Ar Malduguns entuziasmu

Par Liepājas teātra izrādi bērniem "Bezgalīgo stāstu stāsts"

Režisore: Lelde Kaupaža

Pirmizrāda: 2014. gada 15. oktobrī

Bezgalīgo stāstu stāsts noteikti ir ceļojuma stāsts. Līdzīgi kā daudzi pirms viņa, gan puika Bastians Mihaela Endes sarakstītajā pasaulslavenajā romānā "Bezgalīgais stāsts", gan neskaitāmi citi ceļotāji, kas par savu galamērķi noteikuši pašu ceļu, izrādes galvenais varonis Toms Tomsons dodas iepazīt visplašāko un neaprakstāmāko no ceļiem – savu iztēli. Šajā pasaulē viņš sastopas ar tām pašām šaubām un bailēm, ko atstājis ārpasaulē, taču jau ar plašāku ieroču arsenālu rokās mācās ar tām arī tikt galā.

Leldes Kaupužas izrāde tapusi pēc Rasas Bugavičutes lugas "Toms Tomsons kurš slēpās grāmatās". Savukārt luga tapusi, izmantojot jau pieminētā Mihaela Endes 1979. gadā iznākušā romāna motīvus, kā arī ierosmes no vairākiem citiem literāriem un vizuāliem mākslas darbiem. Rezultāts, kā atzīst pati autore, ir tāds murčkulītis. Kārtu kārtām te klājas visdažādāko kultūru un priekšstatu nospiedumi.

Lai ilustrētu šo dažādību, atliek vien pievērsties lugas varoņu vārdiem. Toma Tomsona un maģiskā grāmatveikala īpašnieka Pētera Petersīļa vārdi un uzvārdi ir zināmā mērā atvasināti no tiem, kas šiem varoņiem doti romānā – Bastians Baltazars Buks un Karls Konrāds Koreandrs. Turklāt grāmatnieka tēls savdabīgi atsaucas arī uz kādu latviešu teātra vēsturē ļoti nozīmīgu personību. Savukārt iztēlē Tomu sagaida gan latviešu literatūras klasika – Malduguns un Spīgana –, gan Vislabākais pūķis Pasaulē, kurš, ja vien pats nemācētu lidot, droši vien būtu uz Liepāju atceļojis ar čarterreisu no Pekinas. Tāpat tur ir arī Laiks un Laika, kuri abi kopā veido nogarlaikojušos, vieglus šlāgerus dungojošu Gliemezi, un baisais Lielais Melnais.

Bet atgriezīsimies pie paša ceļojuma tā sākumpunktā. Atveroties priekškaram, skatuves centrā redzams pār diviem sakņupušiem stāviem pārvilkts balts palags. Zem tā rosās divi galvenie varoņi – fantāzijas pasaules vilinātais Toms (Pēteris Lapiņš) un viņa pagaidām vienīgā uzticamā draudzene Loreta (Everita Pjata). Kad trauslo pasauli norobežojošais palags tiek norauts, skatītajiem atklājas viņu rotaļa – Toms būs bruņinieks, bet Loreta būs Mēnesmeitiņa. Vienīgi viņš varēs glābt viņu, bet viņa un tikai viņa no drošas nāves varēs paglābt pašu Tomu. Diemžēl abu spēli pārtrauc dusmīgu bērnu bariņš.

Bērni – pāridarītāji – dalās tādos kā divos pāros, un, kā vēlāk atklājas, šis dalījums paliek spēkā arī iztēlē. Ir agresīvākie un aktīvākie – Signe (Agnese Jēkabsone) un Valters (Gatis Maliks). Viņi ir tie, kuri nebaidās apgalvot, ka Toma iedomātā pasaule, kurā grāmatu tēli ir viņa draugi, muļķības vien ir. Īstā dzīve ir zobenu cīņas un citas televizorā redzētas štelles. Šeit parādās vēl viens atšķirīgs vaibsts jau tā raibajā izrādes sejā – gan horeogrāfijā, gan dialogos ievīta arī mūsdienu animācijas filmu estētika. Aktieri pār skatuvi veļas kā ārzemju multenēs redzēti supervaroņi un viens otram velta dažādus gana biedējošus izsaucienus, kas arī šķiet patapināti no to pašu supervaroņu arsenāla. Tomēr jāatzīst – mazajiem skatītājiem tas, liekas, nav nekas svešs. Jo, uz skatuves notiekošajā atpazinuši jau iepriekš redzēto, viņi ne reizi vien jūsmīgi iesaucas un elpo vienā ritmā ar saviem varoņiem. Otrs, mazliet lēnīgākais un, šķiet, patiesībā nevienu aktīvu pozīciju nepārstāvošais pāris ir Ēriks (Viktors Ellers) un Renārs (Rolands Beķeris). Bet šo puišu spilgtākais uznāciens vēl ir tikai priekšā, kad viņi ar Tomu otrreiz satiksies jau iztēlē.

Pēc Ingas Krasovskas skaistajā horeogrāfijā filigrāni īstenotā nikno bērnu uzbrukuma Toms laižas lapās un nonāk pie jau pieminētā Pētersīļa (Edgars Pujāts), kurš vispār par bērniem nav nekādā lielā sajūsmā. Tomēr Toma vārds viņu ieinteresē un neslēptā zinātkāre pat mazliet atmaidzina. Kā rezultātā izrādes galvenais varonis tiek pie sava ceļojuma būtiskākā pagrieziena – milzīgas grāmatas, kuras lapās slēpjas jauna, mūsējai blakus esoša pasaule – Iztēle. Šeit vietā ir pieminēt, ka Aigara Ozoliņa veidotā scenogrāfija, ko ik pa laikam lieliski papildina arī videomākslinieka Andra Vētras un gaismu mākslinieka Mārtiņa Feldmaņa veidotās projekcijas, ir viena no izrādes lielākajām veiksmēm. Iztēles pasaule ir kā milzum liela atvērta grāmata. Pāršķirot tās lapas, galvenais varonis nonāk aizvien jaunos piedzīvojumos.

Taču burvīgākais no tēliem ir, atļaušos to tā nosaukt, – šīs milzu grāmatas grāmatzīme un Toma būtiskākais pavadonis nezināmajā ceļā – Malduguns, kuru draugi uzrunā par Ta-Dā (Anete Berķe). Tieši šajā tēlā, pat daudz vairāk nekā pašā Tomā Tomsonā, mīt patiess ceļotāja gars. Sekojot galvenajam varonim, Malduguns piedzīvo un pārdzīvo gan sākotnējo vilšanos, kad viņas tik ilgi gaidītais Iztēles glābējs, varoņu varonis izrādās vien parasts puika, gan patiesu prieku, kad Toms viņai uzticas un izvēlas par savu draugu, gan greizsirdību viņa izredzētības priekšā un vēl daudz citu emociju. Anetes Berķes spilgti iemiesotā Ta-Dā, kas šo vārdu ieguvusi par godu savam sīku spogulīšu klātajam, nedaudz kosmiskajam tērpam, nebaidās just un tam atbilstoši arī rīkoties. Tieši viņa brīnumainā ceļojuma laikā piedzīvo pārmaiņas ne tikai ārēji, bet arī iekšēji. Un ar savu pāri plūstošo entuziasmu kaut nedaudz aizrauj arī citādi diemžēl iztēles iepazīšanā nedaudz pasīvo Tomu.

Kopā viņi sastop vairākus kolorītus personāžus. Par īpaši spilgtiem pārdzīvojumiem mazajiem skatītājiem, par ko šo rindu autorei ļauj nojaust attiecīgajos brīžos zālē dzirdamie bailīgie izsaucieni, top sastapšanās ar pašu sliktāko no sliktajiem – Lielo Melno (Gatis Maliks) un teju tikpat baiso, turklāt vēl dažādas intrigas vērpjošo Spīganu (Agnese Jēkabsone). Šos abus, tāpat kā Spīganas uzticamos pavadoņus Rēgus, vēl baisākus padara Lienes Rolšteinas izteiksmīgie kostīmi.

Savukārt pieaugušajiem interesantāks piedzīvojums ir Toma un garlaikotā Gliemeža – Laikas (Rolands Beķeris) un Laika (Viktors Ellers) – tikšanās. Šajos tēlos izrādes veidotājiem izdevies iekodēt tik daudzus vienkāršās – un savā vienkāršumā tomēr tik sarežģītās – dzīves priekus un bēdas. Jo Laiks un Laika kopā dzīvo jau ārkārtīgi ilgi un dzīvos vēl tikpat. Bet, atvadoties no Toma, kuram devuši tālākajā ceļā būtiskus norādījumus, viņi tomēr klusiņām dungo tik pazīstamo melodiju: "Laikam vairāk laika nav, vēl ir jāpaspēj."

Un tikpat daudz, ja ne pat vēl mazlietiņ vairāk, ironijas ir Vislabākā Pūķa Pasaulē (Edgars Ozoliņš) tēlā. Sasmēlies Austrumu gudrības, viņš ne vien instruē Tomu, kā rīkoties saskaņā ar savu iekšējo – sirds – balsi, bet arī pats ir gatavs nodoties nebeidzamajai cīņai starp savu ļauno dabu un vēlmi būt labam. Turklāt to visu vēl papildina ar izteiksmīgiem elpošanas vingrinājumiem. Un Edgara Mākena sacerētā mūzika, pie kuras ritmisku lidojumdeju veic pūķis ar savu svītu, skan ausīs vēl ilgi pēc teātra telpu pamešanas.

Bet beigas šim ceļojumam patiesībā ir turpat, kur sākums. Pie tiem, kas mīļi. Loreta, Mēnesmeitiņa, Sirdsmiera Princese – tik līdzīgs un tajā pašā laikā dažāds izrādē ir Toma uzticamās draudzenes tēls. Līdz ar šīm šķautnēm saglabāts arī romānā "Bezgalīgais stāsts" izmantotais motīvs – lai glābtu iztēli, Tomam jānosauc vārdā Sirdsmiera Princese, ko viņam tik īpašu un neatkārtojamu aprakstījuši paša iztēlē sastaptie varoņi. Un, ieraugot tronī sēžam tik pazīstamo seju – savu mīļo draudzeni –, šis uzdevums viņam top pavisam viegls. Protams, ka tā ir tā pati Loreta. Bet, ja jau reiz darbība norit iztēlē, domā Toms, tad jau Mēnesmeitiņa, kā viņi vienojušies jau pašā sākumā.

Tomēr dziļākā līmenī atrisinājuma šai darbībai pietrūkst. Izrādes galvenais varonis ir atpazinis jau iepriekš redzēto un tieši savienojis realitātes un iztēles tēlus, ko pēc tam nešaubīgi izdara arī otrādā secībā, kad no iztēles atkal attopas ikdienas dzīvē, kur nu jau māk savās rotaļās iesaistīt arī iepriekšējos pāridarītājus. Taču diemžēl netop skaidrs, vai viņš līdz ar to arī spējis identificēt iztēli kā savu, īpašu un būtisku pasaules daļu. Nevis tikai vietu, kur nedraudzīgajiem bērniem var piedomāt klāt smakojošu elpu un vēl citas neaptīkamas piekabes, bet arī patiešām patstāvīgu un neatkārtojamu domas telpu. Atklāts paliek jautājums – vai īstā ceļojumā pietiek vien ar Malduguns neapslāpējamo entuziasmu? Vai tomēr metamorfozes būtu jāpiedzīvo arī pašam galvenajam varonim? Tas, lai paliek mazo Tomu ziņā.