaz kopš apmēram 2020. gada vidus – visvairāk interesēja tas, kā notiekošais ietekmēs zinātnes un politiskās varas, zinātnes un sabiedrības savstarpējo uztveri un attiecības. Lai neizplūstu, teikšu, ka kodolīgi situācija aprakstīta kādā "Rīgas Laika" 2022. gada novembra numurā publicētā tekstā: [1] "Vienkārši sakot, varbūt zinātnei ir grūti būt vienlaikus gan autoritatīvai, gan pētnieciskai. Autoritātes piedēvēšana zinātniekiem nozīmē, ka viņiem jāzina atbilde. Kamēr viņi nodarbojas ar pētīšanu, tikmēr atbilde no viņiem netiek pieprasīta. Tādējādi, mudinot zinātniekus priekšlaicīgi izdarīt autoritatīvus secinājumus, var tikt apdraudēta viņu spēja pētīt, tā izraisot zinātnes lejupslīdi." Es neesmu tik bažīgs jautājumā par lejupslīdi, tomēr arī man šķiet, ka politisko lēmumu pieņēmēju mijiedarbība ar pētniekiem Covid-19 kontekstā par labu zinātnei patiešām nenāca. Tas savukārt nav mazsvarīgi, ja paturam prātā, ka neba kovids ir bijis un būs vienīgā tēma, kurā no pētniekiem tiek pieprasītas "skaidras un visiem saprotamas" atbildes.
Nu par iespējamo risinājumu. Konteksts ir šāds: no vienas puses, kovids aktualizēja patiešām būtiskus jautājumus; no otras puses, spriežot pēc t.s. publiskajā telpā izskanošā, mēs (un Latvija šajā ziņā nav unikāla) joprojām tā īsti nespējam par šiem jautājumiem runāt, neatgriežoties emocionāli sakāpinātā un ne visai racionālā toņkārtā, kura nav produktīva. Risinājumu varētu nedaudz lecīgi aprakstīt ar subjektīvu izteikumu: "Kāpēc mani neinteresē 21. gadsimts? (Un, atklāti sakot, arī 20. gadsimts ne visai.)" Man šķiet, ka mēs varam piedzīvoto (un vēl piedzīvojamo) pārrunāt bez kliegšanas un apvainojumiem tad, ja meklējam analoģiskas situācijas un, ja tā var teikt, sižetus tālākā pagātnē. Proti, nelamāties par notikumiem, cilvēku rīcību un priekšstatiem, kas radušies pirms, teiksim, 500 gadiem, ir vieglāk nekā tad, ja runa ir par pavisam nesenu situāciju. Un, ja mēs nelamājamies, tad rezultāts varētu būt šāds: arī paliekot katrs savās pozīcijās, mēs vismaz varam iegūt priekšstatu par pretēju viedokļu paudēju loģiku.
Mēģināšu paskaidrot ar dažiem piemēriem.
Cilvēki, saskaroties ar vienlaicīgi jaunām un būtiskām tēmām, pretrunām, neskaidrībām, arvien ir centušies tās kaut kā racionalizēt. Respektīvi, nevis vienkārši mēģināt ignorēt, bet izskaidrot. Tas, ka citiem – vai nu laikabiedriem, vai pēctečiem – var šķist, ka "cepiens" ir bezjēdzīgs vai risinājums muļķīgs, neko nemaina. Pieļauju, ka pat dažus gadsimtus vēlāk – piemēram, 17. gadsimtā – kristīgajai pasaulei varēja šķist dīvaina viduslaikiem raksturīgā galvas lauzīšana par to, vai vispār drīkst un, ja drīkst, kā, attēlot Jēzus augšāmcelšanos. Debates bija saistītas ar to, ka šim notikumam nebija liecinieku – sargi bija aizmiguši – līdz ar to jebkurš vizuāls notikuma atveidojums būtu cilvēka interpretācija par to, "kā tas izskatījās". Savukārt tas vilka uz pārdrošību. Pagāja laiks, un strīdi par šo tēmu zaudēja asumu. Mazliet vieglprātīgi piemeklējot kādu situāciju, kas tuvāka kovida tēmai – ko darīt, ja baznīcā pele apēdusi dievmaizīti [2]? Ļaudis centās atrast racionālus risinājumus. Piemēram, svētais Bonaventura (1221–1274) uzskatīja, ka kreņķēties nav vērts, jo peles ķermenī apsvētītā oblāta paliks tikai un vienīgi maize, nevis Kristus miesas simbols. Citi savukārt iebilda, ka šāda attieksme patiesībā nozīmē, ka dievmaizītes, ja tā drīkst teikt, efekts tātad ir atkarīgs no tās saņēmēja, nevis priestera veiktajām darbībām, kas radīja ļoti nepatīkamus jautājumus par priestera iespējām un pilnvarām. Tādēļ, uzskatīja šie ļaudis, pele tomēr jānoķer un jānogalina (precīzāk, jānoslīcina piscinā). Bet kas notiek – strīdējās pretī citi – ja peli noķert neizdodas? Jā, mums var šķist, ka gan pati strīdus tēma ir dīvaina, gan piedāvātie argumenti, delikāti izsakoties, savdabīgi, bet mēs šādus gadījumus varam vienkārši aplūkot kā modeļus tam, kā, ja tā var teikt, ir iekārtota cilvēka domāšana. Formulēšu citādi: mēs (tāpat kā strīdā iesaistītie 13. gadsimtā) vienalga varam palikt pie uzskata, ka Bonaventura (vai tieši otrādi – viņa oponenti) ir nelgas un kaitnieki, bet, šķetinot sen vēsturē palikušu diskusiju iekšējo loģiku, vienalga ir jaukāk – dievmaizīti apēdusī pele nervus bojā mazāk nekā aizsargmaskas vai vakcīnas.
Pandēmijas kontekstā savstarpējās šausmināšanās periodā nereti varēja dzirdēt izteikumus žanrā – "nu, it kā gudrs, mūsdienīgs cilvēks, bet šitāds…", un sekoja turpinājums atbilstoši dusmīgā vērtētāja attieksmei. Izteikums tika (un tiek) lietots abos virzienos. Un atkal jāsaka – nekā neparasta un skandaloza te nav, savukārt, ja mēs gribam par šo pretrunu parunāt bez piepaceltiem toņiem, varu piedāvāt parunāt (protams, šajā tekstā tikai ieskicējot) par jezuītiem 16.–18. gadsimtā. No vienas puses, jezuīti bija nepārprotami zinātkāri un, kā mūsdienās saka, aktuālajā zināšanu dienaskārtībā labi integrēti ļaudis. Viņi ne tikai izcēlās ar gatavību un spēju mācīties vietējās valodas, bet deva vērā ņemamu ieguldījumu matemātikā, ģeometrijā, botānikā utt. Galu galā starp slavenās un elitārās Karaliskās biedrības Londonā (vēlāk – Karaliskā biedrība dabaszinību attīstīšanai) locekļiem bija vairāki jezuīti. Tomēr interesanti, ka šim, formulēsim tā, racionālismam bija savas robežas. Piemēram, lai gan sākotnēji virknei jezuītu bija gluži labas, pat ļoti labas attiecības ar Galileo Galileju, vienubrīd Galileja secinājumus viņi tomēr sagremot nespēja vai negribēja. Savā ziņā vēl interesantāki bija šo visādi citādi gudro un pasaulei atvērto jezuītu instrumenti diskusijā – tas, ko saka Koperniks vai Galilejs, ir "hipotēzes". [3] Nu, un hipotēzes ir tikai un vienīgi hipotēzes. Tas man mazliet atgādina pandēmijas kontekstā bieži dzirdēto: "Jā, bet ir zinātnieki, kuriem ir cits skaidrojums, un tas, ko jūs apgalvojat, ir tikai hipotēze." Labi, neiestigsim pēdējo gadu klaigāšanā, jo jautājums patiesībā ir: kā cilvēkā, ja tā var teikt, savienojas vienu zināšanu uztveršana par pašsaprotamām un vēlamām, savukārt citu apšaubīšana? Jezuītu gadījumā mana versija ir šāda: viņi ļoti interesējās par tām intelektuālās rosības jomām, kas tā vai citādi bija pielietojamas praktiski. Teiksim, jezuītu interesi un arī panākumus matemātikā un ģeometrijā noteica viņu interese par dažādiem fortifikācijas risinājumiem un arī panākumi to piedāvājumā. Jezuīti arī daudz domāja par teātri un mūziku – kā instrumentiem sava vēstījuma izplatīšanai. Savukārt planētu kustības likumsakarību noskaidrošanā viņi šādu pielietojamu jēgu neredzēja, tādēļ pret kosmoloģiju izturējās gan piesardzīgāk, gan paviršāk. Lai gan viedoklis, protams, bija arī par kosmoloģiju, kā nu bez tā? Arī 21. gadsimtā cilvēks var kā pašsaprotamu lietot tehnoloģiju un arī zināšanu apjomu X, vienlaicīgi neinteresējoties vai ar aizdomām izturoties pret tehnoloģiju un zināšanu apjomu Y. Varbūt ar Y viņam bijusi mazāk saskarsme, varbūt Y tiek uzskatīts par "plānā galdiņa urbšanu", kur "tāpat nekas skaidri nav zināms".
Visbeidzot varam atkāpties vēl tālāk pagātnē kontekstā ar mūždien strīdus izraisošo cēloņsakarību tēmu. Tā nu sakrita, ka langobardu apdzīvotajā teritorijā tam laikam jauna prakse – bērnu kristīšana – sakrita ar kādas kaites (uzskata, ka tas bija mēris, bet vēsturnieki šo apzīmējumu lieto piesardzīgi) epidēmiju. [4] Diezgan prognozējami, ka proporcionāli visvairāk epidēmijā cieta bērni. Iespējams, ka jau nojaušat diskusiju tēmu: vai kristīšana izraisa saslimšanu, vai, tieši otrādi, nepietiekošs nokristīto skaits ir iemesls epidēmijai…
Rezumēju: pārfrāzējot Normundu Bergu: bērni, mācieties vēsturi! Vēlāk pašiem būs vieglāk sarunāties par asām tēmām, mazāk sabojājot sev nervus.
[1] Anderss, Džefs. Zinātnes pārvērtības. Rīgas Laiks, 2022. gada novembris, 35. lpp.
[2] Spira, Andrew. The Invention of the Self : Personal Identity in the Age of Art. Bloomsbury Academic, 2022. 12.–13. lpp.
[3] Friedrich, Markus. The Jesuits : A History. Princeton University Press, 2022. 366. lpp.
[4] Dunn, Marilyn. Lombard Religiosities Reconsidered… / Andrew P. Roach, James R. Simpson, J.R. (Eds.). Heresy and the Making of European Culture : Medieval and Modern Perspectives. Routledge, 2020. 99. lpp.
2