Foto: Kristaps Kalns
 
Teātris
24.10.2019

Ar vēsu prātu un pašironiju

Komentē
0

Par Valtera Sīļa izrādi "Finlandizācija" Nacionālajā teātrī (2019)

Attiecības ar Krieviju. Nav apnicīgāka un vienlaikus vairāk sakaitēta temata mūsu reģiona ārpolitikā. Tāpēc nav pārsteidzoši, ka režisors Valters Sīlis, kurš teātrī konsekventi un pārliecinoši pievērsies sociālpolitisko tēmu analizēšanai, savam jaunākajam iestudējumam Nacionālajā teātrī izvēlējies somu autora Juhas Jokelas lugu "Finlandizācija".

Kaut arī izrādes darbības laiks ir Krimas okupācija 2014. gadā, Krievijas iebrukums Ukrainā ir tikai fons nebeidzamajām debatēm par to, kā un vai pretoties kaimiņvalsts "maigajai varai". Stāsta centrā ir neliela somu medicīnas iekārtu ražošanas firma, kas radījusi unikālu smadzeņu darbības traucējumu novēršanas ierīci. Tā kā šim izgudrojumam nepieciešamas pamatīgas investīcijas, tad naudu nākas meklēt tur, kur tās ir visvairāk, proti, Krievijā. Galu galā, kā argumentē dažs no "Finlandizācijas" varoņiem, neņemot vērā Krievijas agresiju pret saviem kaimiņiem, zinātnes un kultūras sakari tomēr būtu jāsaglabā. Abās pusēs taču atrodas "normāli" un sirsnīgi cilvēki, kam nav nekāda sakara ar Kremļa īstenoto politiku. Ja vēl pie tam var nopelnīt kaudzi naudas, tad vispār jebkādas šaubas ir liekas.

Līdzīgi argumenti bieži dzirdami arī Latvijas sabiedriskajā telpā, tos, piemēram, izmanto mūsu supergrupa "Prāta vētra", skaidrojot, kāpēc regulāri uzstājas Krievijā. Šī dilemma nav sveša pašiem Nacionālā teātra aktieriem – trupā savulaik raisījās pamatīgas diskusijas, vai tai būtu jādodas viesizrādēs uz kaimiņvalsti. Savukārt teātrī virkni veiksmīgu izrāžu iestudējušais krievu režisors Kirils Serebreņņikovs, krītot varas iestāžu nežēlastībā, ilgu laiku bija spiests pavadīt mājas arestā, un viņam joprojām ir liegts izbraukt no valsts.

Izrādes lielākais trumpis ir precīzi izveidotie tipāži, kas demonstrē šobrīd sabiedrībā redzamākos viedokļu strāvojumus attieksmē pret mums tik neērto kaimiņu. Tāpēc ir viegli panākt skatītāja identificēšanos ar kādu no izrādes varoņiem. Kaut arī "Finlandizācijas" darbība notiek Somijā, lielākā daļa tajā redzamo situāciju un varoņu ir pilnībā attiecināmi uz šodienas Latviju un tās mokošajām attiecībām ar Krieviju. Vienīgais izņēmums – netiek pieminēti okupācijas ciešanu gadi, no kuriem Somija izspruka, militāri pretojoties Krievijas iebrukumam un pēc tam nonākot finlandizācijas tīklā.

Arī teju katram no varoņiem, lai cik nopietni un ideālistiski tie nebūtu, piemīt kas tāds, kas tomēr neļauj uz viņiem skatīties pilnībā nopietni. Tas attiecināms arī uz izrādes morālo "bāku" - Ivara Kļavinska tēloto Taisto, superizgudrojuma autoru, kurš kategoriski iebilst pret jebkādu sadarbību ar Krieviju. Taču viņa nevēlēšanās ieklausīties savos kolēģos, kā arī aktīvā mešanās aizstāvēt Ukrainas nostāju visos iespējamajos sociālajos tīklos un forumos dažbrīd sasniedz komiskus apmērus.

Viens no izrādes veiksmīgākajiem un vislabāk izstrādātajiem tēliem ir uzņēmuma mārketinga direktors Jone (Uldis Anže), kurš šķietami "izkodis" līdz kaulam Krievijas un tās elites dabu un līdz ar to gatavs, apejot ētikas principus, spēlēt tādām pašām kārtīm, lai tiktu pie rezultāta. Nekas gan viņam īsti neizdodas. Par zelta vidusceļa meklētāju starp Taisto un Jones uzskatiem kļūst uzņēmuma direktors Olli (Guntars Grasbergs), kura laipošana starp radikāli pretrunīgajiem uzņēmuma darbinieku viedokļiem, ministriju gaiteņiem un tāpat dažādus noskaņojumus pārstāvošajiem Krievijas ierēdņiem burtiskā nozīmē beidzas ar nervu sabrukumu.

Par savdabīgu vērotāju no malas kļūst uzņēmuma tulce, pirms vairākiem gadiem no Krievijas emigrējusī Larisa (Jana Ļisova), kura nespēj identificēties ne ar vienu no uzņēmumā pārstāvētajiem viedokļiem par Krieviju un tās dabu. Tāpēc Larisas varone nolemj labāk klusēt, ne mēģināt pierādīt Jones uzburto priekšstatu aplamību. Viņa ir viens no neskaidrākajiem tēliem, taču vienlaikus Larisai nākas darboties stereotipu rāmī, kas raksturīga attieksmei pret krieviem, sākot no "krievus ar prātu saprast nevar" līdz pārmērīgam aizdomīgumam. Piemēram, Jone raugās uz Larisas darbošanos piesardzīgi, pieļaujot iespēju, ka patiesībā sieviete darbojas kādā krievu specdienestā.

Taču, lai kā mēs censtos apelēt pie kultūras sakariem un vienkāršajiem cilvēkiem, "lielā" Kremļa politika tomēr nav izdalāma atsevišķi. Agri vai vēlu tās abas saplūdīs kopā – izrādes varoņiem nākas saprast, ka bez Somijas Ārējās tirdzniecības ministrijas atbalsta nav iespējams "iekarot" Krieviju, jo tikt pie liela apmēra līgumiem bez Kremļa ziņas tāpat nevar.

Kā no politiķu preses relīzēm ir izrakstītas abu ārējās tirdzniecības ministru (Zane Jančevska un Daiga Gaismiņa) frāzes par vienotās ES politikas ievērošanu attiecībās ar Krieviju, tai skaitā darbošanos sankciju režīmā un mēģinājumu tās tomēr visādos veidos apiet, tādējādi saglabājot ienākumu avotus. Somijas medicīnas iekārtu uzņēmuma mikroklimats tikpat labi ir attiecināms uz politisko vidi – arī te mīt tie, kas iebilst pret jebkādu sadarbību, tie, kas lolo ilūzijas panākt lūzumu attiecībās ar Krievijas līderi Vladimiru Putinu, un tie, kuri joprojām kaimiņvalstī saskata peļņas iespējas. Savukārt Voldemāra Šoriņa atveidotais daudz pieredzējušais ministrijas valsts sekretārs perfekti atspoguļo vairuma ierēdņu devīzi – politiķi nāk un iet, bet mēs paliekam – gan pieskaņojoties katras savas priekšnieces uzskatiem, gan paužot pragmatisku un dažbrīd pat cinisku skatījumu uz starptautiskajām attiecībām.

Pateicoties grodajam dramaturģijas materiālam, Sīlis, atšķirībā no citām savām sociālpolitiskajām izrādēm, šim iestudējumam piešķīris arī filozofisku plāksni. Līdzīgi kā savulaik Jaunajā Rīgas teātrī veiksmīgi iestudētajā Juhas Jokelas lugā "Fundamentālists", arī šajā izrādē liela nozīme ir varoņu dialogiem, kas tiek izspēlēti minimālistiski iekārtotajā spēles telpā, kas ar pāris galdu un krēslu palīdzību pārtop par uzņēmuma biroju, ministrijas sēžu zāli un bāru. Sasaucoties gan ar uzņēmuma pētījumu objektu – smadzenēm –, gan ar nebeidzamajiem mēģinājumiem saprast, kas īsti ir krievi un Krievija, izrādes varoņi mēģina noskaidrot, kas ir cilvēka patība. Arī te atbilžu atrašana paliek paša skatītāja ziņā.

"Finlandizācijas" fināls ir negaidīts un ļauj domāt, ka vismaz konkrētajā kaujā ir uzvarējusi morāle un ideāli. Taču paralēli uz spēles telpas stūros izvietotajiem ekrāniem cita pēc citas birst Ukrainas konflikta bildes, mainās tikai gadskaitļi. Tās apstājas pie skaitļa 2019. Nekas nav beidzies, Krievijas agresīvā politika pret saviem kaimiņiem turpinās.

Skaidru atbildi, kurš ir "pareizais ceļš", "Finlandizācija" nesniedz, bet režisoram kopā ar aktieriem spoži izdevies uzbūvēt sarežģīto un daudzšķautņaino, mītiem un stereotipiem apvīto Latvijas–Krievijas attiecību režģi. Tikai katra paša ziņā ir tas, kā viņš dzīvo šī režģa ietvaros un kur beidzas viņa sirdsapziņas robežas. Taču, lai kāda būtu mūsu izvēle un rīcība, izrādes autori atgādina, ka galvenais tomēr ir saglabāt vēsu prātu un pašironiju.

F

Gunta Sloga

Gunta Sloga studējusi kultūras teoriju, teātri un žurnālistiku. Interesējas par kultūru un politiku, kā arī meklē pārsteidzošo dabā, vēsturē un cilvēkos. Studiju gados nonākusi mediju vidē un joprojām...

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori - interesantākajam interneta žurnālam pasaulē.

Satori
Satori
Ielogojies
Komentē
0

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!