Foto: "Unsplash"
 
Komentārs
27.06.2022

"Ar ko mēs sliktāki?"

Komentē
1
Saglabā

Gruzija neiegūst Eiropas Savienības kandidātvalsts statusu – atšķirībā no Ukrainas un Moldovas.

Lai gan var saprast Gruzijas sabiedrības sarūgtinājumu (70% atbalsta tuvināšanos Eiropas Savienībai), vispirms, šķiet, jānorāda, ka nekas neatgriezeniski slikts nav noticis. Proti, Brisele ir norādījusi uz Gruzijas neizdarītajiem "mājasdarbiem", apsolījusi pēc pusgada analizēt, kā sokas reformas, un tad potenciāli atgriezties pie kandidātvalsts statusa jautājuma. Tāpat domāju, ka pārspīlē tie eksperti, kuri velk paralēles ar 2008. gadu, kad Bukarestes samitā Gruzijai tika atteikta tālāka virzība uz NATO, un drīz pēc tam Krievija uzbruka Gruzijai. Proti, pārspīlēts ir izteikums – kandidātvalsts statusa neiegūšana "atraisīs Krievijai rokas Aizkaukāzā". Nav šaubu, ka Krievijas ģeopolitiskās ambīcijas un agresija pēdējo gadu laikā nav mazinājusies – tieši otrādi. Tomēr tā nu ir sanācis, ka pēdējās desmitgades laikā, piemēram, Azerbaidžāna ir attālinājusies no Krievijas par labu jaunam stratēģiskajam sabiedrotajam, proti, Turcijai, un kaut vai tādēļ Krievijas dominēšana Aizkaukāzā ir apšaubāma (Armēnijā tāda bija, ir un būs). Papildus jāpatur prātā tas, ka ambīcijas ir viena lieta, savukārt vismaz tuvāko dažu gadu perspektīvā novājināti militārie un ekonomiskie resursi arī ir no svara.

Tajā pašā laikā Gruzijas sabiedrības reakciju var saprast, tiesa, te jānodala divi aspekti. Var būt sarūgtinājums, liekot uzsvaru uz jautājumu: "Ar ko Ukraina un Moldova ir tuvākas Eiropas kritērijiem par mums?" Un var notiekošajā saredzēt sekas Gruzijas valdības politikai pēdējo gadu laikā. Šos tēmu lokus nevajadzētu jaukt kopā.

Par pirmo loku. Ja paveramies uz tādiem kritērijiem kā tiesu sistēmas darbs vai oligarhu ietekme, tad patiesi nav pamata apgalvot, ka šajā ziņā situācija Ukrainā un Moldovā arvien bijusi labāka nekā Gruzijā. Iespējams, taisnība ir kādam gruzīnu politologam, kurš dzēlīgi saka: ja Moldovā savu ietekmi joprojām būtu saglabājis oligarhs Vladimirs Plahotņuks, tad kandidātvalsts statuss Moldovai "nespīdētu". Te jāpaskaidro, kas ir šis kungs, "pa ceļam" pieminot, ka viņa nedarbi savulaik nekādi netraucēja Latvijas elitei Plahotņuka kungu uzņemt un godāt. Ja īsi, Plahotņuka ietekme uz Moldovas ekonomiku un arī politiku vēl nesen bija tik būtiska, ka daži Latvijas dižvīri par tādu varēja tikai sapņot pat savos ziedu laikos. Savukārt izšķiroši ir tas, ka nu jau apmēram divus gadus Plahotņuks no Moldovas ir aizbēdzis un viņa "impērija" lielā mērā izirusi, tostarp varu zaudējot viņa ielikteņiem Moldovas politikā, piemēram, nu jau bijušajam prezidentam Igoram Dodonam. Savukārt Gruzijā oligarhs Bidzina Ivanišvili turpina justies labi, tostarp kontrolējot uz viņa dibinātās partijas ("Gruzijas sapnis") pamata veidoto Gruzijas valdību. Būt miljardierim nav grēks, pat ja miljardi sapelnīti Krievijā, tomēr Ivanišvili kungs acīmredzot nav "tikai" miljardieris – ne velti Eiropas Parlaments pavisam nesen deklarēja, ka tieši Ivanišvili kungs ir vainojams preses brīvības ierobežošanā Gruzijā, tādēļ ir pelnījis pret viņu individuāli vērstas Eiropas Savienības sankcijas. Tātad vēlreiz: ja Moldovas gadījumā nesamērīga dažu personu ietekme uz demokrātiskas valsts funkcionēšanu ir mazināta, savukārt Ukrainā vismaz pagaidām to objektīvi mazina kara situācija, tad Gruzijā šajā ziņā nekas nav mainījies, un skaidrs, ka Briselei tas nepatīk. Citos aspektos "bardaks" Gruzijā ne ar ko nav lielāks par "bardaku" Ukrainā un Moldovā. Vai, teiksim, Eiropas Savienības un NATO dalībvalstī Bulgārijā.

Par otro bloku. Gruzijas valdība ("Gruzijas sapnis") vairākkārtīgi ir publiski paziņojusi, ka nepievienosies Rietumu sankcijām pret Krieviju kontekstā ar iebrukumu Ukrainā, jo šīs sankcijas neatbilstot Gruzijas "nacionālajām interesēm". Par šādu rīcību pārskaitās Kijeva un atsauca savu vēstnieku Gruzijā, savukārt politiķi Krievijā Gruzijas valdību paslavēja. Formulējot pavisam īsi: nu, un uz kādu Briseles reakciju šādā situācijā Gruzijas valdība pati cerēja? Formulēsim izvērstāk. Gruzijas ienākumi no eksporta uz Krieviju, tūristiem no Krievijas un naudas pārskaitījumiem no šīs valsts veido apmēram 6,7% no Gruzijas IKP gadā (apmēram 1,3 miljardi dolāru). Krievijas daļa Gruzijas vīna eksportā veido 55%. Citiem vārdiem sakot, lai cik neglīti tas izskatītos uz Ukrainai nodarītā fona, teorētiski Gruzijas valdības piesardzību varētu saprast. Toties pavisam nepiedodami izskatās tas, ka Krievija veido pret Krieviju noteikto sankciju apiešanas modeļus, izmantojot arī Gruzijas teritoriju un struktūras. Lai gan Gruzijas valdība to noliedz, ticamāk, ka taisnība ir šādu apsūdzību izteicējiem. Citiem vārdiem sakot, Gruzijas valdība ne tikai labākajās Rietumu biznesa aprindu tradīcijās vēlas "pa labam sadzīvot" ar Kremli, bet, iespējams, Kremļa intereses arī apkalpo.

Savukārt situācijas nejēdzīgums izriet no tā, ka liela daļa Gruzijas sabiedrības daudz palīdz Ukrainai un bēgļiem no Ukrainas; Gruzijas cilvēki proporcionāli (ja ņem vērā valsts iedzīvotāju skaitu), iespējams, ir visaktīvākie cīnītāji ar ieročiem rokās Ukrainas teritorijā pret Krievijas agresiju. Jāpiezīmē, ka valdības nostājai šajā ziņā nepiekrīt ne tikai politiskā opozīcija, bet arī Valsts prezidente. Gruzija ir kļuvusi arī par mītnes zemi desmitiem tūkstošu Krievijas pilsoņu, kuri nevēlas dzīvot Putina valstī. Tātad faktiski ir tā, ka uz Eiropu orientētais Gruzijas sabiedrības vairākums šobrīd maksā par savas valdības pozīciju. Netaisnīgi? Ja neaizmirstam to, ka, tēlaini izsakoties, durvis uz Eiropu Gruzijai paliek atvērtas, principā šo netaisnību varētu sagremot samērā viegli. Galu galā arī kandidātvalsts statuss nenozīmē, ka Ukraina un Moldova par dalībvalstīm kļūs ātrāk par Gruziju. Varbūt "Gruzijas sapņa" valdība Eiropas mājienu sapratīs, varbūt partija zaudēs varu vēlēšanās pēc diviem gadiem.

Tikmēr nemainīgs paliek jautājums, ko mēs saprotam ar "Eiropas vērtībām", "Eiropas civilizāciju" un Gruzijas piederību (vai nepiederību) šai "civilizācijai"? Gruzijas pareizticīgā baznīca bauda atbalstu un cieņu sabiedrībā – 2020. gada septembrī veiktā aptaujā 80% respondentu piekrīt tēzei, ka "Gruzijas pareizticīgā baznīca manai ģimenei ir ļoti svarīga". Apmēram tikpat ir to, kuri piekrīt apgalvojumam – Gruzijas pareizticīgā baznīca "veicina morālo vērtību saglabāšanu Gruzijas sabiedrībā". Tā ir cita un arī šim tekstam pārāk gara tēma, bet šāda cieņa labi izskaidrojama, ņemot vērā baznīcas nopelnus Gruzijas kultūras un pašidentitātes saglabāšanā. Savukārt šo statusu baznīca izsenis un diezgan veiksmīgi izmanto, lai cīnītos par t.s. tradicionālajām vērtībām un identitātēm. Cik saprotu, baznīcas versija par to, kas ir "Eiropas tradīcijas" un kādai Eiropai vajadzētu būt, maigi sakot, atšķiras no Rietumeiropā šobrīd dominējošā diskursa. Manā skatījumā tas nav nedz labi, nedz slikti, bet tas Gruzijas attiecības ar Briseli sarežģī. Nedaudz traģikomisks šajā stāstā ir tas, ka, cik zinu, kristīgās konfesijas Ukrainā un būtiska Ukrainas sabiedrības daļa nav mazāk konservatīva – ja lietojam šo izplūdušo, vietā un nevietā izmantoto jēdzienu – par garīdzniecību un ļaudīm Gruzijā, tomēr Ukrainas nopelni un ciešanas šo jautājumu it kā aizbīda aizkulisēs.

Māris Zanders

Māris Zanders ir ilggadējs politisko procesu komentētājs. Studējis vēsturi, pēdējos gados dīvainā kārtā pievērsies "life sciences". Ikdienas ieradumos prognozējams līdz nelabumam – ja devies ārpus Lat...

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori un izmanto reģistrēta lasītāja priekšrocības - vērtē, komentē un veido rakstu arhīvu!

Satori
Satori
Pieraksties!
Komentē
1

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!