Recenzija
11.12.2013

Ar mākslīgo pavadoni pazemes tunelī

Komentē
3
Saglabā

Grupas izstāde "Underground" Laikmetīgās mākslas centrā "kim?" apskatāma līdz 2014. gada 26. janvārim. No 23. decembra līdz 2. janvārim "kim?" izstāžu zāles slēgtas. Izstādē piedalās: Ļudviks Buklis (Liudvikas Buklys), Gintars Didžapetris (Gintaras Didžiapetris), Antans Gerliks (Antanas Gerlikas), Helge Halvorsens (Helge Halvorsen), Nikols Matranga (Nicolas Matranga), Elena Narbutaite (Elena Narbutaitė), Toms Požemis (Tomas Požemis).

Jāsāk jau ar to, ka lietot terminu "grupas izstāde" šajā gadījumā nebūtu korekti, ņemot vērā iesaistīto mākslinieku ieceri. Nedz pie pašiem darbiem, nedz izstādes anotācijā nevar atrast informāciju par konkrēto darbu nosaukumiem un to autoriem, kur nu vēl – tādu greznību kā mākslinieka nodoma (vai intereses, ja vēlaties) raksturojumu. Noslēpumainā klusēšana, kas, cita starpā, šajā mākslas centrā notiekošajās izstādēs nav retums, nostāda skatītāju neapskaužamajā un visnotaļ nogurdinošajā gaišreģa vai telepāta lomā. Oficiālā pamatojuma versija no mākslinieku puses, bez šaubām, ir cita un, manuprāt, lielā mērā neatbilstoša, un, ņemot vērā mūsdienu mākslas tendences, – pat anahroniska. Proti, nevēloties jel kā ierobežot izstādes apmeklētāja domu gaitu un laupīt viņa "jaunrades" brīvību, mākslinieks izvēlas pozīciju "lai manā vietā runā mani darbi".

Tiktāl viss būtu kārtībā, un šādu žestu patiešām var atļauties, vienīgi – ne visi un ne vienmēr. Tas drīzāk nostrādā tajās mākslas komunikācijas situācijās, kur skatītājam un māksliniekam vai izstādes veidotājam ir daudzmaz vienota izpratne par mākslas darba kontekstu, saturu un mērķi, un it īpaši – ja šī izpratne balstīta formālā, dekoratīvā vai izteikti reprezentējošā pieejā. Šādi ievirzītu izstāžu mums Latvijā ir ne mazums – patiesībā tās veido lielāko daļu no dažādu mākslas galeriju, kā arī Latvijas Nacionālā mākslas muzeja grupu izstāžu piedāvājuma. Kā piemēru var minēt pašreiz "Rīgas Biržā" notiekošo izstādi "Iespaidi un paralēles".

Šajā ziņā mākslas centrs "kim?" vienmēr atradies izteiktā perifērijā. Arī izstāde "Underground" liek meklēt atšķirīgus atskaites punktus, mudinot skatīties drīzāk konceptuālās mākslas virzienā. Konkrētā gadījumā tās ietekme izpaužas izstādes mākslas darbu diezgan piezemētajā vizuālajā kvalitātē un tehniskajā izpildījumā, kas sasaucas ar mākslas dematerializācijas jēdzienu – vienu no konceptuālās mākslas pienesumiem vispārējai mākslas vēsturei, kas apgalvo, ka mākslas darba ideja ir svarīgāka par tā izpildījumu. Tiesa, izstādē "Underground" šī dematerializācija ir gājusi vēl vienu soli tālāk – nedaudz pārspīlējot, var teikt, ka te izzudis ne tikai mākslas darba fiziskais, bet arī idejiskais materiāls, un par īpaši veiksmīgu šādu izstādes veidošanas paņēmienu nosaukt ir diezgan grūti. Protams, iztēle un valodas zināšanas mums ļauj formulēt estētikas kategorijas, kas varētu izteikt arī to "sauso atlikumu", kas izstādē redzams. Tās varētu būt – "skopais", "pieticīgais", "DIY un mājas ballīšu tipa", "naivais", "sadzīviski nenozīmīgais", "pārspīlēti teatrālais" apvienojumā ar "askētiski paradoksālo", un vēl kādas tik ne savdabīgas skatiena šķautnes. Divos izstādi pavadošajos teikumos ir minēta "skaņa, kas nemaz nav skaņa", un, turpinot metaforu, pieņemsim, ka mākslas darbu skaniskais audums patiešām līdzinās šifrētiem, bet pašpietiekamiem ziņojumiem, kurus gan var brīvi interpretēt. Taču jāņem vērā, ka, paveroties neskaitāmi daudzām šādas interpretācijas iespējām, ir viegli iedomāties, ka tīrais rezultāts līdzinās nullei. Citiem vārdiem, ja kaut kas var nozīmēt teju jebko, tad galu galā tas nenozīmē neko.

Parasti šādās situācijās, esot apriori labvēlīgi noskaņotai pret dažādām laikmetīgās mākslas izpausmēm, nākas izmantot detektīva taktiku, neuzkrītoši iesaistoties sarunā ar mākslinieku vai kuratoru, kuras laikā reizēm izdodas šo to uzzināt. Esmu arī novērojusi, ka mākslinieki labprāt runā par darba tapšanas aizkulisēm ar saviem draugiem, taču plašākai publikai to atklāj nelabprāt. Šāda nostāja man liekas diezgan neizprotama. Iespējams, tās pamatā ir noteikts priekšstats par mākslinieka lomu, kas nav tālu no romantismā traktētā "nesaprastā un nepieejamā", turklāt šajā gadījumā, kā var novērot, mākslinieku nez kādēļ interesē šo izolāciju nevis kliedēt, bet tieši otrādi – pastiprināt. Otrs varbūtējais iemesls ir nepatika pret pašu "koncepcijas" ideju. Vai šo alerģiju raisījušas galvassāpes, cīnoties par finansējumu projektu konkursos, kur parasti tiek prasīts arī "darba pamatojums" vai "darba apraksts", vai arī slēptas bažas par to, ka mākslinieka teiktais neizklausīsies pietiekami "gudri", es varu tikai minēt.

Atgriežoties pie jautājuma par "grupas izstādi" – kā jau minēju, pēc veiktā "stratēģiskā gājiena" par manu pavadoni izstādes apskatē kļuva viens no grupas dalībniekiem, mākslinieks Gintars Didžapetris, kurš arī uzsvēra, ka viss redzamais ir jāuztver kā viens veselums, jo katra mākslinieka veikums nesaraujami saaudzis ar citu mākslinieku darbiem, neizceļot nevienu personīgi (tāpēc, ar vienu izņēmumu, to nedarīšu arī es). Jāatzīst, man tā arī neizdevās saskatīt nedz šīs saauguma vietas, nedz rast kopsaucēju, kas par izstādi ļautu domāt kā par veselumu, atskaitot iespēju, ka šis "veselums" patiesībā ir nejaušu faktu summa, bet darbu anonīmi kolektīvais raksturs – tukša koķetērija.

Izstādē redzam gan Parīzes metro jūgendstila apropriāciju (sadarbībā ar Dailes teātri, kurš projektam atļāvis izmantot savus kostīmu krājumus), gan mūsu mentalitātei tuvo pētījumu par makšķerēšanu, gan naktskluba dzīvi kāda korumpēta politiķa acīm (diemžēl dzirdēt šī video skaņu celiņu man neizdevās, jo izstādes atklāšanā notika kaut kas līdzīgs mākslas diskotēkai), gan lietainu dienu kādā nelielā pilsētā Eiropas perifērijā. Izstādes mākslinieki nav palikuši vienaldzīgi arī pret acīmredzami absurdo, konstruējot keramikas objektu, kas pēc skata atgādina asimetrisku vāzi, bet kas ir "domāts" kā vilciena spoileris*. Turklāt Gintars atklāja aizkustinošu detaļu – šo objektu, izstādei noslēdzoties, ir paredzēts uzdāvināt Amerikas vēstniecībai, tiesa, es nezinu, vai var ticēt visam, ko Gintars man tovakar stāstīja.

Protams, vēl atliek jautājums – ko darīt ar nosaukumā pieminēto pazemi, šo mega-jēdzienu? Tā visā nopietnībā tiek saprasta kā "alternatīva kultūra" (citēju Gintaru), taču nav skaidrs – alternatīva kam un kāpēc? "Underground" grupa ir gan izstrādājusi kaut ko līdzīgu manifestam, taču diezgan frāžainu un neskaidru. Tur var lasīt gan uzsaucienu visiem apvienoties kopīgā rakšanas akcijā, gan, piemēram, arī šādas rindas: "Man nav laika tiem, kas nevēlas apgriezt pasauli kājām gaisā (..) un uz jumta novietot mājas pamatus." Iespējams, šajā izteikumā arī slēpjas šīs izstādes naivais patoss, bet tās gandrīz revolucionārā apņemšanās nesagādā vilšanos tikai tāpēc, ka ne brīdi nebija iespējams to uztvert nopietni.

Ja šajā izstādē mani kaut kas piesaistīja bez vieglas rūgtuma piegaršas, tad tās bija trīs gleznas. Kā uzzināju, tās tapušas, asistentam Viļņā izpildot zviedru gleznotāja Helges Halvorsena sastādītās instrukcijas – gleznas veidotas vairākos paņēmienos, jo Halvorsens esot bijis diezgan prasīgs "vadītājs". Apskatot darbus, kas atstāj patīkamu nepabeigtības iespaidu, rodas saprotama interese iepazīties arī ar pašām instrukcijām, lai redzētu, kā var lingvistiski pārvaldīt, piemēram, izplūdušus, abstraktus krāsu laukumus vai šķietami nevīžīgas švīkas. Diemžēl, kā norādījis mans pavadonis, apskatīt šīs instrukcijas "nekādā gadījumā neesot iespējams". Starp citu, pastāv vēl viena versija par notikušo, saskaņā ar kuru šādu instrukciju nemaz neesot bijis.

Viss tikko rakstītais jau ir iezīmējis noteiktu atsauču ģeogrāfiju, ko var uztvert kā, piemēram, punktus tumsā, kas liecina par apdzīvotām vietām. Ar nožēlu jāsecina, ka vairāk par šo apmetņu, kas izrāda dzīvības (lasi: jēgas) pazīmes, semantiskajām attiecībām uzzināt neizdevās, un var izdarīt rezignēti pašironisku secinājumu – ja nav dots, varbūt arī nevajag. Vēl varu piebilst, ka šī izstāde ir turpinājums projektam "Lieta virpina lapu vējā", ko minētā mākslinieku grupa nedaudz atšķirīgā sastāvā "kim?" centrā realizēja 2010. gada vasarā. Turklāt četri mākslinieki no pašreizējā sastāva šogad pārstāvēja Lietuvu 55. Starptautiskajā Venēcijas mākslas biennālē.

 

* Konstrukcijas daļa, kas mazina gaisa turbulenci

Tēmas

Jana Kukaine

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori un izmanto reģistrēta lasītāja priekšrocības - vērtē, komentē un veido rakstu arhīvu!

Satori
Satori
Pieraksties!
Komentē
3

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!