Pēc dažiem gadiem mēs 2021. gada jūlija laikapstākļus atcerēsimies kā visnotaļ patīkamus.
2018. gada vasarā žurnāls "Environmental Communications" publicēja pētījumu [1], kas balstījās apmēram 3000 amerikāņu iztaujāšanā par klimatu. Respondentu dzīvesvieta ļāva zinātniekiem visnotaļ precīzi noteikt, vai konkrētajā reģionā pēdējo piecu gadu laikā ir novērotas tādas dabas parādības kā sausums, plūdi, tornado. Aptauja ļauj secināt: pat tad, ja cilvēki ir piedzīvojuši ekstremālus klimata apstākļus, vairāk nekā trešā daļa no viņiem šos apstākļus nesaista ar globālām klimata izmaiņām, nemaz nerunājot par šo izmaiņu saistīšanu ar cilvēka darbību. Pētnieki redz arī korelāciju starp cilvēku politisko orientāciju un uzskatiem par klimatu [2], kas arvien ir diezgan slidena tēma, tomēr svarīgākais, manuprāt, ir tas, ka vispār pastāv šāds kognitīvs pārrāvums starp paša piedzīvoto un izpratni par piedzīvotā cēloņiem. Domāju – kopš 2018. gada nekas daudz nav mainījies, par spīti tam, cik ekstremāls karstums piedzīvots Kalifornijā un Nevadā [3]. Viens no iespējamiem iemesliem – domāju, ka tāds bieži sastopams arī tveices nomocītajā Latvijā – ir apgalvojums, ka būtiskas temperatūras svārstības pasaule ir piedzīvojusi arī agrāk, arī pirms t.s. Rūpnieciskās revolūcijas. Citiem vārdiem sakot, tā vienkārši "dabā iekārtots" un jāmēģina pielāgoties.
Skaidrs, ka klimats ir ļoti sarežģīta "lieta", kurā ne viss ir attiecināms uz cilvēka ietekmi. Piemēram, žurnāls "Nature Geoscience" 2021. gada februārī publicēja aprēķinus [4] par to, ka t.s. Atlantiskā meridionālā apgāšanās cirkulācija (AMOC) ir sākusi vājināties jau 19. gadsimtā. Te vienkāršoti jāpaskaidro: AMOC ir straumju sistēma Atlantijas okeānā, kuru "iekustina" ūdens temperatūras, sāļuma un blīvuma atšķirības dažādos reģionos. AMOC (tostarp daudziem zināmā Golfa straume) nodrošina ūdens apmaiņu starp tropiskajiem, mērenajiem un piepolārajiem apgabaliem, būtiski ietekmējot klimatu. Šādās sistēmās cēloņsakarības ir sarežģītas un delikātas: piemēram, ledāju kušana rada lielu saldūdens apjomu nonākšanu Atlantijas okeānā, tas maina sāļuma proporcijas, kas savukārt ietekmē cirkulācijas straujumu. Un patiesi – ne vienmēr pie vainas ir cilvēks. Piemēram, "Science" pērnā gada augustā rakstīja [5] par jau minēto AMOC vājināšanos, kas notikusi pirms 330–450 tūkstošiem gadu.
Problēma ir tā, ka faktoloģiski pareizais apgalvojums – klimata izmaiņas, tostarp nepatīkamas, nav nekas jauns – mums neko nedod. Formulējot vienkāršoti: ir liela atšķirība, vai šādas izmaiņas piedzīvo samērā vienkāršas un plastiskas ekosistēmas vai tehnoģiski sarežģīta un tādēļ viegli ievainojama civilizācija, kas turklāt pieradusi pie zināma komforta.
Jāpiezīmē, ka klimata izmaiņas nenozīmē tikai mūsu fiziskās labsajūtas mazināšanos ("šausmīgi karsts!"). Daži piemēri. Aizvadītā gada aprīlī "GeoHealth" publicēja prognozi [6]: ja ogļskābās gāzes koncentrācija gaisā turpinās palielināties tikpat strauji – no 400 ppm (nosacītās daļiņas uz miljonu) līdz 930 ppm 2100. gadā –, tad pamatīgi cietīs mūsu, jo īpaši pilsētās dzīvojošo, kognitīvās spējas. Es neesmu pārliecināts, ka reakcijas spējas samazināsies tieši par 25% un stratēģiskā domāšana par 50%, tomēr domāju, ka ikviens, kurš mēģina precīzi domāt svelmē, piekritīs, ka šādos apstākļos domāšana ir gausāka, un to apstiprina arī jau veiktie pētījumi par gaisa kvalitāti telpās un tās ietekmi uz kognitīvajām spējām [7]. Ciniski sakot, nākamajām paaudzēm rādās iespēja būt ne tikai nosvīdušām, bet arī dumjām. Lai nebūtu garlaicīgi – mums būs arī mazāk ēdamā. "Science Advances" 2018. gada maijā publicēja prognozi [8], ka, pasaulei "uzkarstot", 2100. gadā rīsu un kukurūzas ražīgums samazināsies par 20–40 procentiem, turklāt samazināsies arī ražu uzturvērtība (olbaltumvielas, B grupas vitamīni, dzelzs, cinks utt.). Vēl jāpiemin mūsu "platuma grādiem" neraksturīgas infekcijas, citu dzīvu radību sugas un līdzīgas izklaides.
Vai situāciju var vērst par labu? Vispirms – un tas ir objektīvi ļoti grūti – jāsaprot, ka, pat ja 2021. gada 19. jūlijā visa cilvēce pamostos ar dzelžainu apņēmību turpmāk dzīvot ekoloģiski atbildīgi, tuvākajās desmitgadēs tas neko nedotu. Ir tāda nelāga parādība kā lielo procesu inerce. Piemēram, "Geophysical Research Letters" 2020. gada aprīlī publicēja secinājumu [9], ka Ziemeļpola rajons vasaras sezonās būs bez ledus jau no 2050. gada – par 50 gadiem agrāk, nekā prognozēja iepriekš. Tas savukārt nozīmē, ka šie reģioni uzkarsīs krietni vairāk (jo ledus atstaro saules starus) un tam būs vēl citas sekas utt. Mainīt to uz labo pusi mēs vairs nepagūsim.
Var meklēt lokālus risinājumus specifiskām vajadzībām. Piemēram, 2020. gada rudenī parādījās ziņa [10], ka Jaunzēlandē ar gēnu rediģēšanas palīdzību izdevies vairāku Holšteinas šķirnes govju pēcnācējiem padarīt gaišāku ādu, pieņemot, ka tas ļaus viņiem vieglāk paciest karstumu. Tomēr, dzēlīgi izsakoties, mums, protams, labāk patiktu tādi globāli risinājumi, kas problēmu atrisinātu kopumā. Ar to saistīta dažādo ģeoinženierijas [11] ideju nevīstošā popularitāte. Viena no biežāk pieminētajām – sēru saturošu aerosolu izsmidzināšana stratosfērā, kas potenciāli ļautu samazināt Zemes virsmu sasniedzošo Saules gaismas daudzumu un attiecīgi samazinātu temperatūras kāpumu. Pat pārvarot bažas par to, vai spējam prognozēt visas šādu manipulāciju blaknes, dažas no tām ir zināmas jau tagad, jo pētnieku rīcībā ir dati par vulkānu izvirdumu ietekmi uz augu sistēmām. Proti, 2018. gada augustā Bērklija universitātes ekspertu grupa aizrādīja [12], ka cilvēkam komfortablākas temperatūras radīšana ar daļiņu izsmidzināšanas palīdzību (iespējams…) nozīmēs arī par 4–9 procentiem mazākas kultūraugu ražas. Tiesa, varbūt šo problēmu var atrisināt, tādēļ daļiņu izsmidzināšana ir apspriežama tēma.
Paralēli, manuprāt, jāpatur prātā vēl citi aspekti un atbilstoši jārīkojas. Pirmkārt, solījumi jāpilda. Piemēram, kopš 1987. gada spēkā ir Monreālas protokols par ozona slāni noārdošajām vielām [13]. Kad eksperti konstatēja, ka situācija kaut kādu iemeslu dēļ neuzlabojas, izrādījās [14], ka virkne valstu Āzijā, tostarp Ķīna, vienkāršoti sakot, protokolu neievēro. Otrkārt, jāņem vērā, ka no ekoloģijas viedokļa labiem nodomiem var būt slikti blakusefekti. Piemēram, biodegviela, protams, ir interesants risinājums, tomēr – kā vēsta [15] "Science of The Total Environment" šāgada janvārī – var gadīties, ka biodegvielas izejvielas, cukurniedru, kultivēšana iegūst tādus mērogus, ka palielinās arī dislāpekļa oksīda izmeši, kas pastiprina t.s. siltumnīcas efektu. Savukārt 2020. gada jūlijā "Nature" publicēja citu nepatīkamu atklājumu [16] – ir, protams, labi, ka vides, tostarp klimata, uzlabošanas vārdā mēs cenšamies vairāk lietot koksni kā aizstājēju plastmasām, diemžēl dedzīgā mešanās t.s. bioekonomikas virzienā novedusi arī pie mežu izciršanas pieauguma Eiropā (par iespaidīgiem 43% 2016.–2018. gadā, salīdzinot ar 2004.–2015. gadu). Šī ir ļoti delikāta situācija – no vienas puses, jārīkojas "šeit un tagad", bet, no otras puses, kārtīgi pārdomājot "zaļās ekonomikas" blaknes. Treškārt, lai cik banāli tas skan – patērētājiem būtu vairāk jāpaver vaļā maki. Piemēram, ir aprēķini [17] – ja savestu kārtībā un modernizētu jau pastāvošās irigācijas sistēmas (ūdens trūkums, kā zināms, arī ir būtiska vides un klimata izmaiņu tēma), tas varētu atvieglot situāciju ar pārtiku apmēram 800 miljoniem cilvēku pasaulē. Skaidrs, ka šādas modernizācijas izmaksas ir lielas, un loģisks ir jautājums: kurš tās segs? Pirms pusgada parādījās kalkulācijas [18] par to, cik reāli vajadzētu maksāt pārtikai Vācijā, ja cenā būtu adekvāti iekļauti ogļskābās gāzes izmeši, kas radušies produktu ražošanas procesā. Godīgi sakot, man grūti iedomāties, ka pat turīgās Vācijas (vai kādas citas Rietumu valsts) pircējs spētu par dārzeņiem un augļiem maksāt par 6–25% vairāk, savukārt par piena produktiem pat 40–91% vairāk (gaļai kāpums būtu 70–146%), tomēr jāsaprot, ka principā pārtikai vajadzētu maksāt vairāk. Lai caur to būtu pieejama nauda tēriņiem, kuru rezultātā mūsu pašreizējā saimniekošana uz šīs zemes kļūtu kaut nedaudz racionālāka.
[3] US heatwave: California and Nevada brace for record-breaking temperatures - BBC News
[9] Arctic Sea Ice in CMIP6 - Notz - 2020 - Geophysical Research Letters - Wiley Online Library
[11] Climate engineering - Wikipedia
[13] Monreālas protokols par ozona slāni noārdošām vielām (likumi.lv)
[16] Abrupt increase in harvested forest area over Europe after 2015 | Nature
[17] Global agricultural economic water scarcity | Science Advances (sciencemag.org)
0