Ar grāmatu pa galvu

"Uzmanību! Šī grāmata var izraisīt vēlmi uzturēties uz ledus, ēst termiski neapstrādātas zivis un nogaršot cilvēka asinis! Iespējamas satraucošas pārdomas par igauņiem un nāvi." "Brīdinājums: Pasakā aprakstīto nežēlīgo apiešanos ar dzīvniekiem autors izmantojis vienīgi ilustratīvos nolūkos, un neviens kaķis grāmatas tapšanas laikā nav cietis." "Lasītāja ievērībai: grāmatā sastopama savvaļas putnu nogalināšana un ēšana, mazgadīgo uzturēšanās kailu pieaugušu sieviešu sabiedrībā, ārstēšana ar šoka terapiju un citas, iespējams, biedējošas vai paliekošu iespaidu atstājošas ainas."

Nebūs nekāds brīnums, ja arī mūsu dažnedažādus aizliegumus un ierobežojumus tik ļoti mīlošajā valstī jau pavisam drīz uz skolas bērniem paredzētajām grāmatām – šajā gadījumā "Nāves ēnā", "Kaķīša dzirnavām", "Baltās grāmatas" – sāks parādīties šādas vai līdzīgas uzlīmes vai drukāti brīdinājumi. To, ka šāda ideja itin labi kādam varētu iet pie sirds, apliecina kaut vai atgadījums ar jau tā visai brīdinošā nosaukumā nosaukto bērnu grāmatiņu "Kaka un pavasaris" un sašutušo "Talsu mammu".

Vēsts par to, ka vairāku ASV augstskolu studentu pašpārvaldes rosinājušas mācībās izmantoto literatūru marķēt ar biedinājuma uzrakstiem, pagājušajā nedēļā bija nonākusi pat līdz laikraksta "The New York Times" ziņu lapām. Literatūras un citu mācību materiālu satrauktie studenti ir aizdomājušies un aizrunājušies tik tālu, ka bez brīdinājuma izlasīta grāmata vai noskatīta filma varot radīt posttraumatiskā stresa traucējumus, proti – psihiskas traumas, no kādām mēdz ciest seksuālas vardarbības upuri vai, piemēram, kara veterāni. Līdzās prasībām ar brīdinājumiem papildināt darbus, kuros sastopamas vardarbības ainas, potenciāli traumējošs varot būt gan Šekspīra "Venēcijas tirgotājs" (antisemītisms), gan Virdžīnijas Vulfas "Deloveja kundze" (pašnāvnieciskums). Ar kādiem brīdinājumiem būtu jāaplipina Kamī "Svešinieks" – ilgstoša atrašanās saulē bez aizsargkrēma, arāba nogalināšana –, grūti pat iedomāties.

Pagaidām gan daži mācībspēki šo iedomu vēl uzdrošinās apšaubīt. "Tūkstošiem gadu māksla un literatūra ir bijusi gan provokatīva, gan satraucoša," izteicies Santa Barbaras universitātes Humanitāro zinātņu un mākslas fakultātes dekāns Deivids Māršals. "Iedomājieties "Valdnieku Edipu", kurā ir vardarbība, tēva nogalināšana, incests un nāve. Tāpat ir neskaitāmi mākslas darbi, filmas, grāmatas, kuros sastopamajām satraucošajām ainām ir kritizējoša nozīme – piemēram, tādējādi pievēršot uzmanību vardarbībai pret sievietēm."

Dažādu rakstisku brīdinājumu un aizliegumu daudzums parasti ir apgriezti proporcionāls cilvēku vēlmei, gatavībai un spējai censties patstāvīgi domāt un spriest. Protams, daļa no brīdinājumiem un aizliegumiem ir radīti ne jau tāpēc, lai kādu pasargātu no potenciālām briesmām vai nelaimēm, bet tāpēc, lai pašu brīdinātāju nodrošinātu pret iespējamiem tiesu darbiem, ja nu kāds muļķis iedomātos sev uz bikšu priekšas uzliet to kafiju, kas kartona glāzītē pārsteidzošā kārtā ir verdoša, iedomātos norīt kādu no sīkajām produkta detaļām vai uzmauktu galvā polietilēna maisiņu un nosmaktu, kāptu augstsprieguma stabā un tiktu nosists u.tml. Tā teikt, mēs taču jūs brīdinājām, bet ja neklausījāt – paši vainīgi.

Taču ir bezgala daudz brīdinājumu, noteikumu un aizliegumu, kas, šķiet, radīti ar vēlmi ieviest iepriekšparedzamu kārtību pat tur, kur bez tās lieliski varētu iztikt. Mēs, latvieši, šajā ziņā allaž esam bijuši teicamnieki.

Kādas radinieces māte reiz, vēl padomju laikā tika izsaukta uz skolu, jo meitene ar draudzenēm bija uzrāpusies uz skolas jumta. Labi, labi, es zinu – jumts, augstums, var nokrist utt. Taču bērna māte, būdama sapratīgs cilvēks, bija novērtējusi iespējamās briesmas un nekādu lielo nelaimi šajā pārkāpumā nebija saskatījusi (ir jau arī tādi jumti, no kuriem tā uzreiz neviens zemē nekrīt, vai ne?). "Jā, bet viņas tur dzēra limonādi!" tad nu skolotāja cēlusi priekšā nākamo grēku. "Nu un tad?" prasījusi māte. "Bet kur viņas dabūja naudu?!" skolotāja sašutusi vēl vairāk. "Es iedevu," atbildējusi māte.

Padomju laikā augstskolās gājušie atceras, ka studijas Maskavā vai Ļeņingradā ritēja krietni vien brīvdomīgākā gaisotnē nekā tepat Rīgā – un ne viens vien PSRS lielpilsētu visatļautību saostījies censonis pēc atgriešanās Latvijā vai nu piedzīvoja vilšanos, vai par savu Maskavas un Ļeņingradas skolu dabūja pat dārgi samaksāt. Mēģinot šo parādību izskaidrot, parasti tiek minēta no varas centra attālinātās provinces činavnieku vēlme izkalpoties augstākstāvošo priekšā, savā bailīgajā centībā pārspējot pat savus Kremlī un vēl visur kur sēdošos priekšniekus.

Tomēr šis skaidrojums, lai arī it kā ticams, nekā nepalīdz izprast mūsu centību arī citos laikos – sākot ar revolūciju laiku Krievijas impērijā 1917. gadā un beidzot ar tagad izplatītajiem truli automātiskajiem centieniem ieviest tādā vai citā zemē jau ieviestus vai varbūt vēl tikai apspriestus ierobežojumus, noteikumus un aizliegumus, un drudžainos centienus kontrolēt to ievērošanu, bargi sodot par pārkāpumiem.

Alkoholisku dzērienu lietošana dažādās publiskās vietās, smēķēšana parkos, pie kaut kādām ieejām un vēl visur kur (nemaz nerunājot par to, ko drīkst un ko nedrīkst smēķēt), peldēšanās tur vai citur, sēdēšana zālienos, ēšana un vēl visvisādas lietas – lai gan pat Eiropas Savienības zemēs par visa tā kontrolēšanu un regulēšanu nav vienprātības, mēs tomēr uzskatām, ka ir lietas, par kurām kādam citam allaž ir vairāk skaidrs, kā būtu labi un pareizi, un tāpēc visiem bez domāšanas ir jādzīvo tieši tā un nekā citādi. Tā teikt, vajag tikai uzraudzīt un sodīt.

Spilgts un savā ziņā pārlaicīgs šīs parādības piemērs ir tas, cik lielu nozīmi mēs piešķiram nevis savam, bet citu izskatam un ka esam gatavi sašust vai paust jelkādu (parasti negatīvu) attieksmi ikreiz, ja kāds, kāda vai kaut kas izskatās, mūsuprāt, nepareizi. Pusaudža gados, kad modē nāca rūtainas bikses un mamma man tādas pašuva, drīz vien dabūju dzirdēt, ka tad jau laikam esmu kļuvis par narkomānu. Nekas daudz šajā ziņā nav mainījies, un atliek, piemēram, tikai televīzijas ekrānā parādīties bārdainai sievietei vai vīrietim kleitā, kā atkal ir iemesls sašust un ņemties. Jo ir taču zināms, kā ir pareizi.

Šī zināšana izpaužas pat ceļu satiksmes regulēšanā. Krustojumos, kas kārtības labad citās zemēs tiktu pārbūvēti par apļiem, pie mums drošības pēc parasti ierīko luksoforus. Šāda pieeja ir pilnīgā pretrunā ar kādu vēl pirms vairākiem gadu desmitiem atklātu dīvainību – tieši ceļazīmju, marķējumu, luksoforu aizvākšana un pat ietves un brauktuves līmeņa izlīdzināšana bīstamos krustojumos negadījumu skaitu samazina, bet dažnedažādu "palīglīdzekļu" ieviešana un papildināšana bieži vien nelaimes tikai vairo. Kāpēc? Tāpēc, ka nedomāt ir viegli, bet domāšana – pat ja tā izraisīta piespiedu kārtā – reizēm nāk par labu.

Kamēr līdz šai atskārtai tiksim arī Latvijā, droši vien vēl jāpaiet gadiem četrdesmit. Tikmēr vēl var pagūt "sakārtot" daudzas dažādas lietas, un kas to lai zina, varbūt nonāks arī līdz tiem brīdinājuma uzrakstiem uz grāmatām. Zinot, ar ko līdz šim sevi nodarbinājuši, piemēram, politiķi no "Nacionālās apvienības", tas nebūtu nekāds brīnums. "Brīdinājums. Grāmatā darbojas plēsīgs meža dzīvnieks, aprakstīta postījumu nodarīšana ēkām, kā arī spīdzināšana ar verdošu ūdeni." Jā, un, protams: "Uzmanību! Nenovietojiet grāmatu augstā plauktā, tā var uzkrist uz kājas vai galvas!"

Brīdinājuma uzraksti faktiski līdzinātos grāmatas satura izstāstīšanai vēl pirms izlasīšanas, tādējādi atņemot lielu tiesu ar lasīšanu saistītā baudījuma. Taču tiem būtu vēl kāda blakne. Zinot, ka uz tavas vēl neuzrakstītās un tikai iecerētās grāmatas vāka varētu tikt uzlikts brīdinošs uzraksts par to, ka tas ir romāns, kurā "pieaudzis vīrietis sistemātiski izvaro nepilngadīgu meiteni", Nabokovs pie "Lolitas" rakstīšanas varbūt tā arī nemaz nebūtu pieķēries (par to pārdomas var izlasīt Kaspiana Kenga rakstā.

"Nesen, viesojoties Kalifornijā, kopā ar slovēņu draugu, kas ir kaismīgs smēķētājs, apmeklēju ballīti pie kāda profesora," nesen šim pasaulē arvien pieaugošajam pareizības bipolārajam sindromam veltītā publikācijā (http://www.theguardian.com/artanddesign/2014/may/21/prix-pictet-photography-prize-consumption-slavoj-zizek) rakstīja Slavojs Žižeks. "Vēlāk vakarā mans draugs vairs nevarēja nociesties un namatēvam pieklājīgi vaicāja, vai nevarot iziet uz terases uzsmēķēt. Kad namatēvs (ne mazāk pieklājīgi) teica, ka nē, draugs ieteicās, ka varbūt varētu iziet uz ielas, taču arī šī ideja tika noraidīta, jo tāda publiska smēķēšana nostādītu viņu nelāgā gaismā kaimiņu acīs… Taču visvairāk mani pārsteidza tas, ka pēc vakariņām namatēvs mums piedāvāja narkotikas (nemaz ne tik vieglas), un to smēķēšana noritēja bez aizķeršanās – tā, it kā narkotiku smēķēšana būtu mazāk bīstama nekā cigaretes."