Par Raiena Vaita dokumentālo filmu "Pamela, mīlas stāsts" straumēšanas servisā "Netflix"
Kas ir pirmais, kas jums ienāk prātā, dzirdot Pamelas Andersones vārdu? "Pludmales patruļas" Sīdžeja Pārkere pieticīgā, sarkanā peldkostīmā, neskaitāmie žurnāla "Playboy" vāku attēli vai varbūt publiski izplatītais seksa video, kurā Andersone redzama kopā ar vīru, rokgrupas "Mötley Crüe" bundzinieku Tomiju Lī? Katrā ziņā dzirdējuši par šo 90. gadu seksa simbolu – kanādiešu-amerikāņu izcelsmes modeli un aktrisi, kas seriālam "Pludmales patruļa" atnesa pasaules slavu – šķiet, ir visi bez izņēmuma.
Pirms pāris mēnešiem, laiski pārskatot straumēšanas platformas "Netflix" piedāvājumu, pamanīju nesen iznākušo dokumentālo filmu "Pamela, mīlas stāsts" ("Pamela: A Love Story"), kuras producents ir Andersones vecākais dēls Brendons Tomass Lī. Mana sākotnējā reakcija bija visai skeptiska, ņemot vērā pēdējā laikā, šķiet, nerimstošo slavenību autobiogrāfiju plūsmu, kas iznāk ēnrakstnieku sarakstītu grāmatu un dokumentālo filmu formātā. Taču vienlaikus mani māca ziņkāre, jo šķita, ka viss, ko zinu par Andersoni, nācis tikai no sensāciju meklējošiem tabloīdu rakstiem vai TV raidījumu vadītāju nievājošajiem izteikumiem. Arī es viņu savulaik uzskatīju par muļķīgu blondīni bez pašcieņas un ar mākslīgi palielinātām krūtīm.
Manuprāt, skepse pret "naratīva atgūšanas" žanru, ko slavenības mēdz izmantot, kad jūtas populārā diskursa apdalītas, bieži ir visai pamatota. Varētu, protams, norādīt, ka arī Andersones vēlme "beidzot atklāt savu stāstu" filmā un ar to vienlaikus izdotajā autobiogrāfiskajā romānā "Ar mīlestību, Pamela" ("Love, Pamela") ir tikai veids, kā atgūt publikas uzmanību, nopelnīt pāris miljonus un izmantot nodeldēto ideju par neīsta spožuma laikmeta nogurdinātiem cilvēkiem, kas noteikti izsalkuši pēc "kaut kā īsta". Un tomēr Andersones autobiogrāfiskais darbs izpilda vairāk nekā tikai solījumu pastāstīt, kas tad īsti notika izbijušās "Playboy" modeles un aktrises dzīvē trakajos deviņdesmitajos. Andersone atsakās saukt vainīgos pie atbildības, bet viņas mierīgajam, nenosodošajam un samiernieciskajam stāstījumam nevilšus izdodas pavērst starmešus pretējā virzienā un aiz konkrētu aktrises lejupslīdē "vainīgo" sejām ļaut ieraudzīt nemainīgu struktūru aprises.
Pelnrušķītes stāsts
Andersones stāstu caurvij sevis pašas vainas meklējumi viņas dzīvē nozīmīgu vīriešu uzvedībā, bet par traumatiskiem notikumiem bērnībā un jaunībā aktrise runā ar šokējošu vieglumu un rezignāciju. Bērnībā Andersoni seksuāli izmantoja auklīte (sieviete), bet 13 gadu vecumā viņu izvaroja divdesmitgadīgs vīrietis. Viņas pirmais draugs dusmās centās viņu notriekt ar automašīnu, bet tēvs, kurš Andersones dzīvē joprojām ir klātesošs un nozīmīgs, aktrises bērnībā bijis vardarbīgs pret viņas māti. Kad Andersone pēc vidusskolas beigšanas strādāja kafejnīcā par oficianti, viņu sāka vajāt vietējais policists, kurš naktīs dežūrēja pie viņas mājas, uzstājot, ka cenšas viņu "pasargāt" utt. Stāstot par neveiksmīgajām attiecībām ar vīriešiem, kuri gandrīz vienmēr ar laiku kļūst pret viņu vardarbīgi, Andersone retoriski jautā: "Vai es viņus padarīju trakus? Vai es viņus pārvērtu par sūdabrāļiem? Ko es darīju nepareizi?" (Šie jautājumi atgādina arī Latvijā pēdējā laikā dzirdētos seksuālo varmāku apoloģētu izteikumus, piemēram, kāda bijušā sertificētā psihoterapeita paziņojumu, ka izvarošanā "sava daļa atbildības ir upurim, sava – varmākam".)
Bērnības traumām seko pelnrušķītes stāsts, kurā Andersoni kādas amerikāņu futbola spēles laikā "atklāj" ekrāna operators, bet iespēja kļūt par modeli alus reklāmas kampaņai paver Andersonei iespēju izbēgt no kārtējām vardarbīgajām attiecībām. (Telefona sarunas laikā ar "Playboy" pārstāvi, kura aicina Hjū Hefnera pamanīto potenciālo "Playboy" zaķīti uz provēm Losandželosā, Andersones tābrīža puisis metis viņai ar metāla paplāti, cenšoties trāpīt pa galvu, un viņa no dzīvokļa aizbēg tikai ar to, kas mugurā.)
Ierašanās Losandželosā no Kanādas mazpilsētiņas Leidīsmitas un pirmā saskarsme ar slavenību un miljonāru pārpildīto "Playboy" pasauli Andersonei bijis īsts kultūršoks, taču pretēji tam, ko varētu sagaidīt no "grēksūdzes" stāsta, aktrisei par savu "Playboy" posmu ir tikai vislabākās atmiņas. Viņa jūtas pateicīga par iespēju izkļūt no neapskaužamas situācijas un iespēju fotografēties kailai neuztver kā nodevu, ko spiesta maksāt ceļā uz labāk nodrošinātu dzīvi, – gluži pretēji: viņas lēmums pozēt "Playboy" ir "mēģinājums atgūt savu seksualitāti pēc ilgiem gadiem, kuru laikā tā viņai tikusi atņemta".
Nenomazgājamā slava
Taču tieši "Playboy" posmā Andersone sastop neskaitāmus varas pozīcijās esošus vīriešus, kuri ar sievietēm rotaļājas kā ar lielizmēra lellēm un "Playboy" ballīšu tumšajos kaktos nekaunas zaķīšu apskatei izlikt cilvēces drūmākās tieksmes. Gan grāmatā, gan filmā Andersone pret sava stāsta otrā plāna varoņiem ir necerēti iecietīga: tā vietā, lai konfrontētu skatītājus ar iepriekš nedzirdētu #MeToo stāstu birumu, kuros nešaubīgi pavīdētu Holivudas lielie vārdi, aktrise samiernieciski bilst, ka piedzīvojusi daudz dažādu "situāciju, kurās cilvēkiem acīmredzot šķita, ka viņi mani pazīst pietiekami labi, lai sevi pamatīgi apkaunotu".
Sadarbība ar "Playboy" paver Andersonei ceļu uz aktrises karjeru, un pavisam drīz viņai tiek piedāvāta loma seriālā "Pludmales patruļa", kas viņu padara slavenu visā pasaulē, liekot saskarties ar fanu neprātīgo aizrautību. Andersone apraksta kādu no "Pludmales patruļas" ārzemju tūrēm, kuras laikā satrakojies pūlis viņas busiņam izdauzījis logus, sadriskājis un norāvis viņai drēbes. Tomēr Andersone, šķiet, savu pēkšņo pasaules slavu un tās radītās sekas redz kā neitrālu, ar apkārtējo motivāciju un rīcību nesaistītu fenomenu, atzīstot, ka "slava šķita kā dīvaina slimība, kuru man nekādi neizdevās no sevis nomazgāt"...
"Pludmales patruļas" panākumiem drīz vien sekojis kaislīgs nedēļas nogales romāns un steidzīgas laulības ar rokmūziķi Tomiju Lī, kas Andersones dzīvi ievirzījis vēl nekontrolējamākās sliedēs. Tāpat kā lielākā daļa Andersones bijušo partneru, Lī ar laiku kļuvis neremdināmi greizsirdīgs – traucējis viņai seriāla filmēšanas laikā, kāvies ar viņas partneriem aktieriem un pēc viņu abu kopīgo dēlu piedzimšanas greizsirdības lēkmēs izraisījis strīdus, pieprasot Andersones nedalītu uzmanību, kas bērnu dēļ vairs netiekot viņam.
Vissmagāk Andersoni un abu attiecības satrieca notikums, kurš, aktrises vārdiem sakot, "iznīcināja viņas karjeru". Mājas remonta laikā tika nozagts un publiski izplatīts seksa video, kuru Andersone un Lī bija paši sev sarūpējuši "mājas lietošanai". Andersone, tobrīd stāvoklī ar otro dēlu, video izplatītājus iesūdzēja tiesā, taču pēc ilgstoša, neveiksmīga un apkaunojoša tiesas procesa nolēma no tiesvedības atteikties. Tiesā pretējās puses advokāti Andersonei apgalvoja, ka viņai "nav tiesību uz privātumu, jo viņa ir fotografējusies "Playboy"", kā arī uzdeva jautājumus par iecienītākajām seksa pozām un ķermeni, liekot visiem tiesas zālē noprast, ka bijušajai modelei nopludinātā video izraisītā uzmanība patiesībā patīk...
Sieviete parasociālās attiecībās
Pirms neilga laiciņa manās rokās nonāca franču autora Andrē Bretona 1928. gadā iznākušais romāns "Nadja", kas tiek uzskatīts par vienu no franču sirreālistu kustības ikoniskākajiem darbiem. Pusautobiogrāfiskā "Nadja" vēsta par Bretona desmit dienu ilgo pazīšanos ar sievieti, kuru viņš nejauši sastapis uz ielas. Visvairāk man atmiņā palikusi daļa no apraksta uz grāmatas vāka: "Nadja ir meitene, bet, līdzīgi kā Bērtranda Rasela elektrības definīcijā, kur elektrība ir "ne tik daudz lieta, kā veids, kā lietas notiek", Nadja ir ne tik daudz cilvēks, kā veids, kādā viņa cilvēkiem liek izturēties."
Šī definīcija – "ne tik daudz cilvēks, kā veids, kādā viņa cilvēkiem liek izturēties" – šķiet, precīzi raksturo arī Pamelas Andersones tēlu, kurš sabiedrības iztēli pārņēma 90. gados, kas tiek dēvēti par "tabloīdu žurnālu un paparaci zelta laikmetu". Šajā laikā, kad internets kļuva par popkultūras patērētāju ikdienas sastāvdaļu, šķiet, daudzkārt pastiprinājās arī cilvēku tieksme veidot parasociālas attiecības, kas izpaužas kā spēcīga vienpusēja emocionālā saikne, kuru nereti savā prātā veidojam ar slavenībām. Monogrāfijas "Monstri" autore Klēra Dederera šī fenomena izplatību saista ar brīvāku piekļuvi slavenību biogrāfijām un informācijai par viņu dzīvē notiekošo: "Zināšanas, kuras mums ir par slavenībām, liek mums noticēt, ka viņus pazīstam. Mums ir sajūta, ka mums ir tiesības uz intīmu piekļuvi šiem cilvēkiem."
Andersone un viņai nozagtais video, kurā sieviete, kas iepriekš pēc savas vēlēšanās fotografējusies kaila, redzama, izbaudot seksu, kļuva par lakmusa papīrīti sabiedriskās domas šķīdumā un iekrāsojās visnetīrākajā krāsā. Skatītāju pārliecību, ka viņiem ir tiesības uz piekļuvi Andersonei jebkādos apstākļos, un nosodījumu pret sievieti, kura neatbilda "upura profilam", kā milzīgs skaļrunis amplificēja mediji, neuzņemoties nekādu atbildību par nozagto materiālu, tā pavairošanu un izplatīšanu (Andersones dēls dokumentālajā filmā to nodēvē par pasaulē pirmo virālo video). Atbilde uz Andersones lūgumu pēc tiesiskuma bija: īsts upuris tā neizskatās un neizturas, tādai sievietei kā tev nav tiesību uz privātumu un izvēli. Tavu ķermeni mēs aplūkosim, kad vien gribēsim, arī pret tavu gribu.
Andersone un Lī toreiz nolēma mest tiesvedībai mieru un turpināt dzīvot, fokusējoties uz jaunizveidoto ģimeni. Aktrise gan memuāros piebilst, ka abi uzreiz sapratuši: Lī "sekss, narkotikas un rokenrols" stila karjerai nopludinātais video par sliktu nenāks, drīzāk otrādi, taču Andersones karjera ir beigusies. Drīz pēc otrā dēla piedzimšanas beidzas arī abu laulība – greizsirdības lēkmē Lī triec Andersoni un viņas rokās esošo zīdaini pret sienu un pēc šī atgadījuma Andersone no viņa aiziet uz neatgriešanos.
"Pārāk"
Salīdzinot ar "Pludmales patruļas" ziedu laikiem, var teikt, ka Andersone vēlāk nozūd no pasaules skatuves, taču viņas stāsts turpinās. Viņa izaudzina divus acīmredzami mīlošus un iejūtīgus dēlus (abi ir klātesoši dokumentālajā filmā), nodibina "Pamelas Andersones fondu" un aktīvi iestājas par nelabvēlīgās situācijās nonākušu cilvēku, vides un dzīvnieku aizsardzību. Viņa apceļo pasauli un tiekas ar politiķiem, kuri reizēm viņu neuztver nopietni (bijušais Austrālijas premjerministrs Skots Morisons uz viņas lūgumu tikties atbildēja: "Labi, ja vien es drīkstu paķert līdzi savus čomus..."), bet lielākoties viņai izdodas panākt savu – un padarīt pasauli mazliet labāku.
Viņa turpina nēsāt seksīgu apģērbu un izturēties izteikti sievišķīgi, lai gan bieži saņēmusi ieteikumus šo tēlu mainīt, lai tiktu uztverta nopietni. Arī par šāda tipa seksismu Andersone vien nosaka: "Ja karikatūras tēls palīdz man iekļūt pa durvīm un panākt to, kas ir būtiski, lai tā būtu..." Samierināšanās ar apkārtējo izvēli saskatīt viņā karikatūru bez centieniem šo maldīgo priekšstatu atspēkot, šķiet, ir visdaiļrunīgākā apsūdzība – pasaulei, no kuras neko vairāk par šo virspusējo spriedumu nav iespējams sagaidīt. Kurš tad īsti izrādās sekls? Grāmatā Andersone it kā starp citu piemin, ka Bridžita Bardo viņu reiz nosaukusi par savu meitu, kamēr Džeina Fonda viņai teikusi: "Neļauj viņiem ar sevi izdarīt to, ko viņi nodarīja man."
Vienā no esejām, kas publicēta itāļu rakstnieces Elenas Ferantes 2019. gadā izdotajā eseju krājumā "Nejaušie izgudrojumi" ("Accidental Inventions"), Ferante raksta: "Kāda jauna sieviete, kura man ir ļoti mīļa, reiz teica: ar vīriešiem ir tāda problēma, ka man vienmēr jācenšas nebūt "pārāk". Ar to viņa gribēja teikt, ka ir sevi ietrenējusi nebūt pārāk skaista, pārāk gudra, pārāk apdomīga, pārāk neatkarīga, pārāk devīga, pārāk agresīva, pārāk jauka... Sievietes "pārāk" izraisa vardarbīgas vīriešu reakcijas, kā arī naidīgumu no citām sievietēm, kurām katru dienu savā starpā nākas cīnīties par vīriešu atstātajām drupatām. Vīriešu "pārāk" tikmēr rada vispārēju apbrīnu un nodrošina tiem varu."
Kolektīvā apmātība ar Andersones "pārāk", ar viņas šķietami izaicinošo uzvedību, ķermeni, kā arī vēlme viņu iekarot, šķiet, vienmēr bijusi vien pussoļa attālumā no vēlmes viņu iznīcināt, pazemot un redzēt viņu sagrautu.
"Es esmu neglābjama romantiķe," Andersone saka filmas beigās, un abi dēli viņai piebalso. Viņi 55 gadus veco māti, kas joprojām mēdz strauji iemīlēties un vienmēr saka to, kas uz sirds, ļoti sargā un lutina. Andersone ar feminisma teoriju neaizraujas, neanalizē savu personīgo pieredzi kontekstā ar to, cik ļoti mūsdienu sabiedrība joprojām tolerē vardarbību pret sievietēm un sieviešu pazemošanu, objektificēšanu. Andersone tikai atzīst, ka vienmēr bijusi naiva, "izteikti viegls mērķis". Taču viņa ir atteikusies arī no klusējošās lomas, kādu pasaule, kurā lēmumus pieņem vīrieši, bija viņai ierādījusi, iznīcinot viņas karjeru un reputāciju. Tieši viņas optimisms, paļāvīgums un nevēlēšanās norādīt ar pirkstu uz konkrētiem vainīgajiem visskaidrāk iezīmē nodarījuma patiesās aprises. Izrādās, ka pat pasaulslavenai sievietei atpazīstamība un pret viņu masveidā raidītā iekāre nesniedz varu, brīvību un priekšrocības – drīzāk nekontrolējami palielina risku kļūt par upuri, kas potenciāli attiecas uz ikvienu sievieti, kura atsakās dot vīrietim to, kas viņam, viņaprāt, pienākas.
Anderson, Pamela. Love, Pamela: A Memoir of Prose, Poetry, and Truth: Day Street Books, 2023.
Breton, André. Nadja: Grove Press, Inc./New York, translated by Richard Howard, 1960 (original 1928).
Dederer, Claire. Monsters. A Fan’s Dilemma, First published in Great Britain in 2023 by Sceptre; An imprint of Hodder & Stoughton, 2023.
Ferrante, Elena. Incidental Inventions, Europa Editions, translated by Ann Goldstein, 2019.
White, Ryan. Pamela, A Love Story, 2023.
69